XIX Itāļu valodas nedēļa pasaulē

Itāļu valodas nedēļas vēsture ir īsa, bet bagātīga!

Pirmo reizi Itāļu valodas nedēļa pasaulē tika atzīmēta 2001.gadā pēc Frančesko Sabatīni (Francesco Sabatini), tolaik Kruskas Akadēmijas (Academia della Crusca) prezidenta, iniciatīvas. Ideja radusies ar mērķi popularizēt itāļu valodas apguvi pasaulē, parādot, cik liela nozīme valodas zināšanām ir kultūras izpratnē un saglabāšanā.

Jau no pirmsākumiem šis pasākums tiek atzīmēts oktobra 3.nedēļā un kā vienojošais elements ik gadu tiek izvēlēta viena tēma, ka saistīta ar kādu itāļu valodas aspektu. 2001.gada tēma bija “La lingua italiana nel tempo, da dove viene e dove va” un visā pasaulē to atzīmēja tikai 96 Itāļu valodas un kultūras institūtos. Ar katru gadu interesentu un dalībnieku pulks tikai aug, parādot, cik nozīmīga ir šāda iniciatīva un cik iemīļota visā pasaulē ir ne tikai itāļu kultūra, bet arī tās valoda.

Šogad Itāļu valodas nedēļa (no 21. līdz 27. oktobrim) tiek atzīmēta jau 19. reizi, tās ietvaros izzināsim itāļu valodas īpašo saikni ar skatuves pasauli.

Itāļu valodas nedēļu rīko Itālijas vēstniecība Latvijā sadarbībā ar dažādām ar itāļu valodu un kultūru saistītām organizācijām.

Pasākumu programma:

NB!

Seko līdzi rakstiem un jaunumiem šajā sadaļā par Itālijas teātra vēsturi, tradīcijām un neparastiem fenomeniem! Uzzini, kas bija pasaulslavenā commedia dell'arte, kā radies itāļu leļļu teātris, kas ir Arlekīno un Pulčinella un vēl daudz ko citu! Lasi uzmanīgi, nedēļas beigās piedalies konkursā un laimē biļetes uz 

- izrādi "Skrandaiņi un augstmaņi" Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, 

- uz Latvijas Leļļu teātra izrādi "Kazanova", 

- uz "I Musici di Roma" un Pepe Romero koncertu Lielajā Ģildē 

- vai arī uz filmu "Geparda dzimšana" kinoteātrī Splendid Palace!

Visā Eiropā apbrīnotais itāļu teātra dārgakmens COMMEDIA DELL’ARTE!

Teksts - Ieva Smiļģe

Commedia dell’arte jeb delartiskā komēdija ir masku komēdija, improvizācijas teātra forma, kas parādījās un izplatījās Apenīnu pussalā, mūsdienu Itālijas teritorijā, jau 16.gadsimtā un piedzīvoja savu uzplaukumu 17.gadsimtā pirms Goldoni teātra reformas. Commedia dell’arte iedvesmoja citu teātra formu (pantomīmas, farsa, leļļu teātra) rašanos un tādus izcilus dramaturgus kā Šekspīru un Moljēru, bez tam tā neapšaubāmi ir uzskatāma par profesionālā teātra aizsākumu, tāpēc šīs teātra formas vārds ir neizdzēšami ierakstīts pasaules teātra vēstures lappusēs. 

Pa visu Itālijas teritoriju izskaisītas neprofesionālu aktieru grupas, kas ar savām izrādēm izklaidēja apkārtnes iedzīvotājus, pastāvēja jau kopš viduslaikiem, bet šajā vēstures periodā tika likti pamati teātrim kā profesijai un aktieru spējas pirmo reizi vēsturē tika uztvertas kā patiesa mākslas forma,  ne velti šo grupu radītā teātra iezīmes un īpatnības atnesa tām slavu un atzinību visā Eiropā!  

Kas gan padarīja delartisko komēdiju tik īpašu? Delartiskās komēdijas galvenās iezīmes ir:

• masku lietojums. Lai gan maskas dažkārt tika izmantotas jau viduslaiku teātrī, delartiskajā komēdijā tās kļuva par neatņemamu teātra sastāvdaļu. Visi aktieri (ar noteiktiem izņēmumiem) valkāja seju aizsedzošas ādas maskas. Katrai teātra trupai bija noteikts masku skaits (vidēji 10, bet lielākajām trupām varēja būt pat 100 dažādas maskas), katra no tām atveidoja noteiktu personāžu, kas dažādās izrādēs atkārtojās. Šī iemesla dēļ katrs aktieris visu savas karjeras laiku parasti izmantoja vienu un to pašu masku, lai visās izrādēs atveidotu vienu un to pašu personāžu, tāpēc neizbrīna, ka daudzi slavenākie tā laika aktieri bija pazīstami ar izmantotās maskas vārdu, ne savējo. Bieži vien masku atveidotie personāži bija vieni un tie paši prototipi, kas dažādās variācijās tika atveidoti principās visās tā laika teātra trupās, tāpēc populārākās tā laika maskas joprojām ir slavenas gan Itālijā, gan citur pasaulē – tādi slaveni delartiskās komēdijas personāži kā Arlekīno un Pulčinella joprojām ir sastopami, piemēram, ikgadējajos itāļu karnevālos!

• improvizācija. Līdz ar masku izmantojumu, improvizācija ir viena no galvenajām delartiskā teātra iezīmēm. Delartiskās komēdijas izrādes balstījā uz pašu aktieru sarakstītiem scenārijiem (itāliski – canovacci), kuri tika rakstīti tautas valodā, t.i., dialektos, un kuros tika izklāstīts izrādes sižeta kopsavilkums, darbības gaita, personāžu uzstāšanās secība, dialogu tēmas, taču nekad netika norādīts konkrētais dialogu teksts. Līdz ar to aktieriem bija jābūt ļoti prasmīgiem improvizētājiem!

Teātris kā profesija, aktierprasme kā māksla!

Lūk, tieši šo divu īpatnību dēļ delartiskās komēdijas ietvaros beidzot tika runāts par aktiermākslu – veiksmīgas izrādes pamatā bija aktiera meistarība improvizēt un spēja iejusties tēlā ar maskas aizsegtu seju, izteikties ne tikai ar improvizētām frāzēm, bet arī ar žestiem un visa ķermeņa kustībām. Par spīti uzskatam, ka improvizācija nav nekas vairāk kā spontāna rīkošanās, lai visi aktieri kopīgi spētu veiksmīgi improvizēt, bija jāiegulda milzīgs sagatavošanās darbs! Pirms katras izrādes notika darbietilpīga gatavošanās – lai gan teksti aktieriem nebija jāmācās no galvas, tika gatavotas dziesmas, dejas, muzikāli numuri, iestudētas kustības, žesti, balsis u.tml. Līdz ar to, lai gan joprojām neeksistēja vienam konkrētam teātrim piesaistītas aktieru trupas un izrādes lielākoties tika spēlētas uz improvizētām skatuvēm, pirmo reizi teātra vēsturē darbs teātra trupā kļuva par profesiju, kurai aktieri veltīja visu savu laiku un karjeru.  Aktieru trupām, gluži kā mūsdienu profesionālajā teātri, bija noteikts aktieru skaits (vidēji 5-25, lielākā daļa – vīrieši), noteikti atribūti (tai skaitā maskas), kā arī noteikts repertuārs, kas periodiski tika mainīts un papildināts, lai gan maskas palika vienas un tās pašas.

         Tāpat delartiskajai komēdijai bija raksturīgs vietējo dialektu, ne literārās valodas lietojums. Šāda pietuvošanās vienkāršajiem ļaudīm bija novērojama arī izvēlētajās tēmās – izrādes bieži vien tika atveidotas ainas no viņu ikdienas dzīves, tika izspēlētas jau esošās komēdijas, noveles un nostāsti. Tradicionāla delartiskās komēdijas tēma bija ligu, intrigu un komisku situāciju apvītā mīlestība. Izvēlētie tēli bieži vien bija pārspīlēti, tādejādi izsmejot sabiedrībā zināmas personas vai sabiedrības slāņus, kā arī tajā laikā bieži sastopamas situācijas. Ierasti izrāžu tēli bija mīlnieku pāris (vienīgie nopietnie, bez maskām, runāja literārajā valodā), smieklīgi kalpi un kalpones, augstmaņi, dažādu profesiju pārstāvji un piemēri no tautas.

Ne visiem delartiskā komēdija patika – katoļu garīdznieki to nosodīja kā amorālu un cik vien spēja iejaucās tās izplatībā – aizliedza izrādes, izraidīja aktierus un cenzēja scenārijus. Bet visas šīs pūles bija bez panākumiem – teātra popularitāte turpināja augt un pavisam īsā laikā šī itāļu teātra forma ieguva plašu ievērību arī ārzemēs – jau kopš 16.gadsimta vidus daudzas trupas devās spēlēt viesizrādes citās Eiropas valstīs, galvenokārt Francijā, bet arī Vācijā, Spānijā un pat Krievijā. Viena no slavenākajām tā laika delartiskās komēdijas trupām (“I Gelosi”) 1600.gadā pat uzstājās Francijas karaļa Anrī IV kāzās!

Nekas, protams, nav mūžīgs – lai cik ievērojama būtu kāda parādība, agrāk vai vēlāk tās uzplaukumam pienāk beigas – delartiskās komēdijas trupas pajuka, aktieri izklīda pa visu Eiropu un teātra mīļotājus sāka priecēt jaunas teātra formas. Tomēr delartiskās komēdijas vērtība nekad netika un joprojām netiek aizmirsta – kā jau minēts un kā apliecinās turpmākie XIX Itāļu valodas nedēļai veltītie raksti*, tā iedvesmoja citas teātra formas un leģendārus dramaturgus, un delartiskās maskas joprojām priecē itāļu karnevālos!

*meklē un lasi XIX Itāļu valodas nedēļas ietvaros sagatavotos rakstus L’ITALII sadaļā “XIX Itāļu valodas nedēļa pasaulē”!

Itāļu delartiskās komēdijas slavenākās maskas

Teksts - Ieva Smiļģe

Viena no galvenajām commedia dell’arte īpašībām, kā zināms, bija masku lietojums - visās delartiskās komēdijas izrādēs gandrīz visi personāži vienmēr valkājas maskas. Dažādās izrādēs atkārtojās vieni un tie paši personāži (lielākoties – dažādu profesiju pārstāvju un sabiedrības slāņu karikatūras) un līdz ar to arī maskas, jo katrai maskai atbilda viens noteikts personāžs, ar tam raksturīgām īpašībām, žestiem, kustībām, runas veidu un dialektu!

Lai gan delartiskās komēdijas ziedu laikos bija zināmas vairāk nekā 200 dažādas maskas, tikai dažas no tām savu popularitāti ir saglabājušas līdz pat šai dienai! Tās ir kļuvušas par dažādu Itālijas pilsētu simboliem, parādās arī kādā mūsdienu teātra izrādē un joprojām tiek izmantotas vismaz reizi gadā – tradicionālajās karnevāla svinībās!

ARLECCHINO 

Slinks un diezgan dumjš kalps, kurš nemitīgi strīdas ar savu saimnieku. Viņš ir fiziski ļoti veikls un veic daudz akrobātisku triku. Nācis no Bergamo pilsētas Lombardijas reģionā, viņš, protams, runā savā dzimtajā dialektā. Arlekīno uz acīm liek melnu masku, galvā – cepuri ar spalvu, mugurā – krāsainiem ielāpiem noklātu tērpu.

BRIGHELLA

Arlekīno biedrs. Gudrs, atjautīgs un izdomas bagāts kalps, kas runā Brešas (Brescia, Lombardijas reģionā) dialektā. Viņš ir diezgan mantkārīgs un rīkojas tikai savu interešu vadīts. Viņš valkā tumšu sejas masku un baltu tērpu ar zaļām malām. 

PANTALONE

Venēciešu tirgotājs, kuram kalpo Arlekīno. Skops, vecs un miesaskārs vīrs, kas grib iedzīvoties bagātībā uz citu rēķina. Bieži vien izrādēs viņš spēlē jaunās mīlētājas nejauko tēvu vai vīru. Viņam raksturīga sarkans tērps ar melnu apmetni, kā arī sejas maska ar garu un līku degunu.

COLOMBINA

Viens no slavenākajiem sieviešu dzimtes tēliem – atjautīga un gudra kalpone, Arlekīno mīļotā. 

PULCINELLA

Šī ir viena no senākajām un slavenākajām delartiskās komēdijas maskām, šis personāžs bieži vien parādās arī vēlāk dzimušajā itāļu leļļu teātrī. Pulčinella nāk no Neapoles (Kampānijas reģionā) un, protams, runā Neapoliešu dialektā. Viņš ir kļuvis par vienu no pilsētas simboliem – ne velti pilsētas ielās bieži vien sastopami Pulčinellas maskā tērpti tūristu priecētāji! 

Pulčinella ir viltīgs, smieklīgs, dulls un slinks tēls (kalps vai kungs), kam nepatīk neviens darbs, izņemot ēšanu un dzeršanu! Viņam galvā ir smaila cepure, ap acīm melna maska ar knābim līdzīgu degunu, mugurā - plats, balts krekls un bikses, un uz muguras viņam ir kupris.

Viduslaiku jokdaru un delartiskās komēdijas cienīgais mūsdienu itāļu teātra ģēnijs un Nobela prēmijas laureāts Dario Fo!

Teksts - Ieva Smiļģe

DARIO FO (1926 – 2016) bija itāļu satīriķis, dramaturgs, aktieris, režisors, rakstnieks, scenogrāfs un aktīvists. Šajā nedēļā, kas veltīta itāļu valodas saiknei ar teātra skatuvi, nedrīkst nepieminēt Fo nenovērtējamo ieguldījumu mūsdienu teātrī - noteiktu viduslaiku un delartiskā teātra tradīciju atdzīvināšanu, kā arī viņa oriģinālo pieeju aktiermākslai un īpašas teātra valodas izgudrošanu! Ne velti Fo mūža darbs tika starptautiski novērtēts, 1997.gadā viņam piešķirot Nobela prēmiju literatūrā.

            Sabiedrībā dēvēts par giullare del popolo jeb tautas jokdari (atsaucoties uz viduslaiku jokdariem un ākstiem, kuriem piemita daudzveidīgas izklaidēšanas prasmes un kuru pienākums bija publiski uzstāties un izklaidēt tautu un augstmaņus), Dario Fo lielāko daļu savas dzīves un karjeras veltīja teātrim, mēģinot realizēt savu apni atgriezties pie teātra tā oriģinālajā formā. Fo necieta mūsdienu teātri, kas bija kļuvusi par elegantu, tikai sabiedrības augstākajiem slāņiem pieejamu izklaides formu. Teātris bija radies kā tautas izklaide, ielu māksla, izrādes tika izrādītas brīvā dabā, uz improvizētām skatuvēm par prieku ikvienam garāmgājējam. Tieši šādu tautas teātri centās atjaunot Fo, viņš pat nodibināja pats savu teātra kompāniju, kur izrādes tika piedāvātas par ļoti demokrātiskām cenām alternatīvās vietās, ne īpaši teātrim atvēlētās ēkās.

            Viens no pirmajiem un lielākajiem Fo panākumiem ir 1969.gada “Mistero Buffo”, satīriska izrāde, kurā Fo bija vienīgais aktieris uz skatuves. Vēl nebijušā formātā atdzīvinot viduslaiku tekstus, mūsdienu modernā teātra pasaulei Fo mēģināja atgādināt, kāds bija teātris tā pirmsākumos. Šajā un savās turpmākajās izrādēs Fo iekļāva viduslaiku jokdaru izrādēm raksturīgus elementus, tāpat Fo teātrim piemita delartiskās komēdijas komiskums. Pats Fo šo izrādi nodēvēja par “giullarata popolare” (tipiska jokdaru izrādes forma), tādejādi pats sev nopelnot augstāk minēto jokdara titulu.

Viena no ievērojamākajām Fo daiļrades īpatnībām bija viņa izgudrotā teātra valoda – grammelot. Šis runas veids patiesībā bija ļoti iecienīts galma ākstu un jokdaru vidū un tika bieži izmantots arī delartiskajā komēdijā, tomēr Dario Fo izgudrotais grammelot bija kaut kas nebijis un vienreizējs mūsdienu itāļu teātrī! Onomatopejas, citu neverbālu skaņu, dialektu un izdomātu vārdu sajaukums, kas izmantots, lai parodētu svešvalodas vai kādu personāžu runu. Lai gan teiktā nozīme nav saprotama, Fo oriģinālais runas veids radīja vienreizēju komisku efektu, turklāt to papildinošie žesti, kustības un neatkārtojamās Fo sejas izteiksmes ļāva saprast viņa nodomus un runas mērķi! Izrādē “Mistero Buffo” tika izvēlēta pavisam īpaša grammelot forma – dažādu Padānas līdzenumā (Ziemeļitālijā) izmantoto dialektu sajaukums, bet dažādu grammelot lietojums novērojams arī vēlāk un bez tā Fo daiļrade nemaz nav iedomājama! Tā, piemēram, Dario Fo viduslaiku jokdaru stilā arī dziedāja grammelot: https://www.youtube.com/watch?v=2SlFLVMeeaQ!

Dario Fo oriģinālais un neatkārtojamais ieguldījums mūsdienu teātrī ir atzinīgi novērtēts visā pasaulē. 1997.gadā Dario Fo ieguldījums itāļu teātrī un viduslaiku jokdaru tradīciju atdzīvināšanā  tika apbalvots ar Nobela prēmiju literatūrā. 

Itāļu leļļu teātris 5 atslēgvārdos!

 Teksts - Ieva Smiļģe

Pirmās ziņas par leļļu teātru izplatību Itālijas teritorijā parādījā 18.gadsimtā. Pirmās leļļu teātru trupas radās, iedvesmojoties no delartiskās komēdijas – gan masku un personāžu, gan scenāriju izvēlē. Tā, piemēra, viena no izplatītākajām lellēm bija Pulčinella, viena no senākajām un populārākajām delartiskās komēdijas maskām. Lielākoties izrādes, iedvesmojoties no delartiskās komēdijas, bija ar pārspīlējumiem un karikatūrām bagātas komēdijas, bet netrūka arī dramatisku izrāžu, līdz ar to izrādes priecēja gan bērnus, gan pieaugušo publiku!

TEATRO DI STRADA

Tāpat kā delartiskā komēdija, arī leļļu teātra pamatā ir aktieru trupas, kas ceļoja pa Itāliju un uzstājās jebkur, nevis bija piesaistītas vienai noteiktai vietai un vienai noteiktai teātra ēkai. Jau 19.gadsimtā šī teāra forma bija ieņēmusi pilsētu un ciematu laukumus, kur tika izveidoti mazi koka teātrīši, kuros leļļu izrādes priecēja ikvienu garāmgājēju. Vēl gluži nesen šādu leļļu teātru izrādes bija plaši izplatīts un tautā iecienīts fenomens – pagājušā gadsimta 70.-80.gadu bērniem tā bija ļoti ierasta un ļoti iemīļota izklaides forma, taču laika gaitā leļļu meistaru, kas būtu gatavi ziedoties šīs mākslas labā, ir palicis arvien mazāk un mazāk. Dažas trupas joprojām cīnās par šīs tradīcijas uzturēšanu, tāpēc, ja Tev kādreiz gadās kādā Itālijas laukumā šādam koka teātrim uzdurties, nepaej garām, jo šodien tas ir retums! Man pašai tas pirmo reizi atgadījās pirms pāris mēnešiem, kad manā pilsētā uz pašu taisītas skatuves uzstājās Ferraiolo ģimenes leļļu teātris, kas radies jau 19.gadsimta beigās (1890.gadā!) Salerno, Dienviditālijā, un kopš tā laika ticis nodots no vienas paaudzes nākamajai. Ferraiolo ģimene joprojām nepadodas un turpina apbraukāt (galvenokārt vasaras periodā) Itālijas pilsētu un ciematu laukumus, lai izrādītu Pulčinellas piedzīvojumus un citas neapoliešu komēdijas!

BURATTINI

Dzirdot vārdu burattino noteikti nāk prātā pasaulē slavenākā itāļu koka lelle – Pinocchio, bet patiesībā tā dēvē visas leļļu teātri izmantotās lelles. Burattino ir uz rokas uzliekama lelle, kurai galva un rokas ir no koka, bet ķermenis – no auduma, un kura uz skatuves parādās tikai līdz viduklim.

Saskaņā ar dažādiem avotiem, šādas koka lelles itāļu pilsētu tirdziņos bija atrodamas jau kopš seniem laikiem, bet delartiskās komēdijas panākumi iedvesmoja īpašu teātra formu, kurā šīs lelles tika “atdzīvinatas”, lai izspēlētu dažādus amizantus notikumus un situācijas.

                                       

BURATTINAIO

Leļļu meistars un leļļu teātra aktieris, kurš ar veiklām roku kustībā vada lelles un kura balsī runā izrādes personāži. Turklāt šie paši aktieri tradicionāli ir arī meistari, kuri sava teātra lelles ir izgatavojuši paši savām rokām! Gluži kā pats leļļu teātris, šī profesija mūsdienās ir retums, jo tas galvenokārt ir sirds darbs, kas prasa lielas pūles, bet, diemžēl, nedod lielus ienākumus.

MARIONETTE

Lai gan tieši teatro dei burattini ir īpaša un tradicionāla itāļu vienkāršās tautas izklaides forma, ir pazīstama arī cita, lai gan Itālijā mazāk izplatīta, leļļu teātra forma - marionešu teātris (teatro delle marionette), kurā tiek izmantotas marionetes – koka vai cita materiāla lelles, kas uz skatuves parādās pilnā augumā un kuras ar auklu palīdzību tiek kustinātas no augšas. Šī teātra forma, kurai ir daudz senāka un daudzveidīgāka vēsture, kas sniedzas līdz pat Senajai Ēģiptei, tiek uzskatīta par izsmalcinātāku un elegantāku nekā tradicionālais leļļu teātris.

OPERA DEI PUPI

Viena īpaša marionešu teātra forma gan ir pieminēšanas vērta – Opera dei pupi jeb vienreizējais sicīliešu marionešu teātris, kas kopš 2008.gada ir atzīts par UNESCO nemateriālo kultūras mantojumu. Šajā teātri tiek izmantotas pašu aktieru taisītas dižskābarža lelles un tikai viņiem raksturīgā veidā tiek izspēlētas bruņinieku leģendas, varoņdarbi, mīlasdēkas un citi piedzīvojumi. Šis teātris pastāv jau kopš 18.gadsimta un tā oriģinalitāte slēpjas sicīliešu īpašajā leļļu vadīšanas mehānismā, aktieru neatkārtojamajās kustībās, balss tembros un runas veidos.

Uzzini vairāk - https://www.youtube.com/watch?v=1sF9TkJ2Wuw&t=64s.

10 pārsteidzoši fakti par La Scala operteātri!

Teksts - Ieva Smiļģe

Teatro alla Scala ir ne tikai slavenākais teātris Itālijā, bet arī viens no prestižākajiem operteātriem visā pasaulē! Tieši uz šī teātra skatuves savas pirmizrādes un pirmatskaņojumus ir piedzīvojuši tādu izcilu komponistu kā Džuzepes Verdi, Džakomo Pučīni un Riharda Vāgnera darbi un joprojām šis Milānas teātris spēlē pirmā plāna lomu uz pasaules operas un baleta skatuves. Tieši tāpēc, noslēdzot itāļu teātra pasaulei veltīto XIX Itāļu valodas nedēļu pasaulē, ir vērts uzzināt kaut ko vairāk par slavenāko Itālijas teātri! 

  1. Teātris savu nosaukumu ieguvis no Santa Maria della Scala baznīcas, kas agrāk atradās tā vietā un tika speciāli nojaukta 1776.gadā, lai tās vietā celtu teātra ēku. Teātris tika atvērts publikai 1778.gada 3.augustā.

 2. La Scala teātris tika izveidots pēc augtsdzimušo Milānas iedzīvotāju lūguma. 1776.gadā nodega iepriekšējais Milānas teātris un turīgie milānieši vēlējās sev sarūpēt jaunu izklaides vietu. Tāpēc, kad tika dota atļauja teātra būvniecībai, paši bagātnieki to sponsorēja.

  3. Pateicoties ieguldītajiem līdzekļiem, augstdzimušie milānieši kļuva par teātra īpašniekiem, viņiem tika iedalītas noteiktas zāles ložas, aiz kuru sarkanajiem aizkariem katrs bagātnieks varēja darīt, ko vien vēlējās! Greznā teātra zāle tika izmantota ne tikai izrādēm, bet arī viesu uzņemšanai, elegantiem mielastiem un citām privātām bagātnieku svinībām. 

  4. Pirmos darbības gadus teātris savu finansējumu ieguva ne tikai no bagātajiem Milānas iedzīvotājiem, bet arī no ... azartspēlēm! Tā kā kopš 1788.gada pilsētā valdīja aizliegums spēlēt kāršu un citas azartspēles, vienīgā vieta, kur to drīkstēja darīt, bija teātrī izrāžu laikā. Dažkārt spēļu norise radīja tik lielu kņadu, ka bija grūti izbaudīt vienlaicīgi notiekošās izrādes.

  

  5. Kad pie varas Itālijā nāca fašistiskais režīms, valsts pārņema kontroli pār teātra vadību. Valsts iesaiste teātra pārvaldē tika saglabāta arī vēlāk. 1967.gadā Scala tika pasludināts par neatkarīgu iestādi, kuras valdes priekšsēdētājs ir pie varas esošais Milānas pilsētas mērs.

  

 6. Tradicionāli teātra sezona ik gadu sākas 7.decembrī, kad tiek atzīmēta Milānas aizstāvja Svētā Ambrozija piemiņas diena.

   7. Pasaulslavenās Džākomo Pučīni operas “Madame Butterfly” pirmizrāde notika uz La Scala skatuves 1904.gadā. Pārsteidzošā kārtā tā bija milzīga izgāšanās – publika nekautrējās izrādīt savu neapmierinātību ar murmināšanu un svilpieniem! Tikai pēc tam, kad Pučīni veica vairākas izmaiņas operā un to atkārtoti izrādīja dažus mēnešus vēlāk citā Itālijas pilsētā (Brešā), tā saņēma pelnīto atzinību.

  8. Zāles centrā esošajai lustrai ir 400 (!) spuldzītes! Lustra ir tik milzīga, ka tās pamatnē varētu ietilpt pieaudzis cilvēks un tās tīrīšanai ir nepieciešama speciālistu komanda un 20 dienu ilgs darbs! Starp citu, lai gan tiek uzskatīts, ka spuldzīšu ietvari ir veidoti no kristāla, patiesībā, drošības apsvērumu dēļ, lai padarītu lustru vieglāku, tie ir veidoti no... plastmasa! 

  9. Saskaņā ar dažādām leģendām, teātra ēka ir spoku apsēsta. Daži uzskata, ka teātri mīt slavenas 19.gadsimta soprānes Marijas Malibranas spoks, kamēr citi apliecina, ka ir teātra telpās redzējuši izcilās operdīvas Marijas Kallasas garu!

10. Uz prestižā Milānas teātra skatuves ir kāpuši arī tādi izcili latviešu dziedātāji kā Elīna Garanča, Kristīne Opolais un Marina Rebeka. Tāpat teātrī darbojas latviešu kostīmmāksliniece Kristīne Jurjāne, un 2016.gadā režijas debiju La Scala teātrī piedzīvoja Alvis Hermanis! Hermaņa iestudēta izrāde (Verdi “Trubadūrs”) būs teātra reperturārā arī 2020.gada sezonā! 

PIEDALIES KONKURSĀ!

Izlasi kārtīgi mūsu sagatavoto XIX Itāļu valodas nedēļai veltīto rakstu sēriju un aizpildi zemāk pievienoto krustvārdu mīklu!

Aizpildīto mīklu (vai vienkārši atbildes) līdz 31.oktobrim sūti uz info@litalii.lv un varbūt tieši Tu laimēsi biļetes uz:

- izrādi "Skrandaiņi un augstmaņi" Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris
(http://www.trd.lv/…/izrades/izrades/skrandaini-un-augstmani/)

- uz Latvijas Leļļu teātris izrādi "Kazanova",
(https://www.lelluteatris.lv/lv/2849-kazanova)

- uz "I Musici di Roma" un Pepe Romero koncertu Lielajā Ģildē Hermaņa Brauna Fonds
(http://www.hbf.lv/index.php?&57&view=concert&concert_id=651)

- vai arī uz filmu "Geparda dzimšana" kinoteātrī Kino "Splendid Palace"!
(https://www.splendidpalace.lv/lv/movies/view/3768)