Tikšanās pie eglītes: Iepazīsti mūsu itāļu valodas skolotāju Ziemassvētku tradīcijas!
(Teksts: Anete Bertholde)
Tiekoties pie eglītes L'ITALII Ziemassvētku pasākumā mūsu mīļie skolotāji dalījās savās Ziemassvētku atmiņās, tradīcijās, dziesmās un, protams, ēdienos!
Davide Scardino: garneļu kokteilis, kārtis un “Edvards Šķērrocis”
.jpg) |
| Rovaniemi (Lapzeme), Ziemassvētku vecīša ciematā. |
“Man Ziemassvētki saistās ar mieru un vakariņām, kurās tiek pasniegti daudz gardi ēdieni. Iecienītākais no tiem man ir garneļu kokteilis. Bet tā kā mamma saka, ka nevar vienmēr svētkos gatavot vienu un to pašu, ir bijuši arī Ziemassvētki bez tā. Pēc vakariņām parasti spēlējām kārtis. Runājot par mūziku, man īpaši nepatīk Ziemassvētku dziesmas, jo tās gandrīz vienmēr ir pārāk jautras un ar zvaniņu šķiņdoņu, bet, ja jāizvēlas vienu, tā būtu Bītlu Džona Lenona “Happy Christmas (War Is Over)” (Priecīgus Ziemassvētkus. Karš beidzies). Šī dziesma atšķiras no klasiskajām Ziemassvētku dziesmām, kā arī teksts sniedz cerību un vēstījumu par mieru. No filmām Ziemassvētkos parasti skatos Tima Bērtona “Edvards Šķērrocis”. Tā nav klasiska Ziemassvētku filma, bet darbība norisinās svētku laikā. Galvenais vēstījums — iekļaušana, cīņa pret aizspriedumiem, kā arī dažādības pieņemšana.”
Jesica Girardi: lazanja, džezs un “Viens pats Mājās”
 |
| Fotogrāfija uzņemta Ziemassvēku vakariņu laikā, kad biju kopā ar savām māsām. brāļiem un brālēniem un māsīcām. Esmu priekšpusē otrā no no labās puses. |
“Man Ziemassvētki saistās ar garajiem vakariņu svētku galdiem pie vecvecākiem, kur baudām garneles in salsa rosa, lazanju un mandarīnus. Kā arī, protams, gaidām dāvanas. Viena no īpašākajām, ko esmu saņēmusi, ir slackline jeb līdzsvara aukla. Neapšaubāmi svarīga ir arī eglīte. To parasti dekorējam radoši, izmantojot dažādus priekšmetu otro reizi. Piemēram, konfekšu papīrīšus. Ja man jāizvēlas mūziku, tas parasti ir džezs, jo rada īpašu atmosfēru. Tāpat kā kamīns, sniegs un sajūta, ka ir sociāli pieļaujami atpūsties. Piemēram, skatoties “Viens pats mājās”.
Lorenzo Pellegrini: vakariņas Ziemassvētku vecītim, tombola un silts džemperis
“Bērnībā svētkos zem eglītes vienmēr atstājām ēdienu, lai Ziemassvētku vecītis nesot dāvanas varētu paēst. Tāpēc viena no manām mīļākajām atmiņām ir 25. decembra rīts, kad pamodos un zem eglītes atradu pāri palikušo ēdienu — kā pierādījumu tam, ka Ziemassvētku vecītis bija atnācis un ēdis. No ēdieniem man svētki nav iedomājami bez cremini fritti ascolani jeb fritētām krēma bumbiņām, ko baudām kā piedevu, nevis desertu. Pēc vakariņām parasti dodamies pie ģimenes draugiem spēlēt tombola jeb bingo. Īpašākā dāvana, ko esmu saņēmis — pirms diviem gadiem, kad mamma uzzināja, ka došos uz Igauniju, viņa man uzdāvināja siltu džemperi.”
Adelaide Mancini: zvanu skaņas, karameļu krēms un lai snieg!
 |
| Kopā ar savu brāli skaitot dzejoli pie eglīes. |
“Vairāk nekā vakaru, es atceros Ziemassvētku rītus, kad mani pamodināja zvanu skaņas, kas nozīmēja – “Ir pienākuši Ziemassvētki!” Tad ar brāli kopā skrēju uz virtuvi, lai pārbaudītu, vai Ziemassvētku vecītis ir izdzēris kafiju un apēdis cepumus, ko mēs viņam bijām atstājuši. Vienmēr kāds cepums bija palicis neapēsts! Pēc tam ar brāli gājām modināt vecākus, un visi kopā devāmies uz viesistabu, kur zem eglītes gaidīja rūpīgi iesaiņotas dāvanas un vēstule no Ziemassvētku vecīša. Mīļākais svētku ēdiens man ir mammas ikgadu gatavotais Ziemassvētkiem tik netipiskais fiordilatte saldais, kas līdzinās crème caramel desertam. Kad tas tika pasniegts, parasti gan biju virtuvē, lai izkasītu karameles, kas palikušas uz formas. No dziesmām man sirdij tuvākā ir Dīna Mārtina "Let it Snow! Let it Snow! Let it Snow!" Jeb – lai snieg! Kāpēc? Jo šī dziesma uzbur Ziemassvētku noskaņu, pat nesaucot to vārdā.”
Nicola Corcelli: eglīšu lampiņas un cinepanettone
“Skaistākās svētku atmiņas saistītas ar Ziemassvētku ballīti, kas notika manā skolā 1997. gadā. Skolas draugi, mūzika, meitenes, atmosfēra… Tajā brīdī jutos patiešām laimīgs! Īpašākā dāvana, ko jebkad esmu saņēmis, bija pilnīgi negaidīta – milzīga kaste ar Polaroid foto filmiņām, kas precīzi atbilst manai mīlestībai uz fotogrāfiju. Protams, ka svētkos svarīga ir arī eglīte. Atzīstos gan, ka dodu priekšroku plastmasas eglītēm, kas ir dabai draudzīgākas. Bet man mājās vienmēr ir īsta eglīte, kas tiek dekorēta diezgan vienkārši, bet ar daudz krāsainām un mirgojošām lampiņām, kas ir pilnīga itāļu stilā. No svētku filmām mana favorīte ir Vacanze di Natale ‘95 (95. gada Ziemassvētku brīvdienas), kas ir klasiskā itāļu Ziemassvētku komēdija jeb cinepanettone. Pati par sevi filma ir diezgan muļķīga, bet Ziemassvētku laikā es vienmēr vēlos vairāk vieglumu un bezrūpīgu, ko arī šī filma piedāvā.”
Flavia Primitivo: ģimene, eglītes rotājumi no ceļojumiem un rasols ar garnelēm
“Manas mīļākās Ziemassvētku atmiņas ir saistītas ar ģimeni – kad kopā sēžam uz dīvāna, kamēr tētis izdala dāvanas. Kā arī kopīgā 25. decembra vakariņu gatavošana un eglītes dekorēšana ar rotājumiem, ko esmu iegādājusies ceļojot pa pasauli. Īpašākā dāvana, ko kādam esmu pasniegusi, arī saistīta ar ceļošanu. Savam brāļa dēlam uzdāvināju koku, kas tika iestādīts Ganā, Āfrikā. Iecienītākais svētku ēdiens – rasols ar garnelēm. Mīļākā filma – Viens pats mājās.”
Anna Kalve: sveču gaisma, poļu pīrāgi, grāmatu lasīšana ar meitu
“Man Ziemassvētki asociējas ar siltumu, kas rodas ģimenei sanākot kopā ap Ziemassvētku eglīti un dziedot latviešu dziesmas, no kurām man vismīļākā ir "Pūti, pūti ziemelīti". Jo izraisa gan nostalģiju, gan tīru svētku prieku. Mūsu ģimenes Ziemassvētku tradīcija ir arī sveču aizdegšana, tradicionālo cepumu cepšana un dažādu dzejoļu deklamēšana. Iecienītākais ēdiens – poļu pīrāgi ar sēnēm un kāpostiem. Ziemassvētku lielākais prieks – grāmatu lasīšana kopā ar meitu.”
***
13 dicembre: SANTA LUCIA
Teksts - Ieva Smiļģe
13.decembrī kristiešu reliģijā tiek atzīmēta Svētās Lūcijas piemiņas diena. Svētā Lūcija bija kristiešu jaunava un mocekle, viņa tiek uzskatīta par acu aizstāvi un par gaismas simbolu, kas nes gaismu tumšajās ziemas dienās.
Svētā Lūcijas tiek īpaši pieminēta ne tikai Skandināvijā, bet arī Itālijā, galvenokārt, Ziemeļitālijā, kur Svētās Lūcijas apciemojums iezīmē Ziemassvētku svinēšanas sākumu un tiek uzskatīts gandrīz tikpat nozīmīgs kā Ziemassvētku vecīša apciemojums!
Saskaņā ar leģendu naktī no 12. uz 13.decembri Svētā Lūcija kopā ar savu ēzelīti dodas apciemot bērnus vairākos Ziemeļitālijas reģionos un, ja tie ir labi uzvedušies, atstāj viņiem gardumus un dāvanas. 12.decembra vakarā bērni sarūpē gardumus gaidāmajiem ciemiņiem un 13.decembra rītā izsaiņo viņu atstātās dāvanas!
Kā jau minēts, Svētā Lūcija tiek uzskatīta par gaismas simbolu, jo tradicionāli viņas apciemojums tiek sasaistīts ar ziemas saulgriežiem. Ne velti Itālijā ir izplatīts izteiciens “Santa Lucia il giorno più corto che ci sia” – laikā, kad šis teiciens radās, t.i., pirms 16.gadsimta kalendāra reformas, tā arī bija, 13. decembris bija gada īsākā diena, līdz ar to dzima uzskats, ka Svētā Lūcija bija gaismas nesēja, kas ar savu apciemojumu aizdzina garās un tumšās ziemas dienas!
 |
| Klasisks Svētās Lūcijas atveidojums - ar šķīvi, kurā ir acis. |
11. novembris: la festa di San Martino
Kamēr Latvijā tiek atzīmēta Lāčplēša diena, Itālijā tiek pieminēts Svētais Mārtiņš, vienlaicīgi baudot vīnu un kastaņus, kā arī patīkamos atvasaras laikapstākļus.
Svētais Mārtiņš (316-397) bija 4.gadsimta katoļu bīskaps Tūrā, Francijā. Saskaņā ar nostāstiem, kamēr Mārtiņš dienēja Romas Impērijas karaspēkā, reiz savā ceļā viņš satika puskailu un pēc rudens lietusgāzēm slapju un nosalušu ubagu. Apžēlojies par nabaga likteni, Mārtiņš saplēsa savu apmetni un pusi no tā atdeva ubagam. Tajā naktī Mārtiņš sapnī redzēja Jēzu Kristu, kuram mugurā bija viņa apmetņa puse, un nākamajā rītā Mārtiņš savu apmetni atradis atkal veselu. Šis notikums pamudināja Mārtiņu kristīties, uzsākt bīskapa gaitas, sludinot taisnīgumu, labestību un nabadzību, tāpēc ne velti Mārtiņš pēc nāves tika iecelts svēto kārtā, un saskaņā ar Katoļu baznīcas tradīcijām ik gadu viņš tiek pieminēts savā bēru dienā, 11.novembrī.
Tā kā Svētā Mārtiņa pieminēšana Itālijā notiek gandrīz vienlaicīgi ar rudens ražas novākšanu, 11.novembrim ierasts mielasts ir svaigi pagatavotais vīns (itāliski – vino novello), kā arī tradicionālie itāļu rudens augļi – kastaņi (castagne), kas parasti tiek cepti uz uguns. Dažās Itālijas vietāš, kur šī diena tiek īpaši svinēta, piemēram, Venēcijā, tiek gatavoti pat īpaši saldumi, kuri citos periodos nemaz nav atrodami.
Tāpat ar Svēto Mārtiņu tiek saistīta atvasara – l’estate di San Martino, ko raksturo saules atgriešanās pēc pirmajām rudens lietusgāzēm un gaisa temperatūras paaugstināšanās. Izrādās, ka minētajam Mārtiņa pašaizliedzīgajam žestam bijušas brīnumainas sekas – tiklīdz Mārtiņš iedevis ubagam sava apmetņa pusi, apmākušās debesis esot pēkšņi skaidrojušās un gaisa temperatūra ievērojami paaugstinājusies. Tāpēc laikapstākļu uzlabošanās novembrī, pēc pirmā rudens drēgnuma, nes Svētā Mārtiņa vārdu.
Amizanti, ka dažviet Itālijā šī diena ir arī la festa dei cornuti – svētki par godu visiem tiem, kam ir “uzlikti ragi” (t.i., vīriem vai sievām, kas ir tikuši piekrāpti). Šķiet, ka šī ieraža nāk no šajā periodā rīkotiem ragainu dzīvnieku (kā govis un kazas) gadatirgiem, uz kuriem devās vīri, atsājot sievas vienas pašas mājās – šo gadatirgu laikā gan vīriem, gan sievām bija iespēja otram “uzlikt ragus”.
Cerams, ka šie “ragu svētki” nav jums aktuāli, bet, kad iededziet svecīti par godu Lāčplēša dienai, iemalkojiet arī glāzi itāļu vīna un, ja iespējams, nogaršojiet arī kādu kastani par godu Svētajam Mārtiņam!
Ko darīt Itālijā augustā?
Teksts - Ieva Smiļģe
Daudziem latviešiem augusts neliekas pārāk pievilcīgs mēnesis Itālijas apmeklēšanai – tur ir pārāk karsts un Latvijā vasaras pēdējā mēnesī ir gan patīkami laikapstākļi, gan daudzas izklaides un atpūtas iespējas, turklāt domas jau ved pie septembra, rudens un jaunā mācību gada sākuma. Kādam citam varbūt tieši gribās izbaudīt Itālijas karstumu vai arī tikai augustā ir laiks un iespēja doties atvaļinājumā. Lai kāds būtu iemesls, kas augusta mēnesī ir aizvedis uz Itāliju, ir vērts zināt, ko tur sagaidīt.
Vasarā Itālijā ir patiešām karsts, temperatūra var sasniegt pat 40 grādus, turklāt dažviet situāciju ievērojami pasliktina arī neizturams mitrums un pat naktī temperatūra ievērojami nekrītas. Kur glābties no karstuma? Kalnos un pie jūras! Kalnos karstās dienas mijas ar patīkami vēsām naktīm, un, pat ja jūras ūdens ir silts kā piens, pludmalē parasti atveldzē patīkams vējiņš. Starp citu, kalni augusta vidū ir lieliska izvēle tad, ja vēlies vērot krītošās zvaigznes, kas visvairāk ir novērojamas ap 10.augustu (la notte di San Lorenzo). Kalnos zvaigznes ir daudz vairāk un daudz spilgtākas nekā izgaismotajās pilsētās. Tāpat atceries, ka karstā laikā ir daudz jādzer ūdens – šajā ziņā Itālija ir draudzīga valsts, jo gandrīz visur ir atrodamas bezmaksas dzeramā ūdens strūklakas. Tikai tad, ja pamani uzrakstu Acqua non potabile, zini, ka tur esošais ūdens nav dzerams.
Lai kur Itālijā tu augustā dotos, ir jāzina, ka augustā gandrīz visa Itālija strādā brīvdienu režīmā. Tieši augustā itāļi dodas atvaļinājumos, daudzas iestādes, kā fabrikas un veikali, ir slēgtas un pakalpojumu sniedzēji – zobārsti, frizieri u.tml., ir devušies baudīt brīvdienas. Šis ieradums visiem doties atvaļinājumā vienlaicīgi ap augusta vidu ir saistīts arī 15.augusta svinībām Ferragosto (latīņu valodā - feriae augusti, t.i., augusta atpūta), ko 18.g. p.m.ē. ieviesa Romas imperators Augusts, lai nodrošinātu atpūtu pirms rudens ražas novākšanas darbu sākuma. Fašistiskā režīma laikā tam pakļāvušās organizācijas un insistūcijas rīkoja īpašus Ferragosto izbaukumus par īpašām cenām, kas deva nabadzīgajiem iedzīvotājiem iespēju apskatīt citas Itālijas pilsētas, kalnus un pludmales. Izbraukumos netika nodrošināta ēdināšana, līdz ar to dzima joprojām mūsdienās pastāvošā tradīcija 15.augustā izbraukt kalnos vai pie jūras un rīkot piknikus. Ja esi Itālijā augustā, jo īpaši 15.augustā, tad zini – lai kur tu brauktu, tur būs cilvēku pūļi, garas rindas, aizņemtas stāvvietas, sastrēgumi un dārgas cenas. Lai ko tu plānotu darīt, gan vietas restorānos, gan naktsmītnes šajā periodā ir jārezervē ļoti laicīgi.
Ja karstums un cilvēku pūļi tevi tomēr nebiedē, tad augusts dod lielisku iespēju apmeklēt tradicionālās itāļu sagras – pilsētu un ciematiņu svētkus, kur galveno lomu ieņem kāds vietējais ēdiens, īpašais produkts vai tradīcija. Ielas tiek izrotātas, tās pieskandina mūzika, un laukumos tiek izlikti gari galdi, kur visiem kopā baudīt tradicionālos ēdienus kopā ar glāzi alus vai vīna. Lielisks veids, kā iepazīt vietējo kultūru, kas katrā Itālijas reģionā un ciematiņā var krasi atšķirties, un baudīt svētku sajūtu un itāļiem raksturīgo kopā būšanu. Ap augusta vidu svētku un izklaides pasākumu izvēle ir ārkārtīgi plaša – katrai pilsētiņai un ciematiņam ir, ko piedāvāt, un vienalga, vai ir pirmdienas vai sestdienas vakars – svinības sit augstu vilni, jo itāļi prot baudīt dzīvi, īpaši augustā, kad ikdienas rūpēm un darbiem tiek uzlikta pauze.
Festival della Canzone Italiana di Sanremo
Teksts - Ieva Smiļģe
Ar prieku, vienaldzīgi, vīpsnājot, klaji kritizējot vai vienkārši pieraduma pēc - šādu vai citādu iemeslu dēļ ik gadu februārī Itālijā, grozies kā gribi, gandrīz visur tiek runāts par Sanremo. Pat ja tas tiek darīts tikai ar nodomu pasmieties vai kritizēt, bet runāts par to tiek.
Kas tad notiek Sanremo? Ikgadējais Sanremo dziesmu festivāls! Uzstāšanās, intervijas, balsojumi piecu dienu garumā, lai noskaidrotu šī gada Itālijas labāko vai vienkārši iecienītāko estrādes dziesmu. Konkursa laikā pirmo reizi tiek publiski atskaņotas iepriekš izvēlētas dziesmas, kas sacenšas par skatītāju un žūrijas simpātijām, lai iegūtu galveno balvu. Šis konkurss ir laba iespēja jaunajiem izpildītājiem iegūt publikas atzinību un kļūt pazīstamiem visā valstī vai pat ārpus tās. Tieši Sanremo festivāla uzvarētājs ir tas, kam tiek dots tas gods pārstāvēt Itāliju Eirovīzijas dziesmu konkursā.
Ir jāatzīst, ka Sanremo festivāls netiek viennozīmīgi vērtēts. Kamēr RAI (Itālijas nacionālā televīzija, kas pārraida festivāla norisi) par to vien runā, lielā daļā Itālijas sabiedrības Sanremo vārds izskan ar ironisku vai pat nievājošu pieskaņu. Tiek spriests, ka konkurss ir zaudējis savu kādreizējo kvalitāti un vērtību, ka šobrīd izvēlētās dziesmas ne tuvu nelīdzinās tām, kas bija kādreiz, u.tml. Taču jebkurā gadījumā nevar noliegt, ka, lai cik ļoti gribētos šaubīties par festivāla kvalitāti un vērtību, liela daļa tā skatītāju joprojām turpina sekot līdzi festivāla norisei, jo tā galu galā ir tradīcija.
Tradīcija tā tiešām ir - sena un krāšņa. Pirmo reizi Sanremo pilsētā (Ligūrijas reģionā) dziesmu festivāls notika 1951.gadā Sanremo kazino un tika pārraidīts radio tiešraidē. Pirmajā festivālā piedalījās tikai 3 dalībnieki. 1955.gadā festivāls pirmo reizi tika pārraidīts televīzijas tiešraidē un tādejādi palēnām iemantoja visas tautas mīlestību. Starp citu, tieši iedvesmojoties no Sanremo festivāla, 1956.gadā tika radīts Eirovīzijas dziesmu konkurss.
Principā visi slavenākie itāļu estrādes mūziķi savu popularitāti ir iemantojuši, pateicoties Sanremo festivālam - Domenico Modugno, Al Bano, Adriano Celentano, Toto Cotugno, Eros Ramazotti un citi. Daudzas slavenās itāļu dziesmas, kuras ir labi zināmas arī Latvijā, pirmo reizi ir izskanējušas Sanremo pilsētā festivāla ietvaros. Tieši tāpēc tas tika uzskatīts par tautas festivālu - itāļi labprāt sekoja līdzi festivāla norisei televīzijā, lai dzirdētu savas mīļākās dziesmas un redzētu iecienītākos mūziķus, turklāt skatītāji paši varēja piedalīties (un joprojām var) uzvarētāja noteikšanā ar savu balsojumu.
Šobrīd, izpētot reitingus, ir nenoliedzams, ka festivāla popularitāte ir manāmi kritusies un tā ir lielākoties vecākā paaudze, kas seko līdzi festivāla norisei. Taču Sanremo festivāls turpina dzīvot un savu vietu itāļu kultūrā tas ir izcīnījis.
Šogad Sanremo dziesmu festivāls norisinās jau 74.reizi, no 6. līdz 10.februārim, un jau piekto reizi pēc kārtas to vada itāļu TV personība Amadeus.
Ja vēlies uzzināt, kuras tad ir bijušas itāļu iecienītākās dziesmas kopš festivāla aizsākumiem, noskaties šo moderno Sanremo dziesmu “popūriju” -
Gandrīz jau klāt ir septembris, un gan Latvijā, gan Itālijā tas nozīmē tikai vienu – vasaras brīvdienām ir pienākušas beigas un ģimenes ar bērniem aktīvi gatavojas jaunā mācību gada sākumam. Tomēr skolu sistēma un skolēnu ikdiena abās valstīs ir diezgan atšķirīga. Lasi tālāk, lai šīs atšķirības iepazītu.
1. Latvijā mācību gads sākas ar ļoti svinīgu 1.septembri, bet Itālijā pirmā skolas diena nekā īpaši netiek atzīmēta, turklāt tā nekad nav 1.septembrī. Katrs Itālijas reģions nosaka savu mācību gada sākuma datumu, kas katru gadu var mainīties. Piemēram, šogad lielākājā daļā Itālijas mācības sāksies tikai 13.septembrī, bet dažviet – jau 5.septembrī vai pat tikai 15.septembrī.
1. septembris gan ir nozīmīga diena skolotājiem – šajā dienā, bez izņēmumiem, skolotājiem obligāti ir jāierodas savā darba vietā, lai oficiāli (ar parakstu) sāktu jauno mācību gadu.
2. Arī mācību gada noslēgums Itālijā netiek īpaši svinēts, un tas nekad nebūs maija beigās kā Latvijā. Tā kā mācības sākas vēlāk, tās arī beidzas vēlāk – ap 8.jūniju.
3. Sestdienas Itālijā ir oficiālas darba dienas, tāpēc daudzviet bērniem mācību stundas notiek arī šajā dienā, kad latviešu bērni jau bauda brīvo nedēļas nogali. Skolotāji gan strādā tikai 5 dienas nedēļā – tiem, kuriem uz darbu jādodas sestdienā, pienākas brīvdiena kādā citā nedēļas dienā.
4. Tā kā daudzviet mācības notiek sešas dienas nedēļā, mācību diena, kas sākas ap plkst.8.00, noslēdzas jau ap plkst.13.00 vai 14.00 (vai arī vēlāk, jo īpaši vidusskolā, kur ir vairāk mācību priekšmetu).
5. Mācības pirmajā klasē bērni Itālijā sāk jau 6 gadu vecumā. Lai iegūtu vidējo izglītību, kopā skolas solā ir jāpavada 13 gadi, līdz ar to vidusskolas gaitas Latvijas un Itālijas jaunieši noslēdz vienā vecumā.
6. Bērni no 3 gadu vecuma var apmeklēt sākumskolu, kas tiek nodrošināta bez maksas. Līdz 3 gadu vecumam ir pieejami privātie un arī daži publiskie bērnudārzi, par kuriem gan ir diezgan dārgi jāmaksā (vairāki simti eiro mēnesī). Gan bērnudārzi, gan sākumskolas strādā tikai līdz plkst.16.00.
7. Sākumskolas un pamatskolas (no 6 līdz 11 gadu vecumam) bērniem bieži vien ir jāvalkā īpaši halātiņi (parasti zilā krāsā, reizēm meitenēm arī rozā krāsā), kas jāvelk virs drēbēm, lai tās nenosmērētu.
8. Itālijā bērniem obligātā izglītība ir no 6 līdz 16 gadiem, līdz ar to vidējās izglītības iegūšana nav obligāta. Arī Latvijā obligāta ir tikai pamatskolas izglītības iegūšana, taču mācības ir jāturpina līdz 18 gadu vecumam.
9. Itālijā ir iespējams izvēlēties starp mācībām publiskajās vai privātajās mācību iestādēs. Privātskolas var būt ļoti dārgas, bet valsts skolās mācības ir bez maksas, ģimenēm gan ir jāmaksā par pusdienām (ja skolā tādas tiek piedāvātas, jo ne visās skolās ir ēdnīcas) un par mācību grāmatām, burtnīcām un kancelejas precēm.
10. Saskaņā ar Itālijas likumiem, visās Itālijas publiskajās skolās ir obligāti jānodrošina katoļu reliģijas apguve. Līdz 1984.gadam tās apgūšana bija obligāta, taču šobrīd ģimenēm ir tiesības izvēlēties katoļu reliģiju neapgūt, tās vietā tad skolās tiek nodrošinātas alternatīvas aktivitātes, taču lielākā daļa itāļu joprojām turpina katoļu reliģijas apguvi skolā.
Il Ferragosto
Uz skolu Itālijā!
Itālijas karaliskā vēsture
_crowned.svg.png)
Teksts - Ieva Smiļģe
Itāļu picu kultūra: kā
neapmaldīties picu daudzveidībā?
Lūk, šie ir daži no manas personīgas pieredzes iegūti piemēri, ko grūtniece un jaunā māmiņa var sagaidīt Itālijā. Protams, dažādos reģionos un dažādās paaudzēs tradīcijas un paražas var atšķirties, taču tām visām ir kaut kas kopīgs – bērniņa piedzimšana neapšaubāmi ir priecīgs notikums, kura svinēšanā vēlas piedalīties ne tikai draugi un ģimene, bet savā ziņā (gan ar apsveikumiem, gan ar jautājumiem un nelūgtiem padomiem) arī citi apkārtējie (kaimiņi un garāmgājēji). Un, pat ja ekonomiskais un sociālais atbalsts no Itālijas valdības puses nav pārāk iepriecinošs (situācija Latvijā šajā jomā ir labāka), sabiedrībā gan grūtnieces, gan mazuļi tiek uztverti ar lielu prieku!
DER ZINĀT!
Kas jāzina, pirms gelato baudīšanas Itālijā?
Šāda māņticība ir īpaši izteikta Neapolē, kur bieži redzami pie durvīm piekārti čilli pipari un lielos daudzumos tiek pārdoti sarkanie laimes talismani. Taču jāņem vērā, ka, saskaņā ar neapoliešu uzskatiem, veiksmes talismani darbojas tikai tad, ja tie saņemti dāvanā, nevis nopirkti!
Teksts - Ieva Smiļģe
Teksts - Ieva Smiļģe
Teksts - Ieva Smiļģe
La Befana vien di notte
Par svētku laika noslēgumu Itālijā liecina Befanas apciemojums 6.janvāra (Zvaigznes dienas jeb Epifānijas) rītā.
→ Slēpo
Nezini, kur doties? Lūk, dažas idejas atrodamas šeit!
→ Piemin Svēto Antonio (Sant’Antonio Abate)
Venēcijā pat ir izplatīta leģenda, kas vēsta, ka 17.janvāra naktī mājdzīvnieki iegūst spēju runāt. Šajā naktī saimniekiem gan jāturas prom no kūts, jo dzirdēt savus dzīvniekus runājam esot slikta zīme.
→ Bauda ēdienus!
Latvijā gan šādas iespējas nav, bet arī latviešu pircēji, būdami uzmanīgi, var atrast labu olīveļļu:
1. Ir jāizvēlas extra vergine olīveļļa.
2. Ir jālasa etiķete: labāk dot priekšroku tādiem produktiem, kur gan olīvas, gan eļļa ir ražotas ES ietvaros, citādāk var gadīties olīveļļas, kuras spiestas no Tunisijas vai Ēģiptes olīvām.
3. Nevajag uzticēties lētām olīveļļam, jo pat Itālijā, kur piedāvājums un pieprasījums ir daudz plašāks nekā Latvijā, cenas ir augstas.
Latvijas lielveikalos noteikti ir pamanīta di sansa (angliski - pomace) olīveļļa: tā ir olīveļļa, kas tiek izspiesta no olīvu kauliņiem un pārpalikumiem pēc extra vergine olīveļļas izspiešanas, un tās pagatavošanai tiek izmantoti arī ķīmiski piejaukumi, lai šo eļļu padarītu atbilstošu lietošanai uzturā. Šāda eļļa ir daudz lētāka par extra vergine olīveļļu, bet arī kvalitātes ziņā tā nestāv ne tuvu, tāpēc itāļu mājās di sansa olīveļļu būtu neiespējami atrast!
Kā garšo laba olīveļļa un kā to pareizi baudīt?
Kad svaigi spiestas eļļas pudele ir rokā, to atliek vien nobaudīt, jo eļļa uzreiz ir gatava lietošanai. Zinātāji saka, ka eļļa, ja pareizi uzglabāta (tumšā vietā, noslēgtā traukā, istabas temperatūrā), saglabā savu augsto kvalitāti pat 2 gadus, taču tā arī pēc tam ir uzturā lietojama!
Eļļas ražotāji visi vienbalsīgi saka, ka labai olīveļļai ir divas izteiktas īpatnības: koši zaļa krāsa un rūgtena garša! Un, ja eļļa kņudina rīkli, tā esot ļoti laba zīme, jo tikai apstiprina eļļas augsto kvalitāti!
Esmu pamanījusi, ka tieši olīvu ražas laikā Itālijā īpaši iecienīta kļūst tāda vienkārša uzkoda kā ar olīveļļu aplieta balmaizes šķēle (pane e olio). Nezinātājam varbūt tas neizklausās pārāk garšīgi, bet ar labu olīveļļu šāda uzkoda ir nepārspējama! Katrā ziņā, tikko spiesta augstas kvalitātes olīveļļa tiek baudīta uz maizes, salātos, ar dārzeņiem un citos ēdienos svaigā veidā, jo, kā saka itāļi, būtu grēks to izmantot cepšanai, tādejādi izniekojot un sabojājot šo augstvērtīgo produktu.
Lūk, tipiskas brokastis itāļu bārā:
Nevaru spriest, cik izplatīts ir šāds paradums, taču esmu redzējusi itāļus, kas brokastīs bauda pavisam neparastu ēdienu - pane e olio jeb baltmaizi ar extra virgin olīveļļu. Visbiežāk šādas brokastis tiek baudītas rudenī, kad ir pieejama svaigi spiesta augstākās kvalitātes olīveļļa. Sākotnēji šāda kombinācija var šķist neparasta, bet tā ir patiešām garšīga un tiek uzskatīta arī par ļoti veselīgu!
4. Itālijā kafiju dzer daudz, patiešām daudz! Pat 5 reizes dienā! Pirmā kafija tiek dzerta brokastīs, nākamā - ap 11.00 no rīta, kafija ir obligāts rituāls pēc pusdienām, ļoti bieži kafija tiek dzerta arī ap 16.00, 17.00 pēcpusdienā un, protams, arī pēc vakariņām! Kafijas rituālam Itālijā piemīt īpaša maģija - pat cilvēks, kurš visu mūžu izticis bez kafijas, Itālijā pilnīgi mierīgi var sākt dzert espresso 3 reizes dienā! To es apgalvoju no personīgas pieredzes!
6. Paši itāļi stāsta, ka kafijas baudīšanā tiek ievērots 3K princips - kafiju dzer karstu, komfortabli un kompānijā (3C - caldo, comodi, in compagnia). Lai nākamā kafijas pauze Jums ir tieši tāda!
Lai neapjuktu dažādu kafijas veidu itāliskajos nosaukumos, lūk, daži no tiem!
Caffe americano (jeb lungo) - vājāks espresso ar lielāku daudzumu ūdens, tiek pasniegts lielā krūzē.
Tīri praktiski, aperitivo
jeb aperitīvs ir kāds alkoholisks vai arī bezalkoholisks dzēriens, kas
tiek malkots pirms vakariņām, lai stimulētu apetīti. Nav stingru
nosaucījumu, kādus dzērienus drīkst vai nedrīkst baudīt kā aperitīvus,
tomēr, tā kā pēc aperitīva seko vakariņas, parasti tiek izvēlēti ne
pārāk stipri un sausi dzērieni. Tradicionāli Itālijas aperitīvi ir
viegls vīns, alus, kā arī dažādi kokteiļi, piemēram, īpaši vasarā
iecienītais campari e prosecco. Itālijā parasti dzēriena malkošana tiek
papildināta ar dažādām uzkodām: vissliktākajā gadījumā tie būs tikai
čipsi, labākajā gadījumā - bagātīga uzkodu izvēle, ar kurām pat var
aizvietot vakariņas!
Vēsture
liecina, ka alkoholiski dzērieni apetītes veicināšanai pirms maltītes
tika dzerti jau Senajā Romā, kur iecienīts dzēriens pirms pusdienām
bijis il mulsum, kas gatavots no vīna un medus. Mūsdienu
aperitīvu tradīcija radusies Turīnā (Ziemeļitālijā) 1786.gadā, kad tur
tika radīts vermuts - baltvīna dzēriens, kas bagātināts ar 30 dažādiem
augiem un garšvielām.
Aperitīvu tradīcija joprojām tiek saistīta ar Ziemeļitāliju, jo tieši tur ir dzimuši plaši pazīstamie dzērienu ražotāji, kā “Martini”, “Campari”, “Cinzano”, un tādās Ziemeļitālijas pilsētās kā Milāna, Turīna, Dženova aperitīvu kultūra ir tiešām bagāta (liela vietu, dzērienu, uzkodu izvēle).
Ieskaties Turīnas aperitīvu kultūrā šeit!
Noskaties šo video, kā “Campari” atspoguļo aperitīvus Itālijā!
Tomēr aperitīvi ir ļoti iecienīti arī visā pārējā Itālijas teritorijā. Es dzīvoju salīdzinoši nelielā centrālItālijas pilsētā (Peskārā), arī šeit netrūkst bāru, kas piedāvā visdažādākos aperitīvus. Turklāt, atšķirībā no lielākajām un dārgākajām Ziemeļitālijas pilsētām, aperitīvu cenas ir tiešām draudzīgas. “Nabadzīgākie” aperitīvi (glāze dzēriena + čipši) maksā tikai 3-5 eiro, bet kārtīgi aperitīvi, kur glāze dzēriena tiek papildināta ar dažādām uzkodām (maizītes, siers, prosciutto, sāļie cepumi, dārzeņi vai pat pica), maksā 5-10 eiro. Nereti tieši cenas dēļ itāļi izvēlas draugu lokā baudīt aperitīvu, nevis dodies vakariņās uz kādu restorānu. Turklāt, aperitīvs ir laikietilpīgāks pasākums, kas ilgst 1-2 stundas, turpretim vakariņas var ilgt līdz pat vēlai naktij!
Daudzviet Itālijā izplatās jauna aperitīvu tradīcija - aperitivo cenato (ir pat sastopams termins apericena), tas nozīmē, ka par nedaudz lielāku samaksu (nelielās pilsētās - ap 10 eiro, Milānā un citur Ziemeļitālijā - dārgāk) kopā ar izvēlēto dzērienu tiek pasniegtas nelielas vakariņas - maizītes, picas, nelielas porcijas ar pastu vai rīsiem, dažādi pagatavoti dārzeņi un citi dažādi ēdieni un uzkodas.
Aperitīvs nav tikai veids, kā tīri fiziski sagatavoties vakariņām (t.i., stimulētu apetīti), Itālijā tā ir svarīga sociālās dzīves sastāvdaļa - patīkams dienas noslēgums, kad parunāties ar draugiem, satikt paziņas un atpūsties no ikdienas darbiem! īpaši patīkami aperitīvi ir vasarā, kad dzērienu baudīšana notiek pilsētas ielās, galvenajā laukumā (in piazza) vai pie jūras, lai atveldzētos pēc dienas svelmes. Pilsētas ielās ņirb cilvēki, skan priecīgas čalas un, vismaz pēc manas pieredzes, tas ir viens no retajiem brīžiem, kad itāļi izjūt īstu vienotību savā starpā, jo uz dzērienu baudīšanu piebiedrojas nejauši satikti draugi, sen neredzētas paziņas, vai draugu draugi, par kuriem agrāk biji vien dzirdējis stāstus. No privāta pasākuma tas gluži dabiski pārvēršas par kopistisku notikumu!
IL DIGESTIVO
Tradicionālā
vakara programma paredz, ka pēc aperitīva seko vakariņas ar pirmajiem,
otrajiem ēdieniem, piedevām un desertiem. Laikietilpīgs un ēdienu ziņā
tiešām ražens pasākums, tāpēc vakariņu noslēgumā var gadīties, ka jums
tiek piedāvāts digestivo (vai arī nereti tas tiek saukts vienkārši par amaro),
t.i. neliela glāze stiprāka alkohola (dažādi liķieri, brendijs u.c.),
lai stimulētu gremošanu. Klasisks itāļu diģestīvs ir mums pazīstamais limoncello,
bet liķieru izvēle dažādos Itālijas reģionos ir atšķirīga, jo nereti
tiek piedāvāti vietējie ražojumi, kas citur nemaz nav pazīstami
(piemēram, Abruzzo reģionā iecienīts diģestīvs ir la genziana).
Starp citu, mūsu pašu balzāms arī lieliski noder kā diģestīvs, un,
balstoties uz savu pieredzi, varu apgalvot - itāļiem arī garšo!
Teksts - Ieva Smiļģe
Sagras, tāpat kā liela daļa citu itāļu tradīciju, ir reliģiskas
izcelsmes svētki. Uz to norāda pat vārda izcelsme, tas nāk no latīņu
valodas vārda sacrum ar nozīmi “svēts”. Tradicionāli sagras tika rīkotas
par godu reģiona/pilsētas/ciemata svētajam aizstāvim (katram Itālijas
reģionam un pilsētai ir savs aizstāvis) - tas tiek cildināts un tiek
izteikta pateicība par auglīgo sezonu un dabas veltēm. Papildus
reliģiskajām aktivitātēm svētku laikā tika organizēti dažādi amatnieku
un vietējo gardumu tirdziņi, kā arī citi izklaides pasākumi. Laika gaitā
termins ieguvis plašāku nozīmi (zaudējot reliģisko nozīmi), jo itāļu
sagrās galveno lomu ir ieņēmuši gastronomiskie labumi, parasti tā ir
kāda vietējā delikatese, reģiona īpašais produkts vai vienkārši sezonas
nozīmīgākā velte. Visa gada garumā sagras tiek rīkotas visos Itālijas
reģionos, lielākoties mazos ciematiņos, kur saglabājušas vietējās
tradīcijas. Svētkiem par godu tiek izrotātas galvenās ielas un
centrālais laukums, kur parasti tiek izvietoti vietējo amatnieku
darinājumi un vietējo ražotāju produkti, kas tiek piedāvāti gan
nogaršošanai, gan pirkšanai. Katrai sagrai tiek izvēlēts “galvenais
varonis” - visbiežāk vīns, pastas vai gaļas izstrādājumi, vai jebkāds
cits produkts, kas attiecīgajā vietā un gadalaikā ir aktuāls. Šo
produktu tad nu sagrās ir iespējams nobaudīt visdažādākajos veidos un
ēdienos. Papildus tam, var nobaudīt citus vietējos labumus, kurus citos
reģionos vai lielveikalos nav iespējams atrast. Turklāt, sagras tiek
papildinātas ar vietējo, tradicionālo mūziku un citiem izklaides
pasākumiem (piemēram, izstāžu un muzeju apmeklējumi, tradicionālās
dejas, kā arī izglītojošas nodarbības gan bērniem, gan pieaugušajiem).
Visplašākais
sagru piedāvājums, protams, ir vasarā, kad patīkamie laikapstākļi ļauj
bezrūpīgi izbaudīt svētkus brīvā dabā, kad no mītnes zemēm lielā pulkā
ir atgriezušies itāļu emigranti un kad Itālijā ir lielākais tūristu
pieplūdums. Tomēr man personīgi vismīļākās ir rudens sagras. Gan tāpēc,
ka rudens ar savu krāšņumu un smaržu ir mans mīļākais gadalaiks, gan
tāpēc, ka rudens sagru godinātie produkti ir visgardākie - tikko
darinātais vīns (vino novello), svaigi spiestā eļļa un cepti kastaņi!
Jāsaka godīgi, neviena pica un neviena pasta negaršo tik labi, kā cepti
kastaņi kopā ar nesen darināto vīnu! Tieši pagājušajā nedēļas nogalē
apmeklēju rudens sagru (Abruco reģionā), kurā tika piedāvāti gan cepti
kastaņi, gan citi kastaņu produkti (pat panettone ar kastaņiem!). Tāpat
bija iespējams apskatīt kāda vietējā mākslinieka gleznu izstādi,
piedalīties vīnu un eļļas degustācijā, kā arī nobaudīt tādus vietējos
ēdienus, kuru lielveikalos un restorānos nemaz nevar atrast (šadā veidā
iepazinos ar gardajām pallotte cace e ove - olu un siera bumbiņām, kuras
pasniedz tomātu mērcē).
Kamēr karstums Itālijā nenorimst un vasaras brīvdienas vēl tiek izbaudītas, svarīga itāļu dienas sastāvdaļa ir vakara passeggiata - vienkārša vakara pastaiga ģimenes vai draugu kompānijā. Parasti passeggiata tiek veikta vēlā pēcpusdienā, kad dienas darbi padarīti un vakariņu laiks vēl nav pienācis (no plkst.17 līdz plkst.20). Toties karstā vasaras periodā šai tradīcijai ir īpaša nozīme: tā kā dienas ir pārāk tveicīgas, lai dotos ārpus mājas, itāļi sarosās tikai pēc vakariņām (ap deviņiem vakarā). Kā dāmas, tā kungi sapucējas gana eleganti un dodas izbaudīt nelielu atelpu un, ļoti iespējams, arī atspirdzinošu aperitivo vai gardu gelato pēc pārdzīvotā dienas karstuma.
Vedere e farsi vedere.
“Redzēt un tikt redzētam” - nostāsti liecina, kā tieši tāds sākotnēji bijis passeggiata mērķis. Ģimene, īpaši jaunas meitenes un puiši, saģērbās pavisam eleganti, lai dotos cilvēkos izrādīties, galvenokārt, izrādīt jaunas meitas precību gados un noskatīt potenciālos līgavaiņus. Mūsdienās šādā veidā preciniekus gan vairs neizvēlas, toties tradīcija uzpucēties, lai radītu cilvēkos labu iespaidu, ir saglabājusies.
In piazza, sul corso, sul lungomare!
“Andiamo a fare una passeggiata*!”, “Facciamo due passi**!” - ik vakaru viens otram saka itāļi. Passeggiata ir gluži kā rituāls, kurš ne dienu netiek izlaists; pēc darbos pavadītas dienas, passeggiata ir iespēja bezrūpīgā noskaņojumā satikt draugus, kolēģus vai paziņas. Pavisam nelielās pilsētiņās vai ciematiņos šī passeggiata nereti ir galvenais sabiedriskais pasākums, tāpēc tā iegūst jo lielāku vērtību vietējo iedzīvotāju dienas kārtībā. Piejūras pilsētās pastaigai tiek atvēlēta lungomare - promenāde pie jūras. Turpretim mazajās Itālijas pilsētiņās passeggiata noris centrālajā laukumā la piazza vai uz pilsētiņas galvenās gājēju ielas il corso, kur sastopas visi vietējie iedzīvotāji.
Parlare, parlare, parlare…
Patiesi, vairāk nekā pastaigai, passeggiata tiek atvēlēta sarunām, jo uz corso ir neiespējami nesatikt draugus un sen neredzētus paziņas, ar kuriem vienmēr ir, par ko parunāt. Šo tradīciju esmu apguvusi arī es - pastaigājoties ar vietējiem draugiem pa corso Sulmonā, nelielā pilsētiņā Itālijas vidienē, divu stundu laikā knapi pagūstam aiziet no viena corso gala līdz otram, jo pēc katriem desmit soļiem nākas sastapties ar citu paziņu un uzsākt jaunu sarunu. Turklāt, pavadot Itālijā karstas augusta dienas, jāatzīst, ka vien doma par pastaigu gar jūru pēc vakariņām, atspirdzina.
Runas gan parasti ir vienas un tās pašas - par ģimeni, vakariņām, vietējajām tenkām, politiku, ekonomiku vai sportu; bet ir skaidrs, ka itāļiem galvenais ir passeggiata process, ne rezultāts. Jo svarīgākais ir tā kopības sajūta, ko lielpilsētas burzmā būs grūti atrast. Lai sajustu, kāda ir īsta passeggiata gaisotne, ir skaisti jāuzpošas un jādodas pastaigāties pa nelielas Itālijas pilsētiņas galveno ieliņu siltā vasaras vakarā. Vēlams, ar gelato!
*Ejam pastaigāties!” - no it.val.
**Burtiski “ejam divus soļus” ( no it.val.) nozīmē “ejam pastaigāties”.
Populāra itāļu leģenda vēsta, ka 1889.gadā Itālijas karaliene Savojas Margarita (Margherita di Savoia) viesojusies Neapolē, un šim notikumam par godu kādas vietējās picērijas pavārs Raffaele Esposito ir pagatavojis īpaši karalienei veltītu picu Itālijas karoga krāsās - zaļā (baziliks), baltā (mozzarella) un sarkanā (tomāti). Tā kā karalienei šī pica ļoti gājusi pie sirds, tai dots pašas karalienes vārds! Starp citu, šī vēsturiskā picērija, kurā dzimusi pica Margherita, Neapolē pastāv joprojām - http://www.brandi.it/italiano/index3.html!
Brīdī, kad novembra svētku starojums aiz muguras, bet tumsa arvien vēl stiepjas garumā, vairāk dejas, mūzikas un krāsu nevienam nenāktu par ļaunu. Un te nu var noderēt arī Dienviditālijā izauklētais dārgums – senā tautas deja Tarantella, kas tomēr ir vairāk nekā deja...
Izziņas literatūrā lasām, ka Tarantella ir ātra, ugunīga itāļu tautas deja, ko raksturo straujš ritms trīsdaļīgā taktsmērā. Taču diez vai mēs pie rakstītā ilgāk pakavētos, ja nesekotu piebilde, ka ar Tarantellas palīdzību tika ārstētas dažādas depresijas un histērijas formas, ka tai ir tieša ietekme uz cilvēka endokrīno sistēmu, to pēta visdažādāko nozaru speciālisti. Tai tiek veltīti kongresi, zinātniskas konferences un mūsdienu Itālijā tā atkal kļūst arvien populārāka.
Kādēļ gan? Laikam jau tādēļ, ka Tarantella nav vien pagātne vai mīts, bet tradīcijā balstīta terapijas prakse ar gadsimtiem senām tradīcijām, kas izcelta no aizmirstības putekļiem, nu atkal tiek saulē celta.
Šīs dejas aizsākumi ir meklējami Senajā Grieķijā kur tā bijusi kāda reliģiska rituāla sastāvdaļa. Ap 8.gs. pr. Kr., kad grieķi veidoja savas ārpus Grieķijas kolonijas, deja nonāca Dienviditālijā – Taranto apgabalā. Tā nu sagadījās, ka šo teritoriju bija iecienījuši arī tarantuli un deja tik cieši saauga ar krāšņu leģendu par indīgajiem zirnekļiem, ka pateicoties tai, ieguva savu nosaukumu – Tarantella.
Seni mīti vēstī par sirēnām, kas vēlēdamās savaldzināt Odiseju, lūgušas grācijām iemācīt tām deju, bet tās, sazvērējušās un sirēnām iemācījušas Tarantellu, zinot, ka sirēnas ar zivs astēm kāju vietā to nespēs izdejot. Taču Tarantellu iemācījušās Sorento meitenes! Vēlāk tā parādījās antīko dzejnieku darbos, bet kopš 14.gs. par Tarantellu rakstīja arī baznīcas avoti. Jau viduslaikos sāka pārspriest šīs dejas medicīnisko iedarbību, kā arī mūzikas, dejas un krāsas saistību tajā. Raksti – vēl slepeni, nonāca Itālijas akadēmijās, kur iedvesmoja gleznotājus un citus radošos prātus.
Visos avotos liela nozīme ir piešķirta arī dejas instrumentācijai. Arī ikonogrāfijā redzama liela pavadošo instrumentu daudzveidība: tamburello, lira calabrese, chitarra battente, lirone, tammora vai colacione un zampogna, jeb dūdas. Tarantella izplatījās visā Dienviditālijā un katrā vietā ieguva atšķirīgas iezīmes. Tās izpaudās gan pamatsolī, dažādos instrumentu paveidos, gan pašā nosaukumā: ja Kampānijā to dēvēja par Tammuriata, Salento par Pizzica, tad Kalabrijā to pazina kā Sonu a Ballu. Visur nemainīgs paliek Tarantellu raksturojošais basa ostinato virkne un trīsdaļīgais taktsmērs.
Pizzica tarantella
Senākie pierakstītie Tarantellas paraugi mūzikas vēsturē ir no 16.gs. un tās ir tieši Pizzica tarantella melodijas. Tās ir saistītas ar nesatricināmo pārliecību tautā, ka zirnekļa tarantula kodiens izraisa histērisku stāvokli – tarantismu un šī deja ir vienīgais līdzeklis pret tā kodumu. 17.gs. traktātos ir plaši skaidrots: ja iekodis brūnais – “skumju” tarantuls un pats upuris ir melanholiķis, viņš kļūst bēdīgs, apātisks un tik miegains, ka nespēs ne runāt, ne ēst. Bet, ja iekodis sarkanais – “holeriskais” zirneklis, cilvēku mocīs bezmiegs, viņš kļūst uzbudināts, nikns, agresīvs, to var pārņemt tieksme slepkavot un žņaugt. Sākot no miegainības un bezsamaņas līdz trakošanai, nepārvaramai tieksmei ārdīties, histēriskiem smiekliem, raudāšanai, drudzim vai vemšanai... zirnekļa indes iedarbība var mainīties no stundas stundā: pie kam šāds slimības stāvoklis var ilgt 40-50 gadus (1). Un te nu līdzēt var tikai vienas zāles – Tarantella pizzica!
Apbrīnojami, ka tikpat daudzveidīgas un dažādas kā slimības simptomi, ir arī Tarantellas melodijas: no lēnām, stieptām, melanholiski minorīgām līdz ugunīgi karstām. Tikai jāprot atrast īstā! Un tas notiek empīriskā ceļā: "Mūziķi sāk spēlēt vienu, otru, trešo, līdz cilvēka ķermenis reaģē un kādai atsaucas. Īstā ir tikai tā, kurai skanot, gribas kustēties! Tad to jāturpina spēlēt daudzas stundas."Slimais kļūst par “melno” sauli vai šo zirnekli, kuru ietver planētas – mūziķi un cilvēki, kas pavada dziedināšanas ceļā. Klausoties un dejojot, sirdzēji nonāk zināmā transā, kas izdzen, caur ritmisku kustību izvelk no ķermeņa un prāta mokošo nelīdzsvarotību un atjauno salauzto, izjaukto harmoniju. Tādēļ arī tik liela nozīme ir ritmam un izpildījuma kāpinājumam; tajā vēlams klausīties stundām, dienām, pat nedēļām ilgi.
Nostāsti, viduslaiku traktāti un dažviet laukos joprojām dzīvā tradīcija rosināja etnomuzikologus XX gs. 50.gados pievērst pastiprinātu uzmanību Tarantellas ietekmei uz cilvēku un ārstēšanai no tarantisma. Izpētot tuvāk, viņi secināja, ka dīvainā slimība visbiežāk piemeklējusi nabadzīgākajos novados dzīvojošās sievietes, kuras bija agri apprecējušās un, sūri, grūti strādādamas, audzināja prāvu bērnu pulciņu. Deja un mūzika viņām palīdzējusi uzturēt možu garu cīņā ar nebeidzamajām dzīves grūtībām. Izrādījās arī, ka Tarantuls, lai arī liels, matains un indīgs (viņš guļ smiltīs un gaida brīdi, kad uzbrukt kādam kukainim un iekost tieši nervu centros), tomēr nespēj atstāt iespaidu uz visu cilvēku ķermeni, kur nu vēl izraisīt nāvi. Mūziķe, ansambļa “L'Arpeggiata” vadītāja un baroka mūzikas pētniece Kristīne Pluhara stāsta: “Iespējams, tarantuls nav vainojams sasirgšanā, taču tas nenozīmē, ka pati slimība neeksistē! Jāteic gan, ka mūsdienās šo slimību sauc citādi – par depresiju." (2). Viņa, iedziļinājusies vēstures, mūzikas, un horeogrāfijas avotos, ierakstījusi albumu ar Tarantellas melodijām (3), cenšoties atklāt gan tās skanējumu, gan šīs mūzikas garu. Klausoties to, mēs katrs varam izbaudīt un novērtēt dažādo melodiju ietekmi uz noskaņojumu. Kura būs mūsējā: apcerīgā La Caprinese? Dzirkstošā La Calabrese? Bet varbūt pilnīgi trakulīgā Pizzicarella mia?
Pizzica scherma
Itālijas Dienvidos ir pazīstama arī tāda savdabīga Tarantellas forma kā Pizzica scherma (danza dei coltelli). Jo īpaši tā raksturīga Lečē – Torrepaduli ciemā, kur to izpildīja reizi gadā – naktī no 15. uz 16. augustu svētā Roko svētkos. Tā līdzinājās spriedzes pilnam duēlim, kas turpinājās stundām ilgi un ko izpildīja vīrieši ar nažiem vai dunčiem rokās. Šī deja sasaucas ar Pjemontē sastopamajām zobenu dejām un senatnē ar tās palīdzību tika izšķirti strīdi un hierarhijas problēmas. Līdzko kāds tika ievainots, viņa vietā apļa vidū stājās cits. Katra kustība, žests, mīmika un poza tajā atbilda noteiktam goda kodeksam un lieki piebilst, ka strīdā uzvarēja veiklākais un izturīgākais. Jāpiezīmē, ka, lai noturētu ritmu un vajadzīgo emocionālo kāpinājumu, pavadījuma spēlēšanai derēja vien paši labākie tamburello spēlētāji. Mūsdienās šī asiņainā deja, protams, nekādu sociālu funkciju vairs nepilda; tā ir kā tradicionāls uzvedums sagrās, kurā gan tiek simulēta bruņota cīņa, bet naži tiek imitēti ar pirkstiem vai visu plaukstu.
Pizzica de core
Taču vispopulārākais un izplatītākais Tarantellas veids ir – Pizzica de core (della gioia). To var dejot gan pārī, gan divās rindās vai kā kadriļu. Ja to izpilda divi vīrieši, tad tā pauž sāncensību, kurā jāparāda veiklība, iznesība un radošums. Sievietes, to dejojot, izrāda savu skaistumu un sievišķību, tādēļ var izmantot garus svārkus, lakatus, šalles vai kabataslakatu. Agrāk tas bija neatņemams pizzicas atribūts, ar ko pamāja, kādu uzlūdzot, tad mūsdienās šim aksesuāram vairs nav nekādas simboliskas nozīmes, ar to vienkārši atdzīvina deju. Pizzica de core var izpildīt arī tuvi radinieki: māsa ar brāli vai vecvecāki ar mazbērniem – tad tā ir jautra izklaide un iespēja jau no mazotnes apgūt dejas soļus: daudzveidīgos kāju piesitienus, straujos, virpuļojošos grizienus ap sevi, tūres ar attālināšanos, negaidītu satuvināšanos un dejas ceļu krustošanos. Jāteic, ka vēl pirms divām paaudzēm šī deja bija veids, kā paust savas simpātijas, kaisli, kā aplidot izredzēto un izdzīvot savu cerēšanos. Tagad šī tradicionālajā zemkopju sabiedrībā tik nozīmīgā dejas loma vairs nav aktuāla, taču to joprojām dejo: tautas svētkos, kāzās, kristībās, dažādās ģimenes svinībās. Dejo visur un ikviens!
Tieši ar Pizzica de core ir saistīta Itālijā arvien pieaugošā Neotarantismo kustība. Šis kultūras fenomens pauž jaunu un ne tik jaunu cilvēku alkas pēc cita veida mūzikas, pēc kopā būšanas un savstarpējas saskarsmes, pēc vēlmes caur šo mūziku un kustību atbrīvoties no ikdienas rūpēm un emocionālās nospiestības. Tad nu cilvēki pulcējas ielās, laukumos, klubos – visur, kur tiek spēlēta tautas mūzika, lai aktīvi pavadītu laiku un izbaudītu mirkli dejas... Tarantellas valdzinošais ritms joprojām aizrauj gan tās instrumentālos izpildītājus, gan klausītājus, bet visvairāk jau pašus dejotājus. To apliecina pēdējo gadu laikā tik ļoti pieprasītās Tarantellas meistarklases, kursi un citas dejas apgūšanas iespējas. Taču, lai dejotu Tarantellu, nav tik būtiski apgūt tehniku vai dejas soļus. Kā stāsta Pizzicas skolotājs: “Svarīgi ir sajust dejas raksturu un stilu, ieiet tās kultūrā un tradīcijā” (4).
Mīti, leģendas, alķīmiķi, dzejnieki, arī mūslaiku Dienviditālijas iedzīvotāji – katrs piedāvā savu Tarantellas pieredzējumu. Mēs varam veidot savējo. Skaidrs, ka mūzikas spēks dziedina, apbur, valdzina un atmodina gan emocionālas, gan fiziskas izmaiņas. Nav nepieciešams īpašs tērps vai atribūti. Ir vajadzīga vēlme kustēties, atvērties kam jaunam un ļauties šai senajai, savdabīgajai dejai, kas dzimusi no sirds, no dzīvesprieka un no mīlestības!
(1) Antoine Furetière, Dictionnaire universal, 1690
(2) Inese Lūsiņa, Dziednieks, vārdā tarantella / Diena, 2007. gada 27. februāris
(3) CD Tarantella – Antidotum Tarantulae, “L'Arpeggiata”, 2001
(4) https://www.youtube.com/watch?v=5r6nVKxtMmQ
Vispirms atpūta un tad, ja pietiek laika, var izdarīt darbus! Mums Latvijā var likties pagalam jocīgi, ka veikali vai valsts iestādes plkst.13.00 slēdz durvis ciet un dodas baudīt siestu, bet Itālijā tā ir realitāte. Siestas pamatā ir pavisam praktiska ideja - pusdienlaika svelmē, 40 grādos Vidusjūras mitrajā klimatā, strādāt birojā ir diezgan mokoši, un daudz vieglāk būtu darboties pēcpusdienā, pēc 16.00, kaut līdz astoņiem vakarā! Bet nu siesta kļuvusi par Itālijas kultūras sastāvdaļu un tiek ievērota ne tikai 40 grādu karstumā, bet arī brāzmainās janvāra dienās. Tādās lielpilsētās kā Roma vai Milāna to pamanīt ir grūti, jo tur dominē tūristiem pielāgots dzīvesveids, bet mazākās pilsētās gan - no 13 līdz 16 viva la siesta!
E’ l’ora di mangiare!
Par to jau esmu runājusi iepriekš, bet tā ir akmenī iekalta patiesība - itāļiem piemīt pārsteidzoša precizitāte ēdienreizēs. Pilsētas dzīve burtiski apstājas laikā no 13 līdz 14, ka visi pusdieno. Esmu pat piedzīvojusi situāciju, kad lekcija universitātē tiek apturēta, lai visi varētu doties pusdienās. Lekcijas ilgums bija tikai 2 stundas, nedomāju, ka kāds būtu mocījies badā, ja pagaidītu lekcijas beigas! Jāatzīst, ka itāļiem ir taisnība - regulāra ēšana ir veselīga un svarīga, bet mani uzjautrina fakts, ka par to domā tāda haotiska un vieglprātīga tauta kā itāļi.
Ja
man Latvijā kāds saka “Tiksimies rīt!”, man tas patiešām nozīmē -
tiksimies rīt. Un es šo tikšanos gaidu, un, ja gadījumā nevaru
ierasties, jūtu atbildību par to brīdināt. Taču tā tas nenotiek Itālijā.
“Ci vediamo domani” nozīmē aptuveni to pašu, ko “nu, tad atā!”, it kā
ar nozīmi “man nebūtu iebildumu Tevi rīt atkal satikt, bet nebūs nekas
traks, ja arī tas nenotiks”. Draudzīgs atvadu žests. Atceros, ka ar
tikko Itālijā iepazītiem cilvēkiem sarunājām, ka “tiksimies rīt”, bet
tas nekad nebija “rīt”. Un beigās es biju vienīgā, kas dienām ilgi
mocījās pārmetumos, ka mani, lūk, visi gaidīja, bet es neierados. Nekā
tamlīdzīga! Latvijā tāda pazīšanās jau sen būtu aizvainojumā beigusies,
Itālijā - satikāmies pēc nedēļas un visi bijām priecīgi!
Dažādas pasaules… mēs te “stresojam”, lai nenokavētu tikšanās, un tāpēc reizēm aizmirstam par pusdienām, bet Itālijā visas tikšanas un svarīgie pienākumi vienkārši izkūp gaisā tad, kad pulkstenis ziņo par pusdienām un nopelnītās siestas iestāšanos!
Varētu jau pārmest, ka daļa Itālijas problēmu nāk no šāda dzīvesveida, taču, tajā pašā laikā, ir arī kāds iemesls tam, ka viņi tik ilgi un skaisti dzīvo, vai ne!? :)
16. gadsimtā Eiropā valdīja krāšņais Renesanses
laikmets, kuram raksturīgo kulturālo un māksliniecisko atdzimšanu Eiropa
pārņēma tieši no Itālijas. Jau toreiz itāļi parādīja visai pasaulei, kas ir
daudzveidība, radošie meklējumi un patiess skaistums. Tāpēc nemaz nepārsteidz,
ka, pateicoties viņiem, mēs šodien zinām, kas ir mode - varenākie un
ietekmīgākie modes zīmoli taču nāk tieši no Itālijas! Tāpat kā ēšanas tradīcijām, arī modes likumiem ir
liela nozīme itāļu ikdienā.
„Laiki mainās, taču vidusmēra itālis vēl joprojām ļoti labi
orientējas sezonas produktu klāstā. Viņš ir ļoti izvēlīgs un subjektīvs; viņam
ir ļoti svarīgs personīgais kontakts ar pārdevēju, kā arī apkalpošanas līmenis.
Reizēm pat svarīgāks nekā produkts, kuru viņš ir sākotnēji vēlējies iegādāties.
Svarīgāks nekā cena! Itālis ir ar mieru maksāt par labu produktu un labu
apkalpošanas līmeni. Viņam ir svarīgi justies īpašam, personībai, patīk
diskutēt par produkta īpašībām, pielietojumu, pagatavošanas veidiem, u.c.
Kas tad notiek Sanremo? Ikgadējais Sanremo dziesmu festivāls! Uzstāšanās, intervijas, balsojumi piecu dienu garumā, lai noskaidrotu šī gada Itālijas labāko vai vienkārši iecienītāko estrādes dziesmu. Konkursa laikā pirmo reizi tiek publiski atskaņotas iepriekš izvēlētas dziesmas, kas sacenšas par skatītāju un žūrijas simpātijām, lai iegūtu galveno balvu. Šis konkurss ir laba iespēja jaunajiem izpildītājiem iegūt publikas atzinību un kļūt pazīstamiem visā valstī vai pat ārpus tās. Tieši Sanremo festivāla uzvarētājs ir tas, kam tiek dots tas gods pārstāvēt Itāliju Eirovīzijas dziesmu konkursā.
Ir jāatzīst, ka Sanremo festivāls netiek viennozīmīgi vērtēts. Kamēr RAI (Itālijas nacionālā televīzija, kas pārraida festivāla norisi) par to vien runā, lielā daļā Itālijas sabiedrības Sanremo vārds izskan ar ironisku vai pat nievājošu pieskaņu. Tiek spriests, ka konkurss ir zaudējis savu kādreizējo kvalitāti un vērtību, ka šobrīd izvēlētās dziesmas ne tuvu nelīdzinās tām, kas bija kādreiz, u.tml. Taču jebkurā gadījumā nevar noliegt, ka, lai cik ļoti gribētos šaubīties par festivāla kvalitāti un vērtību, liela daļa tā skatītāju joprojām turpina sekot līdzi festivāla norisei, jo tā galu galā ir tradīcija.
Tradīcija tā tiešām ir - sena un krāšņa. Pirmo reizi Sanremo pilsētā (Ligūrijas reģionā) dziesmu festivāls notika 1951.gadā Sanremo kazino un tika pārraidīts radio tiešraidē. Pirmajā festivālā piedalījās tikai 3 dalībnieki. 1955.gadā festivāls pirmo reizi tika pārraidīts televīzijas tiešraidē un tādejādi palēnām iemantoja visas tautas mīlestību. Starp citu, tieši iedvesmojoties no Sanremo festivāla, 1956.gadā tika radīts Eirovīzijas dziesmu konkurss.
Principā visi slavenākie itāļu estrādes mūziķi savu popularitāti ir iemantojuši, pateicoties Sanremo festivālam - Domenico Modugno, Al Bano, Adriano Celentano, Toto Cotugno, Eros Ramazotti un citi. Daudzas slavenās itāļu dziesmas, kuras ir labi zināmas arī Latvijā, pirmo reizi ir izskanējušas Sanremo pilsētā festivāla ietvaros. Tieši tāpēc tas tika uzskatīts par tautas festivālu - itāļi labprāt sekoja līdzi festivāla norisei televīzijā, lai dzirdētu savas mīļākās dziesmas un redzētu iecienītākos mūziķus, turklāt skatītāji paši varēja piedalīties (un joprojām var) uzvarētāja noteikšanā ar savu balsojumu.
Šobrīd, izpētot reitingus, ir nenoliedzams, ka festivāla popularitāte ir manāmi kritusies un tā ir lielākoties vecākā paaudze, kas seko līdzi festivāla norisei. Taču Sanremo festivāls turpina dzīvot un savu vietu itāļu kultūrā tas ir izcīnījis.
Šogad Sanremo dziesmu festivāls norisinās jau 74.reizi, no 6. līdz 10.februārim, un jau piekto reizi pēc kārtas to vada itāļu TV personība Amadeus.
Ja vēlies uzzināt, kuras tad ir bijušas itāļu iecienītākās dziesmas kopš festivāla aizsākumiem, noskaties šo moderno Sanremo dziesmu “popūriju” -
https://www.youtube.com/watch?v=y1uimXbvmVA
https://www.youtube.com/watch?v=y1uimXbvmVA
Skolas gaitas Itālijā - ļoti atšķirīgas no Latvijā ierastajām
Teksts - Ieva Smiļģe
Gandrīz jau klāt ir septembris, un gan Latvijā, gan Itālijā tas nozīmē tikai vienu – vasaras brīvdienām ir pienākušas beigas un ģimenes ar bērniem aktīvi gatavojas jaunā mācību gada sākumam. Tomēr skolu sistēma un skolēnu ikdiena abās valstīs ir diezgan atšķirīga. Lasi tālāk, lai šīs atšķirības iepazītu.
1. Latvijā mācību gads sākas ar ļoti svinīgu 1.septembri, bet Itālijā pirmā skolas diena nekā īpaši netiek atzīmēta, turklāt tā nekad nav 1.septembrī. Katrs Itālijas reģions nosaka savu mācību gada sākuma datumu, kas katru gadu var mainīties. Piemēram, šogad lielākājā daļā Itālijas mācības sāksies tikai 13.septembrī, bet dažviet – jau 5.septembrī vai pat tikai 15.septembrī.
1. septembris gan ir nozīmīga diena skolotājiem – šajā dienā, bez izņēmumiem, skolotājiem obligāti ir jāierodas savā darba vietā, lai oficiāli (ar parakstu) sāktu jauno mācību gadu.
2. Arī mācību gada noslēgums Itālijā netiek īpaši svinēts, un tas nekad nebūs maija beigās kā Latvijā. Tā kā mācības sākas vēlāk, tās arī beidzas vēlāk – ap 8.jūniju.
3. Sestdienas Itālijā ir oficiālas darba dienas, tāpēc daudzviet bērniem mācību stundas notiek arī šajā dienā, kad latviešu bērni jau bauda brīvo nedēļas nogali. Skolotāji gan strādā tikai 5 dienas nedēļā – tiem, kuriem uz darbu jādodas sestdienā, pienākas brīvdiena kādā citā nedēļas dienā.
4. Tā kā daudzviet mācības notiek sešas dienas nedēļā, mācību diena, kas sākas ap plkst.8.00, noslēdzas jau ap plkst.13.00 vai 14.00 (vai arī vēlāk, jo īpaši vidusskolā, kur ir vairāk mācību priekšmetu).
5. Mācības pirmajā klasē bērni Itālijā sāk jau 6 gadu vecumā. Lai iegūtu vidējo izglītību, kopā skolas solā ir jāpavada 13 gadi, līdz ar to vidusskolas gaitas Latvijas un Itālijas jaunieši noslēdz vienā vecumā.
6. Bērni no 3 gadu vecuma var apmeklēt sākumskolu, kas tiek nodrošināta bez maksas. Līdz 3 gadu vecumam ir pieejami privātie un arī daži publiskie bērnudārzi, par kuriem gan ir diezgan dārgi jāmaksā (vairāki simti eiro mēnesī). Gan bērnudārzi, gan sākumskolas strādā tikai līdz plkst.16.00.
7. Sākumskolas un pamatskolas (no 6 līdz 11 gadu vecumam) bērniem bieži vien ir jāvalkā īpaši halātiņi (parasti zilā krāsā, reizēm meitenēm arī rozā krāsā), kas jāvelk virs drēbēm, lai tās nenosmērētu.
 |
| Itāliski to sauc par grembiule |
8. Itālijā bērniem obligātā izglītība ir no 6 līdz 16 gadiem, līdz ar to vidējās izglītības iegūšana nav obligāta. Arī Latvijā obligāta ir tikai pamatskolas izglītības iegūšana, taču mācības ir jāturpina līdz 18 gadu vecumam.
9. Itālijā ir iespējams izvēlēties starp mācībām publiskajās vai privātajās mācību iestādēs. Privātskolas var būt ļoti dārgas, bet valsts skolās mācības ir bez maksas, ģimenēm gan ir jāmaksā par pusdienām (ja skolā tādas tiek piedāvātas, jo ne visās skolās ir ēdnīcas) un par mācību grāmatām, burtnīcām un kancelejas precēm.
10. Saskaņā ar Itālijas likumiem, visās Itālijas publiskajās skolās ir obligāti jānodrošina katoļu reliģijas apguve. Līdz 1984.gadam tās apgūšana bija obligāta, taču šobrīd ģimenēm ir tiesības izvēlēties katoļu reliģiju neapgūt, tās vietā tad skolās tiek nodrošinātas alternatīvas aktivitātes, taču lielākā daļa itāļu joprojām turpina katoļu reliģijas apguvi skolā.
Il Ferragosto
Teksts - Ieva Smiļģe
Uz e-pastiem un telefona zvaniem Itālijā neviens neatbild, pie visām pakalpojumu sniedzēju un veikalu durvīm ir pielikta zīmīte “chiuso per ferie”. Pat draugus nav iespējams satikt, jo visi ir pametuši svelmainās pilsētas ielas. Tikmēr sastrēgumi uz galvenajiem autoceļiem katru dienu kļūst aizvien lielāki.Ir augusts un visa Itālija dodas brīvdienās.
Šis itāļu paradums (t.i., doties brīvdienās visiem reizē augustā) ir saistīts ar Itālijas 15. augusta svinībām - FERRAGOSTO. Lai gan šajā pašā datumā tiek atzīmēti katoļu reliģiskie svētki (Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki), Ferragosto it nemaz nav reliģiska rakstura svinības. Ferragosto nosaukums nāk no latīņu valodas frāzes feriae augusti, kas nozīmē "Augusta atpūta". 18.gadā p.m.ē. šādu svinību tradīciju ieviesa Imperators Augusts. Svētki radušies ne tikai acīmredzamās Imperatora propagandas dēļ, bet arī lai nodrošinātu piemērotu atpūtu pēc aizvadītajām smagajām lauku darbu nedēļām un mierīgi atgūtu spēkus, lai varētu veikt rudens ražas novākšanu.
Mūsdienu tradīcija 15.augustā doties izbraukumos Itālijā radusies daudz vēlāk - tikai fašisma periodā, kad režīmam pakļāvušās organizācijas un institūcijas rīkoja Ferragosto izbraukumus par īpašām cenām. Šādas ekskursijas tolaik nabadzīgajā Itālijā daudziem iedzīvotājiem bija vienīgā iespēja redzēt citas pilsētas, kalnus un jūru, un tieši tāpēc šī paraža ieguva milzu popularitāti. Tā kā izbraukumos netika nodrošināta ēdināšana, tajā pašā laikā dzima vēl mūsdienās pastāvošā tradīcija 15. augustā rīkot piknikus. Starp citu, dažādi avoti vēsta, ka viens no tradicionālajiem Ferragosto ēdiniem ir bijis cepts balodis, turklāt dažviet Itālijā šī tradīcija esot saglabājusies līdz pat mūsdienām!
Joprojām Ferragosto Itālijā ir atskaites punkts, pēc kura vadoties, tiek izplānotas pāris nedēļas vasaras brīvdienu, kuras nereti tiek izmantotas ceļošanai. Pat ekonomiskā situācija valstī neļauj itāļiem atteikties no šī paraduma, vienīgi brīvdienas tiek saīsinātas un tiek izvēlēti lētākie un tuvākie galamērķi. Un aizvien Ferragosto dienā visa valsts dodas izbraukumos (parasti uz jūru vai kalnos) un pusdienās tiek organizēts pikniks.
Man pašai augusts Itālijā joprojām šķiet ļoti neparasts periods, jo ir sajūta, ka ikdienas ritumam ir “uzlikta pauze” – universitāte ir slēgta, zobārsti, frizieri un restorānu saimnieki ir devušies brīvdienās, un pakalpojumu sniedzēji uz maniem mēģinājumiem sarunāt kādu vizīti vai nokārtot kādu (pat steidzamu!) problēmu vienbalsīgi atbild: ormai se ne riparla a settembre (respektīvi, atgriezieties pie mums septembrī). Bez tam jau augusta pirmajās dienās salīdzinoši nelielajā Itālijas pilsētā, kurā mitinos, ir notikusi savdabīga apmaiņa – piejūras promenādi pieskandina dažādas svešvalodas un Ziemeļitālijas dialekti, bet vietējie itāļi ir sakravājuši ceļasomas un devušies brīvdienās prom no ikdienas skatiem.
Šis itāļu paradums (t.i., doties brīvdienās visiem reizē augustā) ir saistīts ar Itālijas 15. augusta svinībām - FERRAGOSTO. Lai gan šajā pašā datumā tiek atzīmēti katoļu reliģiskie svētki (Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki), Ferragosto it nemaz nav reliģiska rakstura svinības. Ferragosto nosaukums nāk no latīņu valodas frāzes feriae augusti, kas nozīmē "Augusta atpūta". 18.gadā p.m.ē. šādu svinību tradīciju ieviesa Imperators Augusts. Svētki radušies ne tikai acīmredzamās Imperatora propagandas dēļ, bet arī lai nodrošinātu piemērotu atpūtu pēc aizvadītajām smagajām lauku darbu nedēļām un mierīgi atgūtu spēkus, lai varētu veikt rudens ražas novākšanu.
Mūsdienu tradīcija 15.augustā doties izbraukumos Itālijā radusies daudz vēlāk - tikai fašisma periodā, kad režīmam pakļāvušās organizācijas un institūcijas rīkoja Ferragosto izbraukumus par īpašām cenām. Šādas ekskursijas tolaik nabadzīgajā Itālijā daudziem iedzīvotājiem bija vienīgā iespēja redzēt citas pilsētas, kalnus un jūru, un tieši tāpēc šī paraža ieguva milzu popularitāti. Tā kā izbraukumos netika nodrošināta ēdināšana, tajā pašā laikā dzima vēl mūsdienās pastāvošā tradīcija 15. augustā rīkot piknikus. Starp citu, dažādi avoti vēsta, ka viens no tradicionālajiem Ferragosto ēdiniem ir bijis cepts balodis, turklāt dažviet Itālijā šī tradīcija esot saglabājusies līdz pat mūsdienām!
Joprojām Ferragosto Itālijā ir atskaites punkts, pēc kura vadoties, tiek izplānotas pāris nedēļas vasaras brīvdienu, kuras nereti tiek izmantotas ceļošanai. Pat ekonomiskā situācija valstī neļauj itāļiem atteikties no šī paraduma, vienīgi brīvdienas tiek saīsinātas un tiek izvēlēti lētākie un tuvākie galamērķi. Un aizvien Ferragosto dienā visa valsts dodas izbraukumos (parasti uz jūru vai kalnos) un pusdienās tiek organizēts pikniks.
Man pašai augusts Itālijā joprojām šķiet ļoti neparasts periods, jo ir sajūta, ka ikdienas ritumam ir “uzlikta pauze” – universitāte ir slēgta, zobārsti, frizieri un restorānu saimnieki ir devušies brīvdienās, un pakalpojumu sniedzēji uz maniem mēģinājumiem sarunāt kādu vizīti vai nokārtot kādu (pat steidzamu!) problēmu vienbalsīgi atbild: ormai se ne riparla a settembre (respektīvi, atgriezieties pie mums septembrī). Bez tam jau augusta pirmajās dienās salīdzinoši nelielajā Itālijas pilsētā, kurā mitinos, ir notikusi savdabīga apmaiņa – piejūras promenādi pieskandina dažādas svešvalodas un Ziemeļitālijas dialekti, bet vietējie itāļi ir sakravājuši ceļasomas un devušies brīvdienās prom no ikdienas skatiem.
Vasaras saulgriežu svinības Itālijā: FESTA DI SAN GIOVANNI
Teksts - Ieva Smiļģe
Vasaras saulgriežu svinības tiek gaidītas ne tikai Latvijā, bet arī Itālijā. Daudzviet Itālijā 23.jūnija naktī tiek atzīmēta la festa di San Giovanni, kuras pamatā, par spīti reliģiskajam nosaukumam, ir pagāniskas tradīcijas un kuras ietvaros, līdzīgi kā Latvijā, notiek lēkšana pāri ugunskuram un tiek veikti dažādi maģiski rituāli.
17.janvāris: svētā Antonio piemiņas diena
Svētais Antonio bija ēģiptiešu eremīts
4.gadsimtā, viens no pirmajiem kristiešu mūkiem, turklāt viņš tiek
pieminēts arī kā miesnieku, zemnieku, zvēraudzētaju un pašu mājdzīvnieku
aizstāvis, īpašu nozīme tiek pievērsta cūkām, jo Viduslaikos cūkas gaļa tika
uzskatīta par ārstniecisku, līdz ar to viduslaiku ciematos tika audzētas cūkas,
kuru gaļa tika izsniegta vietējo slimnīcu iemītniekiem, lai tie ātrāk
atveseļotos (šī iemesla dēļ Svētais Antonio bieži vien tiek atveidots kopā ar
cūku). Bez tam Svētais Antonio tiek uzskatīts par brīnumainu dziednieku, kurš,
izmantojot cūku taukus, spējis izārstēt nepatīkamo ādas slimību rozi (itāliski
tā tiek dēvēta par Svēta Antonio uguni - il fuoco di Sant’Antonio). Venēcijā
pat ir izplatīta leģenda, kas vēsta, ka 17.janvāra naktī mājdzīvnieki iegūst
spēju runāt. Šajā naktī saimniekiem gan jāturas prom no kūts, jo dzirdēt savus
dzīvniekus runājam esot slikta zīme.
Lai nu kā, Svētais Antonio dažādās
Itālijas vietās, īpaši kalnu ciematos un Dienviditālijā, tiek pieminēts
joprojām. Šajā dienā dažos ciematiņos pa mājām staigā muzikanti, kuri
izspēlē un izdzied Svētā Antonio dzīvi un brīnumdarbus, tiek ēsti cūkgaļas
produkti, un zemnieku ciematos ļoti nozīmīga ir dzīvnieku svētīšana, tai pat
tiek veltīti dievkalpojumi. Visā Itālijā ir pieņemts pieminēt Svēto Antonio ar
ievērojamiem ugunskuriem (i falò di Sant’Antonio). Šādā veidā tiek
paradītas cilvēku ilgas pēc gaismas un dabas atmodas, notiek dabas attīrīšana
un gaismas piesaukšana. Zemnieki ugunskuram pievērš īpašu uzmanību - ja liesma
tiecas taisni uz debesīm, būšot auglīgs un ražens gads! Ugunskuri tiek
iedegti daudzās Itālijas vietās, taču slavenākais no tiem (un Vidusjūras
reģiona lielākais ugunskurs!) 16.janvāra vakarā tiks iedegts Novoli, Apūlijas
reģionā (la focara di Novoli), kur ugunskura iekārtošana sākas jau
decembra vidū un tiek gaidīti vairāk nekā 100 tūkstoši apmeklētāju!
Svētais Antonio bija ēģiptiešu eremīts
4.gadsimtā, viens no pirmajiem kristiešu mūkiem, turklāt viņš tiek
pieminēts arī kā miesnieku, zemnieku, zvēraudzētaju un pašu mājdzīvnieku
aizstāvis, īpašu nozīme tiek pievērsta cūkām, jo Viduslaikos cūkas gaļa tika
uzskatīta par ārstniecisku, līdz ar to viduslaiku ciematos tika audzētas cūkas,
kuru gaļa tika izsniegta vietējo slimnīcu iemītniekiem, lai tie ātrāk
atveseļotos (šī iemesla dēļ Svētais Antonio bieži vien tiek atveidots kopā ar
cūku). Bez tam Svētais Antonio tiek uzskatīts par brīnumainu dziednieku, kurš,
izmantojot cūku taukus, spējis izārstēt nepatīkamo ādas slimību rozi (itāliski
tā tiek dēvēta par Svēta Antonio uguni - il fuoco di Sant’Antonio). Venēcijā
pat ir izplatīta leģenda, kas vēsta, ka 17.janvāra naktī mājdzīvnieki iegūst
spēju runāt. Šajā naktī saimniekiem gan jāturas prom no kūts, jo dzirdēt savus
dzīvniekus runājam esot slikta zīme.
Lai nu kā, Svētais Antonio dažādās
Itālijas vietās, īpaši kalnu ciematos un Dienviditālijā, tiek pieminēts
joprojām. Šajā dienā dažos ciematiņos pa mājām staigā muzikanti, kuri
izspēlē un izdzied Svētā Antonio dzīvi un brīnumdarbus, tiek ēsti cūkgaļas
produkti, un zemnieku ciematos ļoti nozīmīga ir dzīvnieku svētīšana, tai pat
tiek veltīti dievkalpojumi. Visā Itālijā ir pieņemts pieminēt Svēto Antonio ar
ievērojamiem ugunskuriem (i falò di Sant’Antonio). Šādā veidā tiek
paradītas cilvēku ilgas pēc gaismas un dabas atmodas, notiek dabas attīrīšana
un gaismas piesaukšana. Zemnieki ugunskuram pievērš īpašu uzmanību - ja liesma
tiecas taisni uz debesīm, būšot auglīgs un ražens gads! Ugunskuri tiek
iedegti daudzās Itālijas vietās, taču slavenākais no tiem (un Vidusjūras
reģiona lielākais ugunskurs!) 16.janvāra vakarā tiks iedegts Novoli, Apūlijas
reģionā (la focara di Novoli), kur ugunskura iekārtošana sākas jau
decembra vidū un tiek gaidīti vairāk nekā 100 tūkstoši apmeklētāju!
Caffè sospeso – Neapolē dzimis solidaritātes žests.
Teksts - Ieva Smiļģe
Šajā Ziemassvētku gaidīšanas laikā, kad mūs visus pārņem
vēl lielāka vēlme būt labestīgiem un palīdzēt citiem, ir vērts iepazīt Neapolē
dzimušo caffè sospeso tradīciju.
Kas ir caffè sospeso? Burtiski to varētu tulkot kā “aizturēto” kafiju. Jau zinām, cik liela
nozīmē itāļu kultūrā ir kafijai – itāļiem tas ir iemesls apstāties ikdienas
skrējienā, satikties, parunāties ar kādu draugu vai paziņu, vienkārši būt kopā.
Neapolē laikā gaitā kafija ir kļuvusi arī par solidaritātes simbolu – kafejnīcā
pēc kafijas baudīšanas neapolieši sākuši apmaksāt ne tikai savu kafiju, bet vēl
vienu, atstājot to sospeso (aizturētu), lai vēlāk to varētu baudīt kāds
svešinieks vai nabadzīgāks pilsētas iedzīvotājs. Pateicoties šim ieradumam,
trūcīgākie iedzīvotāji var droši ieiet kafejnīcā un apjautāties, vai nav
atstāta kāda “aizturētā” kafija.
Nav skaidri zināms šīs tradīcijas sākums vai izcelsme,
bet tā īpaši izplatījās Neapoles sabiedrībā pēc Otrā pasaules kara, kad Itālijā
valdīja liela nabadzība. Turīgākie iedzīvotāji šādā veidā izrādīja solidaritāti
ar trūcīgājiem līdzcilvēkiem. Tāpat pētnieki šo tradīciju saista ar itāļiem
raksturīgo ieradumu apmaksāt kafiju saviem draugiem – bieži vien lielā draugu
grupā varēja gadīties sajaukt aprēķinus un apmaksāt kādu kafiju par daudz, tajā
gadījumā samaksātie centi netika prasīti atpakaļ, bet gan tika atstāta
apmaksāta kafija kādam svešiniekam, kam tā varētu būt vajadzīga. Tad šis
svešinieks, kam kāds reiz negaidīti apmaksājis kafiju, ja var, dara to pašu
kāda cita svešinieka labā – tā nu šī tradīcija lēnām izplatījās tālāk.
Tāpat ir novērots, ka neapolieši parasti apmaksā šo caffè
sospeso, kad ir īpaši labā noskaņojumā vai pašu dzīvē ir noticis kaut kas
labs. Līdz ar to, tas ir veids, kā izrādīt pateicību – cilvēcei uzdāvināta
kafija, kas pašam izmaksā tik vien kā 1 eiro (aptuvenā espresso cena Neapolē un
citur Itālijā), bet kādam citam liek pasmaidīt un ievērojami uzlabo dienu.
Pateicoties pētnieku interesei, pēdējos gados šis
neapoliešu ieradums kļuvis plašāk pazīstams, kafejnīcas arī citur Itālijā un
pasaulē ir centušās to iedzīvināt. Tāpat kopš 2011.gada 10.decembris, kad tiek
atzīmē Starptautiskā cilvēktiesību diena, tiek atzīmēta arī Giornata del
caffè sospeso.
Šodien, kā reiz, ir 10.decembris – varbūt arī Tu vēlies
kādam izmaksāt kafiju?
Uz skolu Itālijā!
Teksts - Ieva Smiļģe
Atzīmējot starptautisko skolotāju dienu (Giornata mondiale degli insegnanti), kas Itālijā un citur pasaulē tiek atzīmēta 5.oktobrī , atklājam, kāda ir Itālijas skolu sistēma un ikdiena, kas krasi atšķiras no Latvijā ierastās.
·
Obligātā
izglītība Itālijā ir no 6 līdz 16 gadu vecumam.
Tas nozīmē, ka itāļu bērni savas skolas gaitas sāk par gadu ātrāk nekā mēs. Ir iespējams izvēlēties starp publiskām un privātām skolām, un publiskā skola ik vienam ir pieejama bez maksas. Arī ārzemnieki, kas nerunā itāliski, bet ir pieteikušies rezidenta statusam (t.i., ir deklarējušies Itālijā) var mācīties Itālijas skolas.
·
Itālijā
netiek īpaši svinēta ne primā, ne pēdējā skolas diena.
1.septembris nav nozīmīga dienu itāļu skolēnu dzīvē, jo katru gadu mācības atsākās citā datumā, pat katrā reģionā šie sākuma datumi ir atšķirīgi. Piemēram, šis mācību gads dažviet Itālijā sākās jau 5.septembrī, citur – tikai 15. vai pat 19.septembrī. Attiecīgi arī mācību gada noslēgums ir atšķirīgs – tas nekur Itālijā nebūs 30.maijā, bet gan dažādos datumos jūnija pirmajā pusē.
·
Tā
kā sestdiena Itālijā ir oficiāla darba diena, daudzviet bērni iet uz skolu arī
sestdienās!
Tikai tajās skolās, kur ir pagarinātais laiks, mācību nedēļa noslēdzas jau piektdienā (settimana corta). Itāļu skolēnu skolas diena noslēdzas laikā starp 13.00 un 15.00 (atkarībā no mācību dienu skaita un stundu skaita), bet pirmskolā (scuola dell’infanzia) un pamatskolā (scuola primaria) mācības parasti beidzas ap plkst.13.00 vai plkst. 16.00 (atkarībā no izvēlētās klases). Dažviet par samaksu tiek piedāvāts pagarinātais laiks, un privātās skolās pulksteņlaiki var būt atšķirīgi.
·
Skolu
iedalījums Itālijā ir ievērojami atšķirīgs - mācības ir sadalītas piecos
atsevišķos ciklos:
Scuola dell’infanzia vai scuola materna – bērniem no 3 līdz 6 gadu vecumam.
Šī skola nav obligāta, bet ir pieejama bez maksas un parasti atrodas vienā ēkā
ar pamatskolu;
Scuola primaria vai scuola elementare – pamatskola bērniem no 6
līdz 11 gadu vecumam (1. līdz 5.klase);
Scuola secondaria di I grado (agrāk – scuola media) – 3 gadu zemākā līmeņa
vidusskola bērniem no 11 līdz 14 gadu vecumam;
Scuola secondaria di II grado (agrāk – scuola superiore) – 5 gadu augstākā
līmeņa vidusskola jauniešiem no 14 līdz 18 gadu vecumam;
Università – augstākās izglītības iestādes, kurās var mācīties ik viens, kas ir nokārtojis vidusskolas beigšanas eksāmenu (esame di maturità) un ir ieguvis vidējās izglītības diplomu.
·
Kā
redzams, vidējās izglītības iegūšanai Itālijā ir nepieciešami 13, nevis 12,
gadi. 14 gadu vecumā, uzsākot vidusskolas gaitas, itāļu skolēni var izvēlēties
starp 3 veidu vidusskolām:
Liceo –
vidusskola, kur ir iespējams starp 6 dažādiem novirzieniem (liceo
artistico – mākslas vidusskola, liceo linguistico – valodu
vidusskola, liceo classico, kur tiek apgūta latīņu un sengrieķu
valoda un kultūra, literatūra, vēstura un filozofija, liceo musicale e
coreutico tiem, kas vēlas apgūt mūziku, deju un horeogrāfiju, liceo
scientifico, kurā tiek apgūta matemātika, fizika un citas zinātņu
jomas, un liceo delle scienze umane – humanitāro zinātņu vidusskola);
Istituto professionale – šāda veida skolā tiek apgūtas praktiskas iemaņas
noteiktā profesijā, lai pēc mācību beigām ļautu jauniešiem uzsākt darbu
izvēlētajā profesijā;
Istituto tecnico – tehniska rakstura vidusskola, kurā tiek iegūtas specializācija noteiktā jomā (piemēram, ekonomikā, tehnoloģiju vai tūrisma jomā).
·
Arī
bērnudārzu sistēma Itālijā ir krasi atšķirīga.
Bērnudārzs (asilo nido) tiek piedāvāts no 6 mēnešu (ar iespējamiem izņēmumiem) līdz 3 gadu vecumam. Publisko (pašvaldības) dārziņu ir gaužam maz, ne visiem paveicas tajos tikt pie vietas, tāpēc itāļi lielākoties savus bērnus ved uz privātiem bērnudārziem, kur mēneša maksa pārsniedz pat 500 eiro! Pat tiem, kuriem paveicas iekļūt pašvaldību dārziņos, par to ir dārgi jāmaksā – atkarībā no ienākumu līmeņa un attiecīgā reģiona, cena var būt 100, 200, 300 vai pat 400 eiro mēnesī. Itāļu bērnudārzi strādā tikai līdz plkst.16.00. Tikai atsevišķos gadījumos par papildus samaksu tiek piedāvāts pagarinātais darba laiks.
·
Visās
skolās jau no 3 gadu vecuma tiek mācīta katoļu reliģija.
Līdz pat 1984.gadam katoļu reliģijas apguve itāļu bērniem bija obligāta, taču šobrīd, lai gan tai ir obligāti jātiek piedāvātai, ik vienai ģimenei ir tiesības no šī mācību priekšmeta atteikties, tā vietā izvēloties alternatīvu aktivitāti (tās katrā skolā ir atšķirīgas).
· Skolotājs itāļu valodā ir insegnante, bet bērnudārzu, pirmsskolas un pamatskolas skolotāji tiek saukti par maestro/maestra.
·
Lielā
daļā publisko pirmsskolu un pamatskolu bērniem ir jāvalkā īpaši halātiņi
(grembiule), parasti tumši zilā krāsā, lai nenosmērētu savas drēbes.
·
Kļūt
par skolotāju Itālijā nemaz nav tik vienkārši.
Kļūt par skolotāju Itālijā nemaz nav tik vienkārši. Interesentiem ne tikai
ir nepieciešama augstākā izglītība noteiktajā jomā, bet ir arī jāreģistrējas
valsts sistēmā, kurā brīvās skolotāju vietas tiek piešķirtas pēc objektīvas
punktu sistēmas, turklāt pieprasījums pēc skolotājiem dažādos reģionos ir ļoti
atšķirīgs – tas nozīmē, kas skolotājiem, lai tiktu pie darba, bieži vien ir
jādodas tālu no savas dzīvesvietas (visbiežāk – no dienvidu reģioniem uz
ziemeļu reģioniem). Lai iegūtu ilgstošus darba līgumus,vai pat līgumus uz
nenoteiktu laiku, ir jānokārto valsts līmeņa konkurss, lai iegūtu atbilstošu kvalifikāciju.
Šāda objektīva sistēma nozīmē arī to, ka algas visiem skolotājiem visā valstī –
gan Milānas centrā, gan mazā kalnu pilsētiņā, ir vienādas, neatkarīgi no
atrašanās vietas vai no skolēnu skaita.
Itālijas karaliskā vēsture
Teksts - Ieva Smiļģe
Pēdējo nedēļu īpašā uzmanība, kas ir pievērsta Lielbritānijas karalistei, atvadoties no Karalienes Elizabetes II, liek atcerēties, ka arī Itālija reiz, pat salīdzinoši nesenā vēsturē, bija karaliste, kuru tās pastāvēšanas laikā pārvaldījuši 4 karaļi. Karalistes mūžs gan bija salīdzinoši īss, un tā beigās itāļi, vēlēdamies pārraut visas saites ar nīsto monarhiju, karalisko ģimeni ar kaunu izraidīja no Itālijas.
Pēc Senās Romas impērijas norieta Apenīnu pussala bija diezgan sadrumstalota, un tikai 19.gadsimta vidū dzima ideja un pirmie nopietnie mēģinājumi daudzās valstiņas un teritorijas apvienot. To rezultātā 1861.gada 17.martā tika dibināta Itālijas karaliste (Regno d’Italia). Tā bija konstitucionāla monarhija (balstīta uz Sardīnijas karalistē pastāvējušā statūta – Statuto Albertino), kurā valdīja Savojas karaļnams, kas Eiropā pastāvēja jau kopš 10.gadsimta un pārvaldīja bijušo Sardīnijas karalisti, kuras vietā tika dibināta Itālija. Itālijas karalisti raksturo cīņas par teritoriju apvienošanu (tās pilnībā noslēdzās tikai pēc 1.pasaules kara), vairāki koloniālie kari, aktīva dalība abos pasaules karos, kā arī fašistiskā diktatūra, kuras rezultātā karaliste beidza pastāvēt.
Par pirmo Itālijas karali tika pasludināts bijušais Sardīnijas karalis Viktors Emanuels II (Vittorio Emanuele II). Tā kā tieši viņa vadībā notika Itālijas apvienošana, viņam ir veltīts Romas centrā esošais Vittoriano piemineklis, un būtu grūti Itālijā kādu ciemu vai pilsētu, kurā nebūtu šī karaļa vārdā nosauktas ielas. Viktors Emanuels II valdīja no 1861. līdz 1878.gadam, šajā laikā karaliste turpināja cīņas par savas varas nostiprināšanu, jo tautā valdīja ievērojamas ekonomiskas, sociālas un kulturālas atšķirības, un liela daļa iedzīvotāju, īpaši dienvidu reģionos, pretojās jaunajai varai un piespiedu apvienošanai. Tikai 1871.gadā karalistei tika pievienota arī Roma, kas kļuva par valsts galvaspilsētu.
Viktors Emanuels II (Vittorio
Emanuele II)
Pēc karaļa nāves pie
varas nāca viņa dēls Umberto I, kas valdīja līdz 1900.gadam, kad viņš
mira kāda itāļu anarhista veiktā atentātā. Umberto I sieva bija Savojas
Margerita (Margherita di Savoia), kuru mūsdienās atceramies kā karalieni
Margeritu (regina Margherita), kurai par godu tika izgatavota
pasaulslavenā pizza Margherita.
Savojas Margerita (Margherita di Savoia)
1900.gadā pie varas nāca pirmā karaļa mazdēl Viktors Emanuels III (Vittorio Emanuele III), viņš bija ļoti kareivīgs un atbalstīja Itālijas iesaistīšanos abos pasaules karos. 1922.gadā, kad fašisti bija sākuši iekarot Itālijas pilsētās un pat devušies maršā uz Romu, karalis neizrādīja nekādu pretestību un iecēla Benito Mussolini par valdības vadītāju ar neierobežotām pilnvarām.
Viktors Emanuels III (Vittorio Emanuele III)
Ar to
brīdi Itālijā sākās 20 gadus ilgā fašistiskā diktatūra. Tikai
1943.gadā, kad 2.pasaules karš jau ritēja pilnā sparā un Itālija bija
piedzīvojusi ievērojamus zaudējumus, karalis pavēlēja Mussolini arestēt.
Vācieši gan savu sabiedrotu atbrīvoja un okupēja lielu daļu Itālijas
teritorijas, visā Apenīnu pussalas teritorijā noritēja spraigas cīņas,
pretojoties okupantiem. Tieši šajā grūtajā un nozīmīgajā brīdī itāļi
piedzīvoja sava karaļa nodevību – viņš bez cīņas atdeva galvaspilsētu
okupantiem un pats paglābās sabiedroto atbrīvotajā Dienviditālijā. To
gan itāļi nespēja piedot - kad Itālija bija atbrīvota un karš beidzies,
aizvien lielāka tautas daļa iestājās pret monarhiju, pieprasot valsts
iekārtas maiņu. Šī iemesla dēļ 1946.gada 2. un 3. jūnijā tika rīkots
tautas balsojums, lai izvēlētu valsts pārvaldes formu (monarhiju vai
republiku).
Lai glābtu situāciju, Viktors Emanuels III atteicās no karaļa titula un to piešķīra savam dēlam Umberto II. Pat nesagaidījis referenduma rezultātus, viņš devās trimdā uz Ēģipti. Kā zināms, tauta nobalsoja par labu republikas izveidei, tāpēc Itālijas pēdējais karalis Umberto II tiek dēvēts par “maija karali” (il re di maggio), kurš savu karaļa godu baudīja tikai nedaudz ilgāk par mēnesi.
Umberto II
Treknu punktu Itālijas karalistei un jebkādām pretenzijām uz karaļa troni pielika Itālijas Konstitūcija, ar kuru bijušajiem karaļiem, kā arī viņu sievām un dēliem, tikai stingri aizliegts atgriezties un uzturēties Itālijā. Šis aizliegums tika atcelts tikai 2002.gadā, tad vizītē Itālijā ieradās pēdējā karaļa dēls Vittorio Emanuele di Savoia (dzimis 1937.gadā), Šveicē dzīvojošs uzņēmējs, un mazdēls, TV personība, Emanuele Filiberto di Savoia (dzimis 1972.gadā).
Vittorio Emanuele di Savoia
Emanuele Filiberto di Savoia
Starp citu, Itālijas karaliskā ģimenei
ir karaliskas izcelsmes radi visā Eiropā, līdz ar to nav pārsteigums,
ka viņiem ir attāla radniecība arī ar Lielbritānijas karalisko ģimeni.
Itālijas pēdējā karaļa mazdēls pat bija uzaicināts uz karalienes
Elizabetes bērēm, taču veselības apsvērumu dēļ nav varējis tās apmeklēt.
***
Lauru lapas itāļu virtuvē un ārpus tās
Viens no suvenīriem, ko, braucot uz Latviju, vienmēr aizvedu ģimenei, ir pašas lasītas un kaltētas lauru lapas. Manā dzīvesvietā, Abruco reģionā Itālijas vidienē, lauru koki aug brīvā dabā un kad pie kāda no tiem nokļūstu, allaž kādu lapu noplēšu, jo tās ēdienu gatavošanā tiek izmantotas gan Itālijā, gan Latvijā. Taču lauru lapas ir ļoti noderīgas arī ārpus virtuves, galvenokārt Itālijā, kur lauru kokiem vēsturiski ir liela nozīme un kur dažkārt joprojām tiek valkāti no lauru lapām pīti vainagi.
Izplatītākais un uzturā lietojamais lauru koka veids ir dižais laurs (laurus nobilis), tas ir daudzgadīgs un mūžzaļš krūms. Tas ir plaši izplatīts Vidusjūras reģionā, Itālijā tas aug brīvā dabā jūras tuvumā un galvenokārt Itālijas centrālajos un dienvidu reģionos, bet lauru koki var tikt arī audzēti un tikt izmantoti kā dekoratīvi telpaugi. Ja kādreiz rodas šaubas, vai tiešām jums rokās ir lauru lapas, un ja vēlaties pārliecināties par to kvalitāti, atliek vien paberzēt lapu starp pirkstiem un to pasmaržot – ja jūtat lauriem raksturīgo aromātu, droši variet šo lapu izmantot!
Itālijā un citur pasaulē cietās un aromātiskās lauru lapas tiek izmantotas ēdienu gatavošanā. Tā ir lieliska piedeva dažādām zupām, sautējumiem un gaļas ēdieniem. Es pati, dzīvodama Itālijā, esmu iepazinusi noteiktus ēdienus, piemēram, dažādus lēcu ēdienus un vārītus kastaņus, kurus Latvijā ne reizi nebiju nogaršojusi un kuri nebūtu ne tuvu tik garšīgi, ja tajos netiktu izmantotas lauru lapas.
Protams, lauru koks ir noderīgs ne tikai virtuvē. Lauru lapas un odziņas satur ēteriskās eļļas, kurām piemīt ļoti vērtīgas ārstnieciskās īpašības, ne velti lauru eļļa ir atrodama dažādu medikamentu sastāvā. Tā veicina gremošanu, atvieglo vēdersāpes, kā arī palīdz cīņā pret artrītu, reimatismu un dažādām muskuļu sāpēm. Lauru lapu aromātam ir ļoti labvēlīga ietekme uz cilvēka organismu – tas palīdz nomierinātiet, pārvarētu stresu un nogurumu. Bez tam, šis aromāts atbaida parazītus un kukaiņus, tāpēc ir ieteicams allaž mājās turēt kaltētas lauru lapas vai pat nelielu lauru koku – tas palīdzēs telpās uzturēt svaigu gaisu un palīdzēs likvidēt piesārņojumu.
Jau Senajā Grieķijā un vēlāk arī Senajā Romā lauru koki bija ļoti iecienīti. Vēstures avoti liecina, ka lauru lapas tika kvēpinātas, lai attīrītu telpas no smakām un mitruma. Taču papildus šim praktiskajam lietojumam lauru koki Senajā Grieķijā un Romā tika saistīti ar gudrību, triumfu un varenību, romieši lauru koku uzskatīja par svētu. Ne velti, ģenerāļi un militārie līderi pēc uzvaras allaž saņēma lauru vainagu. Seno romiešu mitoloģijā lauru koks bija veltīts mākslas aizbildnim Apollonam, kurš tika uzskatīts par gudrības un inteliģences simbolu un bieži vien tika atveidots ar matos ievītām lauru lapām. Šo iemeslu dēļ dzejnieki un citi inteliģences pārstāvji īpašos gadījumos nēsāja lauru vainagus – ne velti dižais itāļu dzejnieks Dante Aligjēri tiek vienmēr atveidots ar lauru vainagu galvā.
Laika gaitā Itālijā šī lauru vainagu nēsāšana ir izplatījusies ne tikai dzejnieku un inteliģences vidū. Jau viduslaikos izplatīta tradīcija bija bacca laurea – lauru lapu un odziņu (“oga” itāliski ir bacca) vainags, kas tika dāvināts tiem, kas sasniedza augstākos studiju līmeņus. Tieši no tā bakalaurs ir ieguvis savu nosaukumu! Ja mūsdienu Itālijā gadās redzēt kādu, kam galvā lauru vainags, tad ziniet – tas ir kāds augstskolas absolvents, kurš ir tikko ieguvis savu grādu. Kad es pati Itālijā dabūju savu maģistra grādu, Latvijā ierastā ziedu pušķa vietā, man galvā tika uzlikts lauru lapu vainags!
Viens no suvenīriem, ko, braucot uz Latviju, vienmēr aizvedu ģimenei, ir pašas lasītas un kaltētas lauru lapas. Manā dzīvesvietā, Abruco reģionā Itālijas vidienē, lauru koki aug brīvā dabā un kad pie kāda no tiem nokļūstu, allaž kādu lapu noplēšu, jo tās ēdienu gatavošanā tiek izmantotas gan Itālijā, gan Latvijā. Taču lauru lapas ir ļoti noderīgas arī ārpus virtuves, galvenokārt Itālijā, kur lauru kokiem vēsturiski ir liela nozīme un kur dažkārt joprojām tiek valkāti no lauru lapām pīti vainagi.
Izplatītākais un uzturā lietojamais lauru koka veids ir dižais laurs (laurus nobilis), tas ir daudzgadīgs un mūžzaļš krūms. Tas ir plaši izplatīts Vidusjūras reģionā, Itālijā tas aug brīvā dabā jūras tuvumā un galvenokārt Itālijas centrālajos un dienvidu reģionos, bet lauru koki var tikt arī audzēti un tikt izmantoti kā dekoratīvi telpaugi. Ja kādreiz rodas šaubas, vai tiešām jums rokās ir lauru lapas, un ja vēlaties pārliecināties par to kvalitāti, atliek vien paberzēt lapu starp pirkstiem un to pasmaržot – ja jūtat lauriem raksturīgo aromātu, droši variet šo lapu izmantot!
***
Il Carnevale
Teksts - Ieva Smiļģe
Itālijas
ielās, parkos un lielveikalos šajās dienās “uzdarbojas” princeses,
labās fejas, tīģerēni un burvji! Lai gan daudz mazāk nekā pirms 20
gadiem, tomēr, tuvojoties karnevāla kulminācijai, Itālijas jaunākā
paaudze pārtop par visdažādākajiem sapņu tēliem un mošķiem. Karnevāls
tiek svinēts visās pasaulē, valstīs ar kristīgām tradīcijām, un viena no
tradīcijām bagātāka karnevāla svinētāja ir tieši Itālija! Parasti karnevāls tiek atzīmēts publiskās parādēs, rotaļās un gājienos, kuru galvenais svētku elements ir tērpšanās maskās.
Tā kā šie svētki ir saistīti ar Lieldienām, arī karnevāla datumi katru
gadu mainās. Karnevāla perioda sākums ir Septuagesima - 9. svētdiena
pirms Lieldienām (šogad - 13.februāris) un tas noslēdzas otrdienā, kas
visā pasaulē ir pazīstama kā Mardi Gras jeb, runājot itāliski, Martedi
Grasso (šogad - 24.februāris). Viss karnevāla laiks ir aizpildīts ar
visdažādākajiem pasākumiem un aktivitātēm, tomēr galvenais notikums un
karnevāla kulminācija ir tieši šajā dienā Martedi Grasso, tulkojot
burtiski, nozīmē Resnā Otrdiena, jo tā ir pēdējā diena, kad iespējams
baudīt treknus un bagātīgus ēdienus, lai pēc tam nodotos 40 dienu ilgam
gavēnim. Tieši Resnā Otrdiena ir kļuvusi par nozīmīgāko svētku dienu,
kad Itālijas pilsētās un skolās notiek lielas karnevāla svinības! Nākamā
diena pēc Martedi Grasso ir Pelnu trešdiena, kas iezīmē 40.dienu pirms
Lieldienu svētdienas (šogad - 1. marts) un gavēņa perioda sākumu.
Karnevāla izcelsme meklējama jau Antīkās Grieķijas un Romas laikos. Šie
svētki iezīmē īslaicīgu atpūtu no ikdienas pienākumiem, likumiem un
normām. Pat bargajos viduslaikos karnevāla laiks bija brīvības,
bezrūpības un pasaulīgo prieku svētki! Visos laikos viens no galvenajiem
svētku elementiem ir bijusi tērpšanās maskās, jo šādā veidā karnevāla
svinētāji ieguva vēl lielāku brīvību - aristokrāti varēja svinēt kopā ar
kalpiem, kalpi varēja izsmiet savus saimniekus un nevienam nebija
jābīstas tikt atpazīstam!
Termins Carnevale cēlies no latīņu valodas izteiciena carnem levare,
kas nozīmē “atteikties no gaļas”. Izteiciens sākotnēji tika attiecināts
uz maltīti karnevāla pēdējā dienā, pēc kuras sākas 40 dienu ilga
atteikšanās no gaļas un citiem pasaulīgiem labumiem.
Viens no nozīmīgākajiem Itālijas un visas pasaules karnevāliem ir Carnevale di Venezia,
pirmās liecības par to ir atrodamas jau 1268.gadā! Ne velti viens no
pilsētas simboliem un suvenīru bodīšu galvenajiem objektiem ir dažāda
veida un lieluma maskas! Līdz ar Venēcijas karnevālu ir vēl daži
karnevāli, kuri ieguvuši nacionālu nozīmi, tomēr lielākos vai mazākos
mērogos karnevāls tiek svinēts visā Itālijas teritorijā. Ja ne katrai
pilsētai, tad katram reģionam noteikti ir savs karnevāls!
Ka jau visur, arī Itālijas karnevālos liela nozīme ir maskām! Dzimušas
kopā ar Commedia dell’Arte 16.gadsimta Itālijā, dažas no maskām šodien
ir ieguvušas pasaules slavu!
Itālijas
ielās, parkos un lielveikalos šajās dienās “uzdarbojas” princeses,
labās fejas, tīģerēni un burvji! Lai gan daudz mazāk nekā pirms 20
gadiem, tomēr, tuvojoties karnevāla kulminācijai, Itālijas jaunākā
paaudze pārtop par visdažādākajiem sapņu tēliem un mošķiem. Karnevāls
tiek svinēts visās pasaulē, valstīs ar kristīgām tradīcijām, un viena no
tradīcijām bagātāka karnevāla svinētāja ir tieši Itālija! Parasti karnevāls tiek atzīmēts publiskās parādēs, rotaļās un gājienos, kuru galvenais svētku elements ir tērpšanās maskās.Tā kā šie svētki ir saistīti ar Lieldienām, arī karnevāla datumi katru gadu mainās. Karnevāla perioda sākums ir Septuagesima - 9. svētdiena pirms Lieldienām (šogad - 13.februāris) un tas noslēdzas otrdienā, kas visā pasaulē ir pazīstama kā Mardi Gras jeb, runājot itāliski, Martedi Grasso (šogad - 24.februāris). Viss karnevāla laiks ir aizpildīts ar visdažādākajiem pasākumiem un aktivitātēm, tomēr galvenais notikums un karnevāla kulminācija ir tieši šajā dienā Martedi Grasso, tulkojot burtiski, nozīmē Resnā Otrdiena, jo tā ir pēdējā diena, kad iespējams baudīt treknus un bagātīgus ēdienus, lai pēc tam nodotos 40 dienu ilgam gavēnim. Tieši Resnā Otrdiena ir kļuvusi par nozīmīgāko svētku dienu, kad Itālijas pilsētās un skolās notiek lielas karnevāla svinības! Nākamā diena pēc Martedi Grasso ir Pelnu trešdiena, kas iezīmē 40.dienu pirms Lieldienu svētdienas (šogad - 1. marts) un gavēņa perioda sākumu.
Karnevāla izcelsme meklējama jau Antīkās Grieķijas un Romas laikos. Šie svētki iezīmē īslaicīgu atpūtu no ikdienas pienākumiem, likumiem un normām. Pat bargajos viduslaikos karnevāla laiks bija brīvības, bezrūpības un pasaulīgo prieku svētki! Visos laikos viens no galvenajiem svētku elementiem ir bijusi tērpšanās maskās, jo šādā veidā karnevāla svinētāji ieguva vēl lielāku brīvību - aristokrāti varēja svinēt kopā ar kalpiem, kalpi varēja izsmiet savus saimniekus un nevienam nebija jābīstas tikt atpazīstam!
Termins Carnevale cēlies no latīņu valodas izteiciena carnem levare, kas nozīmē “atteikties no gaļas”. Izteiciens sākotnēji tika attiecināts uz maltīti karnevāla pēdējā dienā, pēc kuras sākas 40 dienu ilga atteikšanās no gaļas un citiem pasaulīgiem labumiem.
Ka jau visur, arī Itālijas karnevālos liela nozīme ir maskām! Dzimušas kopā ar Commedia dell’Arte 16.gadsimta Itālijā, dažas no maskām šodien ir ieguvušas pasaules slavu!
 |
| Arlecchino |
ARLECCHINO - slinks, neparasts un viltīgs kalps no Bergamo
(Ziemeļitālija, Lombardijas reģions), kurš nemitīga strīdas ar savu
saimnieku. Arlecchino kostīms ir taisīts no neskaitāmiem krāsainiem
auduma gabaliem, galvā tiek likta cepure ar spalvu un melna maska ap
acīm.
 |
| Gianduia |
GIANDUIA - maska no Turīnas (Ziemeļitālija, Pjemontas reģions), no viņa
vārda celušās slavenās šokolādes konfektes gianduiotti. Gianduia ir īsts
itāļu džentlmenis, kas mīl labu vīnu un bagātīgi klātu galdu! Mugurā
viņš ir uzāvis brūnu kostīmu ar dzeltenu vēderu un sarkanām zeķēm!
 | |||||||||||
| Pulcinella |
PULCINELLA - viens no slavenākajiem Itālijas karnevāla tēliem, kas
dzimis Neapolē (Dienviditālijā, Kampānijas reģions). Viltīgs, smieklīgs,
mazliet traks un pļāpīgs tēls, kam nepatīk neviens darbs, izņemot
dzeršanu un ēšanu! Pulcinellai galvā ir smaila cepure, ap acīm melna
maska un mugurā plats, balts krekls un bikses, un uz muguras - kupris.
Pat ja neesi Itālijā vai kādā no citām karnevāla valstīm, priecāties un
izbaudīt pasaulīgos priekus šajās dienās nav liegts! Tik atceries, ka
karnevālā tiek dota tik liela brīvība tikai tāpēc, ka pēc tam nāk
gavēnis! Ja tāda brīvība un priecāšanās būtu katru dienu, tā zaudētu
savu vērtību, vai ne?
Itālijas karnevālu dažādība
Teksts - Ieva Smiļģe
Kas
ir pirmā vieta Itālijā, kas nāk prātā, domājot par karnevālu? Nešaubos,
ka atbilde ir gandrīz automātiska – Venēcija! Tiešām, slavenākais
Itālijas karnevāls norisinās Venēcijā, taču tas ne tuvu nav vienīgais!
Vairākas citas Itālijas pilsētas piedāvā savas karnevāla versijas un
katrai no tām ir sava “rozīnīte”. Iepazīsti Itālijas karnevālu dažādību
un izvēlies, uz kuru doties jau tūlīt vai kur plānot ceļojumu uz nākamo
karnevāla laiku!
Carnevale di Viareggio (Toskānas reģionā)
Šis
ir otrs slavenākais un dārgākais karnevāls Itālijā, uzreiz pēc
Venēcijas. Tā aizsākumi ir meklējami 1873.gadā, kad augstāko slāņu
iedzīvotāji ietērpās maskās, lai, neviena neatpazīti, varētu protestēt
pret augstajiem nodokļiem. Kopš tā laika viena no galvenajām karnevāla
tēmām joprojām ir politika.
Viaredžo
karnevāla galvenais notikums ir iespaidīgās parādes, kas karnevāla
periodā tiek organizētas katru svētdienu. Parādes ietvaros tiek
izrādītas dažādu mākslinieku veidotās karietes, kas savstarpēji sacenšas
par uzvaru konkursā un kurās atrodas papjē mašē tehnikā izveidotas
figūras saistībā ar politiskām un sociālām aktualitātēm! Viaredžo
karnevālam tiek atvēlēti milzīgi naudas līdzekļi, kas mērāmi vairākos
miljonos, līdz ar to Viaredžo karietes ir lielākās un ievērojamākās visā
Itālijā – figūras sasniedz pat 10 metru augstumu.
Karnevāla
galvenais mērķis ir politiska un sociāla satīra, tāpēc figūras
lielākoties ir politiķu un citu sabiedrībā zināmu personu karikatūras.
Piemēram, šogad, Itālijas parlamenta vēlēšanu gaidās, tiek atveidoti
pazīstami itāļu politiķi (tostarp arī bijušais premjerministrs Silvio
Berluskoni), un, bažās par 3.pasaules karu, vieta karietēs ir atvēlēta
arī Donaldam Trampam, Vladimiram Putinam un Kimam Čenunam.
Viena no pagājušā gada Viaredžo karnevāla karietēm, kur centrālo lomu ieguva jaunais ASV prezidents Donalds Tramps.
Carnevale di Fano (Marke reģionā)
Šis
ir viens no senākajiem Itālijas karnevāliem, jo tas notiek jau kopš
1347.gada, kad tika rīkotas pirmās svinības ar mērķi samierināt divas
savstarpēji naidīgas vietējās ģimenes. Karnevāla popularitāti ir
noteicis tas, ka karnevāla svinēšanas laikā tika aizmirstas barjeras
satrp dažādiem sociālajiem slāņiem – tādejādi karnevāla laikā, tērpušies
maskās, kalpi bez bailēm varēja izsmiest savus saimniekus. Arī Fāno
karnevāla galvenais notikums, kas norisinās pēdējās trīs svētdienās
pirms gavēņa, ir satīriskas parādes, kurās tiek izrādītas slavenu un
tobrīd aktuālu personu karikatūras. Līdz ar karietēm parādē dodas maskās
tērpti cilvēki, kas ar dziesmās un dejām izklaidē skatītājus.
Fāno
karnevāla īpatnība ir tā, ka parādes laikā no karietēm publikā tiek
mesti saldumi, tradicionāli, tās ir gardās Baci Perugina konfektes, ar
kuru ražotājiem karnevāla rīkotājiem ir bijusi ilggadēja sadarbība. Lai
saķertu pēc iespējas vairāk konfekšu, skatītāji agrāk izmantojuši uz
augšu izgrieztus lietussargus, taču tagad, drošības apsvērumu dēļ, tiek
izmantotas speciālas tūtas.
Ar šādām tūtām skatītāji cer noķert pēc iespējas vairāk saldumu.
Carnevale di Putignano (Apūlijas reģionā)
Nozīmīgs
karnevāls notiek Apūlijas reģionā, netālu no Bari. Vēsturiski šajā
laikā vietēji zemnieki (vīnkopji, jo tā joprojām ir viena no galvenajām
lauksiamniecības nozarēm Apūlijā) nodevās svinībām un atpūtai, bet
fašisma periodā tika rīkotas pirmās parādes ar alegoriskām un satīriskām
figūrām. Mūsdienās karnevāla ietvaros katru ceturtdienu tiek rīkotas
parādes, un katru nedēļu tiek īpaši izcelta un satīriski prezentēta
noteikta sabiedrības daļa (piemēram, priesteri, mūki, precētas sievietes
u.tml.). Daļa no Putiņjāno karnevāla ir propaggini – sava veida
dzejnieku sacensība, kurā tiek improvizēti un skaitīti satīriski dzejoļi
un vārsmas. Tāpat šim karnevālam ir sava īpašā maska – Farinella
(skatīt attēlā).
Carnevale di Acireale (Sicīlijas reģionā)
Ačireāle
pilsētiņā katru gadu notiek senākais un nozīmīgākais Sicīlijas
karnevāls. Šajā karnevālā izrādītās karietes ar alegoriskām un
satīriskām figūrām ir vienīgās visā pasaulē, kas ir papildinātas ar
gaismiņām un lampiņām, tādejādi padarot parādes iespaidīgas vakaros, pēc
tumsas iestāšanās. Tāpat šajā karnevālā tiek izrādītas unikālas
karietes, kur atveidotās figūras ir veidotas no svaigiem ziediem
(itāliski – carri infiorati).
Carnevale di Ivrea (Pjemontes reģionā)
Pavisam
netipiski karnevāls tiek sagaidīts Ivrejā. Tur tradicionālās parādes
vietā pēdējās trīs karnevāla dienās (no svētdienas līdz “resnajai
otrdienai”) tiek rīkota... apelsīnu kauja! Tā simbolizē senu vietējo
iedzīvotāju sacelšanos pret valdošās klases tirāniju, augstajiem
nodokļiem un centieniem ierobežot iedzīvotāju brīvību.
Ivrejas
neparastā tradīcija ir ieguvusi milzīgu popularitāti, un tāpēc katru
gadu kaujās piedalās arvien vairāk “kaujinieku”. Tiek veidotas daudzas
komandas – daļa no tām ir vēsturiskas (radušās pat vairāk nekā pirms 50
gadiem) un katrai no tām ir savs īpašais apģērbs. Daļa komandu,
simbolizējot valdošo aristokrātiju un apspiedējus, pārvietojas karietēs
(katrā karietē ir aptuveni 10 cilvēku), bet pārējās komandas, kā senāk
vietējie pretinieki, pārvietojas kājām (vairāki simti cilvēku). Šo divu
grupu starpā trīs dienu garumā notiek apelsīnu kaujās. Īpaša komisija
vēro notiekošo un kaujas noslēgumā izsniedz balvas ievērojamākajām un
spējīgākajām komandām.
Sākotnēji
vietējie valdnieka karavīrus apmētājuši ar pupiņām, jo bagātnieki,
vēlēdamies izlikties žēlsirdīgi, pilsētas nabadzīgākajiem iedzīvotājiem
dāvinājuši pāri palikušos pupiņu krājumus, taču viņi šādas bagātnieku
dāvanas nevēlējās. Nav īsti zināms, kad un kāpēc notikusi pāreja uz
smagākiem kaujas ieročiem, apelsīniem. Katrā ziņā, nav jāuztraucas par
izšķērdību – kaujām paredzētie apelsīni nav ēdami un nāk no Kalabrijas
reģiona (jo Ivrejas aprinķī tie nemaz neaug), katras kaujas dienas
beigās apelsīnu atliekas tiek savāktas un tās vēlāk tiek izmantotas
lauksaimniecībā kā dabiskais mēslojums.
Tūristu
interese par Ivrejas karnevālu ir milzīga, bet tūristiem ir jābūt
uzmanīgiem – lai gan metāla žogs teorētiski sargā skatītājus no
lidojošajiem apelsīniem, bet pilnīgu drošību šāda veida pasākumā nav
iespējams garantēt. Skatītāji, kas nevēlas aktīvi iesaistīties kaujās,
tiek aicināti iegādāties un valkāt īpašu sarkanu cepuri, kas apliecina
viņu neitralitāti.
Ieskaties, kā šādas kaujas noris!
Šie
noteikti ir ievērojamākie Itālijas karnevāli, taču tie nebūt nav
vienīgie! Karnevāla periodā neskaitāmās Itālijas pilsētās tiek rīkotas
karnevāla svinības, un jebkurā Itālijas vietā šajā laikā ir ieraugāmas
tradicionālas karnevāla pazīmes – coriandoli (krāsaini papīra ripulīši,
lai radītu karnevāla “salūtu”) un vismaz viens princeses, spaidermena
vai bandīta maksā tērpies bērns! Ja šajā periodā esi Itālijā, meklē sev
tuvākās karnevāla svinības!
Carnevale di Viareggio (Toskānas reģionā)
Šis ir otrs slavenākais un dārgākais karnevāls Itālijā, uzreiz pēc Venēcijas. Tā aizsākumi ir meklējami 1873.gadā, kad augstāko slāņu iedzīvotāji ietērpās maskās, lai, neviena neatpazīti, varētu protestēt pret augstajiem nodokļiem. Kopš tā laika viena no galvenajām karnevāla tēmām joprojām ir politika.
Viaredžo karnevāla galvenais notikums ir iespaidīgās parādes, kas karnevāla periodā tiek organizētas katru svētdienu. Parādes ietvaros tiek izrādītas dažādu mākslinieku veidotās karietes, kas savstarpēji sacenšas par uzvaru konkursā un kurās atrodas papjē mašē tehnikā izveidotas figūras saistībā ar politiskām un sociālām aktualitātēm! Viaredžo karnevālam tiek atvēlēti milzīgi naudas līdzekļi, kas mērāmi vairākos miljonos, līdz ar to Viaredžo karietes ir lielākās un ievērojamākās visā Itālijā – figūras sasniedz pat 10 metru augstumu.
Karnevāla galvenais mērķis ir politiska un sociāla satīra, tāpēc figūras lielākoties ir politiķu un citu sabiedrībā zināmu personu karikatūras. Piemēram, šogad, Itālijas parlamenta vēlēšanu gaidās, tiek atveidoti pazīstami itāļu politiķi (tostarp arī bijušais premjerministrs Silvio Berluskoni), un, bažās par 3.pasaules karu, vieta karietēs ir atvēlēta arī Donaldam Trampam, Vladimiram Putinam un Kimam Čenunam.
 |
| Viena no pagājušā gada Viaredžo karnevāla karietēm, kur centrālo lomu ieguva jaunais ASV prezidents Donalds Tramps. |
Carnevale di Fano (Marke reģionā)
Šis ir viens no senākajiem Itālijas karnevāliem, jo tas notiek jau kopš 1347.gada, kad tika rīkotas pirmās svinības ar mērķi samierināt divas savstarpēji naidīgas vietējās ģimenes. Karnevāla popularitāti ir noteicis tas, ka karnevāla svinēšanas laikā tika aizmirstas barjeras satrp dažādiem sociālajiem slāņiem – tādejādi karnevāla laikā, tērpušies maskās, kalpi bez bailēm varēja izsmiest savus saimniekus. Arī Fāno karnevāla galvenais notikums, kas norisinās pēdējās trīs svētdienās pirms gavēņa, ir satīriskas parādes, kurās tiek izrādītas slavenu un tobrīd aktuālu personu karikatūras. Līdz ar karietēm parādē dodas maskās tērpti cilvēki, kas ar dziesmās un dejām izklaidē skatītājus.
Fāno karnevāla īpatnība ir tā, ka parādes laikā no karietēm publikā tiek mesti saldumi, tradicionāli, tās ir gardās Baci Perugina konfektes, ar kuru ražotājiem karnevāla rīkotājiem ir bijusi ilggadēja sadarbība. Lai saķertu pēc iespējas vairāk konfekšu, skatītāji agrāk izmantojuši uz augšu izgrieztus lietussargus, taču tagad, drošības apsvērumu dēļ, tiek izmantotas speciālas tūtas.
 |
| Ar šādām tūtām skatītāji cer noķert pēc iespējas vairāk saldumu. |
Carnevale di Putignano (Apūlijas reģionā)
Nozīmīgs karnevāls notiek Apūlijas reģionā, netālu no Bari. Vēsturiski šajā laikā vietēji zemnieki (vīnkopji, jo tā joprojām ir viena no galvenajām lauksiamniecības nozarēm Apūlijā) nodevās svinībām un atpūtai, bet fašisma periodā tika rīkotas pirmās parādes ar alegoriskām un satīriskām figūrām. Mūsdienās karnevāla ietvaros katru ceturtdienu tiek rīkotas parādes, un katru nedēļu tiek īpaši izcelta un satīriski prezentēta noteikta sabiedrības daļa (piemēram, priesteri, mūki, precētas sievietes u.tml.). Daļa no Putiņjāno karnevāla ir propaggini – sava veida dzejnieku sacensība, kurā tiek improvizēti un skaitīti satīriski dzejoļi un vārsmas. Tāpat šim karnevālam ir sava īpašā maska – Farinella (skatīt attēlā).
Carnevale di Acireale (Sicīlijas reģionā)
Ačireāle pilsētiņā katru gadu notiek senākais un nozīmīgākais Sicīlijas karnevāls. Šajā karnevālā izrādītās karietes ar alegoriskām un satīriskām figūrām ir vienīgās visā pasaulē, kas ir papildinātas ar gaismiņām un lampiņām, tādejādi padarot parādes iespaidīgas vakaros, pēc tumsas iestāšanās. Tāpat šajā karnevālā tiek izrādītas unikālas karietes, kur atveidotās figūras ir veidotas no svaigiem ziediem (itāliski – carri infiorati).
Carnevale di Ivrea (Pjemontes reģionā)
Pavisam netipiski karnevāls tiek sagaidīts Ivrejā. Tur tradicionālās parādes vietā pēdējās trīs karnevāla dienās (no svētdienas līdz “resnajai otrdienai”) tiek rīkota... apelsīnu kauja! Tā simbolizē senu vietējo iedzīvotāju sacelšanos pret valdošās klases tirāniju, augstajiem nodokļiem un centieniem ierobežot iedzīvotāju brīvību.
Ivrejas neparastā tradīcija ir ieguvusi milzīgu popularitāti, un tāpēc katru gadu kaujās piedalās arvien vairāk “kaujinieku”. Tiek veidotas daudzas komandas – daļa no tām ir vēsturiskas (radušās pat vairāk nekā pirms 50 gadiem) un katrai no tām ir savs īpašais apģērbs. Daļa komandu, simbolizējot valdošo aristokrātiju un apspiedējus, pārvietojas karietēs (katrā karietē ir aptuveni 10 cilvēku), bet pārējās komandas, kā senāk vietējie pretinieki, pārvietojas kājām (vairāki simti cilvēku). Šo divu grupu starpā trīs dienu garumā notiek apelsīnu kaujās. Īpaša komisija vēro notiekošo un kaujas noslēgumā izsniedz balvas ievērojamākajām un spējīgākajām komandām.
Sākotnēji vietējie valdnieka karavīrus apmētājuši ar pupiņām, jo bagātnieki, vēlēdamies izlikties žēlsirdīgi, pilsētas nabadzīgākajiem iedzīvotājiem dāvinājuši pāri palikušos pupiņu krājumus, taču viņi šādas bagātnieku dāvanas nevēlējās. Nav īsti zināms, kad un kāpēc notikusi pāreja uz smagākiem kaujas ieročiem, apelsīniem. Katrā ziņā, nav jāuztraucas par izšķērdību – kaujām paredzētie apelsīni nav ēdami un nāk no Kalabrijas reģiona (jo Ivrejas aprinķī tie nemaz neaug), katras kaujas dienas beigās apelsīnu atliekas tiek savāktas un tās vēlāk tiek izmantotas lauksaimniecībā kā dabiskais mēslojums.
Tūristu interese par Ivrejas karnevālu ir milzīga, bet tūristiem ir jābūt uzmanīgiem – lai gan metāla žogs teorētiski sargā skatītājus no lidojošajiem apelsīniem, bet pilnīgu drošību šāda veida pasākumā nav iespējams garantēt. Skatītāji, kas nevēlas aktīvi iesaistīties kaujās, tiek aicināti iegādāties un valkāt īpašu sarkanu cepuri, kas apliecina viņu neitralitāti.
Ieskaties, kā šādas kaujas noris!
Šie noteikti ir ievērojamākie Itālijas karnevāli, taču tie nebūt nav vienīgie! Karnevāla periodā neskaitāmās Itālijas pilsētās tiek rīkotas karnevāla svinības, un jebkurā Itālijas vietā šajā laikā ir ieraugāmas tradicionālas karnevāla pazīmes – coriandoli (krāsaini papīra ripulīši, lai radītu karnevāla “salūtu”) un vismaz viens princeses, spaidermena vai bandīta maksā tērpies bērns! Ja šajā periodā esi Itālijā, meklē sev tuvākās karnevāla svinības!
Chiacchiere
Tradicionāls
itāļu karnevāla našķis ir CHIACCHIERE (burtiski - "pļāpas"), fritēti
mīklas gabaliņi, kas tiek baudīti ar pūdercukuru, šokolādi vai medu. Lai
gan garduma izcelsme tiek saistīta ar Seno Romu, plaši izplatīta
leģenda tā radīšanu saista ar Karalieni Margaritu (to pašu, kas mums ir
devusi Margaritas picu). Karalienei, pļāpājot ar viesiem, sagribējies
ēst un viņa pavēlēja pavāram pagatavot kādu vieglu un gardu našķi, kuru
varētu baudīt pļāpājot. Šis karnevāla našķis, lai gan ir sastopamas
nelielas variācijas, vieno visus Itālijas reģionus, taču nosaukums gan
var mainīties: piemēram, Pjemontē un Ligūrijā to dēvē par "bugie"
(meli), bet Toskānā - par "cenci".
Uzzini vairāk ŠEIT.
Tradicionāls
itāļu karnevāla našķis ir CHIACCHIERE (burtiski - "pļāpas"), fritēti
mīklas gabaliņi, kas tiek baudīti ar pūdercukuru, šokolādi vai medu. Lai
gan garduma izcelsme tiek saistīta ar Seno Romu, plaši izplatīta
leģenda tā radīšanu saista ar Karalieni Margaritu (to pašu, kas mums ir
devusi Margaritas picu). Karalienei, pļāpājot ar viesiem, sagribējies
ēst un viņa pavēlēja pavāram pagatavot kādu vieglu un gardu našķi, kuru
varētu baudīt pļāpājot. Šis karnevāla našķis, lai gan ir sastopamas
nelielas variācijas, vieno visus Itālijas reģionus, taču nosaukums gan
var mainīties: piemēram, Pjemontē un Ligūrijā to dēvē par "bugie"
(meli), bet Toskānā - par "cenci".
Uzzini vairāk ŠEIT.
Karnevāla izdzīvošanas komplekts
Teksts - Ieva Smiļģe
Jau dažas nedēļas Itālijas jaunākā paaudze ir karnevāla gaidās. Veikalu
plauktus aizpilda neskaitāmas masku un tērpu versijas, kā arī citi
atribūti, kas nepieciešami, lai pareizi sagadītu karnevālu. Pilsētu
ielās jau ik pa laikam var satikt kādu spaidermenu, princesi vai
briesmoni, taču karnevāla kulminācija vēl ir tikai priekšā – 28.februārī
(Martedi grasso), kas ir pēdējā un svarīgākā karnevāla diena pirms 40
dienu ilgā gavēņa. Kā sagatavoties Resnās otrdienas svinībām?
Apbruņojies ar šo karnevāla izdzīvošanas komplektu, lai pavadītu
karnevālu tā, kā Itālijā pienākas!
1. IL COSTUME
Mazākie Itālijas iedzīvotāji karnevāla periodu sagaida, tērpušies
maskās. Ja ne viss karnevāla periods, tad Martedi Grasso noteikti tiek
pavadīts īpašā tērpā. Dažās skolās šajā dienā pat ir brīvdiena, lai
bērni varētu pienācīgi izbaudīt dienu, bet citās skolās tiek rīkoti
dažādi karnevāla pasākumi, masku gājieni u.tml.
2. LA MASCHERA
Ja nevēlies vai nevari dienu pavadīt karnevāla tērpā, bet tāpat vēlies
piedalīties apkārt valdošajā svētku atmosfērā, viss, kas ir
nepieciešams, ir maska!
3. I CORIANDOLI
Krāsaini papīra ripulīši, lai radītu krāsainu karnevāla salūtu!
Karnevāla svinētājiem parasti ir pilnas kabatas ar šiem papīrīšiem, un
tie tiek lidināti apkārt karnevāla gājienu un citu pasākumu laikā.
Pilsētu ielas karnevāla laikā ir pilnībā noklātas ar šīm salūta
paliekām!
4. LA SCHIUMA
Dodoties pastaigā karnevāla laikā, ir jābūt diezgan uzmanīgiem! Mazajiem
svinētajiem patīk izjokot vienam otru (dažkārt arī citus garāmgājējus)
ar speciālām putām, kas veikalos tiek pārdotas īpaši šim mērķim!
5. LA MAZZA
Izrādās, ka šāda plastmasa vai cita mīksta materiāla nūja ir
neaizstājams karnevāla atribūts. Kāpēc? Lai aizstāvētos no izjokotājiem
un citiem karnevāla svinētajiem, kas apbruņojušies ar putām un papīra
“salūtu”. Protams, nūja nav īsta, tā ir taisīta no viegla, pat mīksta
materiāla, un nevar nevienu savainot!
Vai Tavs karnevāla izdzīvošanas komplekts ir gatavs? Nu, tad vari
pievērsties karnevāla svinībām! “Resnajā otrdienā” tradicionāli tiek
rīkoti īpaši karnevāla gājieni, kur visi šie karnevāla atribūti tiek
izmantoti un izrādīti pilnā sparā. Nozīmīga itāļu karnevāla daļa ir IL CARRO DI CARNEVALE –
milzīgas karietes, kurās sēž milzu lelles un statujas (gatavotas
papier-mâché tehnikā), kas atveido supervaroņus, briesmoņus vai slavenus
literāros tēlus, mūziķus un aktierus. Bieži vien šīs milzu instalācijas
tiek izmantotas, lai izsmietu politiķus un citas sabiedrībā zināmas
personas. Viens no slavenākajiem Itālijas karnevāliem notiek Viaredžo
(Viareggio), Toskānas reģionā, kur šādas milzu lelles un karietes tiek
izmantotas jau kopš 1925.gada. Izrādās, ka jau kopš novembra ir gatavs
šī gada karnevāla galvenais varonis – šogad karietes pirmajā rindā
gozēsies Donalds Tramps (vairāk – šeit un šeit)!
1. IL COSTUME
Mazākie Itālijas iedzīvotāji karnevāla periodu sagaida, tērpušies maskās. Ja ne viss karnevāla periods, tad Martedi Grasso noteikti tiek pavadīts īpašā tērpā. Dažās skolās šajā dienā pat ir brīvdiena, lai bērni varētu pienācīgi izbaudīt dienu, bet citās skolās tiek rīkoti dažādi karnevāla pasākumi, masku gājieni u.tml.
2. LA MASCHERA
Ja nevēlies vai nevari dienu pavadīt karnevāla tērpā, bet tāpat vēlies piedalīties apkārt valdošajā svētku atmosfērā, viss, kas ir nepieciešams, ir maska!
3. I CORIANDOLI
Krāsaini papīra ripulīši, lai radītu krāsainu karnevāla salūtu! Karnevāla svinētājiem parasti ir pilnas kabatas ar šiem papīrīšiem, un tie tiek lidināti apkārt karnevāla gājienu un citu pasākumu laikā. Pilsētu ielas karnevāla laikā ir pilnībā noklātas ar šīm salūta paliekām!
4. LA SCHIUMA
Dodoties pastaigā karnevāla laikā, ir jābūt diezgan uzmanīgiem! Mazajiem svinētajiem patīk izjokot vienam otru (dažkārt arī citus garāmgājējus) ar speciālām putām, kas veikalos tiek pārdotas īpaši šim mērķim!
5. LA MAZZA
Izrādās, ka šāda plastmasa vai cita mīksta materiāla nūja ir neaizstājams karnevāla atribūts. Kāpēc? Lai aizstāvētos no izjokotājiem un citiem karnevāla svinētajiem, kas apbruņojušies ar putām un papīra “salūtu”. Protams, nūja nav īsta, tā ir taisīta no viegla, pat mīksta materiāla, un nevar nevienu savainot!
Vai Tavs karnevāla izdzīvošanas komplekts ir gatavs? Nu, tad vari pievērsties karnevāla svinībām! “Resnajā otrdienā” tradicionāli tiek rīkoti īpaši karnevāla gājieni, kur visi šie karnevāla atribūti tiek izmantoti un izrādīti pilnā sparā. Nozīmīga itāļu karnevāla daļa ir IL CARRO DI CARNEVALE – milzīgas karietes, kurās sēž milzu lelles un statujas (gatavotas papier-mâché tehnikā), kas atveido supervaroņus, briesmoņus vai slavenus literāros tēlus, mūziķus un aktierus. Bieži vien šīs milzu instalācijas tiek izmantotas, lai izsmietu politiķus un citas sabiedrībā zināmas personas. Viens no slavenākajiem Itālijas karnevāliem notiek Viaredžo (Viareggio), Toskānas reģionā, kur šādas milzu lelles un karietes tiek izmantotas jau kopš 1925.gada. Izrādās, ka jau kopš novembra ir gatavs šī gada karnevāla galvenais varonis – šogad karietes pirmajā rindā gozēsies Donalds Tramps (vairāk – šeit un šeit)!
Svētais Valentīns nāk no Itālijas!
Teksts - Ieva Smiļģe
Lai cik komercializēta un amerikanizēta mūsdienās būtu
Valentīndienai, tās izcelsmei patiesībā ir diezgan cieša saistība ar Itāliju!
14.februāris nes Svētā Valentīna – San Valentino di
Terni – vārdu. Viņš bija Romas impērijas laika kristiešu priesteris,
kurš turpināja sludināt kristietību par spīti imperatora Klaudija II
aizliegumam un izplatītajai kristiešu vajāšanai. Leģenda vēsta, ka viņš slepeni
salaulājis kristiešu jaunavu ar pagānu puisi, tāpēc ticis apcietināts un
273.gada 14.februārī sodīts ar nāvi. Tieši šī iemesla dēļ Valentīns kļuva par
svēto un par visu mīlnieku aizstāvi. Svētais Valentīns ir arī savas dzimtās
pilsētas Terni (Umbrijas reģionā Centrālitālijā) aizstāvis, ik gadu tur notiek
viņam un mīlestībai veltīti pasākumi.
Kristietības vēsturē ir bijis ne viens vien Svētais
Valentīns, tāpēc Itālijā ir vairākas apdzīvotas vietas, kas nes San Valentino
vārdu. Viena no tām – Itālijas vidienē esošais ciematiņš San Valentino in
Abruzzo Citeriore, lai gan veltīts citam Valentīnam, sava nosaukuma dēļ
vietējo vidū tiek dēvēts par mīlnieku ciematu (il paese degli innamorati).
Starp citu, šis ir garākais apdzīvotas vietas nosaukums Itālijā un pastniekiem
sagādā ne vienu vien grūtību!
Atvasara Itālijā jeb Svētā Mārtiņa vasara
Teksts - Ieva Smiļģe
Novembra sākumā, pēc pirmā rudens drēgnuma un pirms pelēcīgās ziemas iestāšanās, Itālijas iedzīvotāju omu uzlabo “Svētā Mārtiņa vasara” (l’estate di San Martino) – saules atgriešanās pēc pirmajām rudens lietusgāzēm un gaisa temperatūras paaugstināšanās. Latvija šis fenomens, kas pie mums parasti novērojams oktobrī, ir pazīstams kā atvasara, bet Itālijā tas tiek saistīts ar katoļticību un nes Svētā Mārtiņa vārdu.Svētais Mārtiņš no Tūras (316-397) bija katoļu bīskaps 4.gadsimtā Tūras pilsētā Francijā. Viņš sludināja nabadzību un aktīvi cīnījās pret pagānismu, taču mūsdienās viņš tiek pieminēts, pateicoties savam apmetnim. Saskaņā ar nostāstiem, kamēr Mārtiņš dienēja Romas Impērijas karaspēkā un pirms viņš ticis kristīts, reiz savā ceļā viņš satika puskailu un pēc rudens lietusgāzēm slapju un nosalušu ubagu. Apžēlojies par nabaga likteni, Mārtiņš saplēsis savu apmetni un pusi no tā atdevis ubagam. Tajā naktī Mārtiņš sapnī redzējis Jēzu Kristu, kuram mugurā bija viņa apmetņa puse, un nākamajā rītā Mārtiņš savu apmetni atradis atkal veselu. Šis notikums pamudināja Mārtiņu kristīties, uzsākt bīskapa gaitas un sludināt kristīgo ticību.Bet kāds gan šim notikumam sakars ar atvasaru? Izrādās, ka Mārtiņa pašaizliedzīgajam žestam bijušas brīnumainas sekas – tiklīdz Mārtiņš iedevis ubagam sava apmetņa pusi, apmākušās debesis esot pēkšņi skaidrojušās un gaisa temperatūra ievērojami paaugstinājusies. Tā kā Itālijā atvasara parasti ir novērojama novembra pirmajā pusē, tā tradicionāli tiek saistīta ar Svēto Mārtiņu, kurš saskaņā ar Katoļu baznīcas tradīcijām tiek pieminēts savā bēru dienā, 11.novembrī.
Novembra sākumā, pēc pirmā rudens drēgnuma un pirms pelēcīgās ziemas iestāšanās, Itālijas iedzīvotāju omu uzlabo “Svētā Mārtiņa vasara” (l’estate di San Martino) – saules atgriešanās pēc pirmajām rudens lietusgāzēm un gaisa temperatūras paaugstināšanās. Latvija šis fenomens, kas pie mums parasti novērojams oktobrī, ir pazīstams kā atvasara, bet Itālijā tas tiek saistīts ar katoļticību un nes Svētā Mārtiņa vārdu.
Svētais Mārtiņš no Tūras (316-397) bija katoļu bīskaps 4.gadsimtā Tūras pilsētā Francijā. Viņš sludināja nabadzību un aktīvi cīnījās pret pagānismu, taču mūsdienās viņš tiek pieminēts, pateicoties savam apmetnim. Saskaņā ar nostāstiem, kamēr Mārtiņš dienēja Romas Impērijas karaspēkā un pirms viņš ticis kristīts, reiz savā ceļā viņš satika puskailu un pēc rudens lietusgāzēm slapju un nosalušu ubagu. Apžēlojies par nabaga likteni, Mārtiņš saplēsis savu apmetni un pusi no tā atdevis ubagam. Tajā naktī Mārtiņš sapnī redzējis Jēzu Kristu, kuram mugurā bija viņa apmetņa puse, un nākamajā rītā Mārtiņš savu apmetni atradis atkal veselu. Šis notikums pamudināja Mārtiņu kristīties, uzsākt bīskapa gaitas un sludināt kristīgo ticību.
Bet kāds gan šim notikumam sakars ar atvasaru? Izrādās, ka Mārtiņa pašaizliedzīgajam žestam bijušas brīnumainas sekas – tiklīdz Mārtiņš iedevis ubagam sava apmetņa pusi, apmākušās debesis esot pēkšņi skaidrojušās un gaisa temperatūra ievērojami paaugstinājusies. Tā kā Itālijā atvasara parasti ir novērojama novembra pirmajā pusē, tā tradicionāli tiek saistīta ar Svēto Mārtiņu, kurš saskaņā ar Katoļu baznīcas tradīcijām tiek pieminēts savā bēru dienā, 11.novembrī.
Iecienīta itāļu vasaras izklaide - BOČE!
Teksts - Ieva Smiļģe
Visi zina, ka itāļu iecienītākais sporta veids ir futbols – itāļiem patīk to spēlēt, skatīties un par to bezgalīgi runāt, taču tā nav vienīgā sportiskā izklaide – piemēram, vasaras sezonā pludmalēs un parkos tiek mētātas krāsainas bumbiņas! Tā tiek spēlēta boče (bocce) spēle, kurā labprāt iesaistās gan bērni un enerģiski jaunieši, gan miermīlīgi pensionāri!
Boče ir lēta, vienkārša un līdzņemšanai ērta spēle – tai ir nepieciešama vien plaša un līdzena vieta un boče bumbiņu komplekts (to vasarā Itālijas veikalos nav grūti atrast un tas maksā pat mazāk kā 10 euro). 
Itāļu boče komplekts - maza, balta mērķa bumbiņa un krāsainas bumbas mešanai. Katram dalībniekam/komandai ir savas krāsas bumbas.
Spēles noteikumi ir pavisam vienkārši – spēles sākumā tiek izmesta mazā mērķa bumbiņa, tad spēles dalībnieki (komandās vai individuāli) mēģina savas bumbas aizmest tai pēc iespējas tuvāk, uzvar tas spēlētājs, kura bumba ir aizmesta vistuvāk mērķa bumbiņai. Lai cik vienkārši tas izklausītos, boče nav tikai veiksmes spēle – katram spēlētājam ir savi knifiņi, kā mērķim pietuvināt tieši savu bumbu!
Boče spēles pirmsākumi ir meklējami vairāku tūkstošu gadu senā pagātnē. Sākotnēji spēlētāji vienkārši mēģināja pēc iespējas tālāk aizmest monētas vai akmeņus, bet Senajā Romā tika ieviesta mērķa bumbiņa un akmens vietā tika izmantotas koka bumbas. Laika gaitā boče spēle ir plaši attīstījusies un piedzīvojusi dažādas izmaiņas, mūsdienās dažādās variācijās tā tiek spēlēta lielā daļā Eiropas, jo īpaši Itālijā, Slovēnijā, Francijā, turklāt pateicoties plašajai itāļu emigrācijai pēc Otrā pasaules kara, ar boče spēli tika iepazīstināta liela pasaules daļa. Dažādās valstīs šī spēle tiek spēlēta atšķirīgās variācijās – tai ir atšķirīgi noteikumi, punktu skaitīšanas sistēma un pat bumbu veids un izmērs, līdz ar to Itālijā spēlētā bocce spēle ir atšķirīga no franču pétanque vai angļu boules.
Franču versijā spēlei tiek izmantotas pilnīgi atšķirīgas bumbas.
Savas vienkāršības dēļ boče ir plaši iecienīta spēle, pludmalē glābjoties no vasaras svēlmes, to labprāt spēlē visu paaudžu itāļi! Tomēr šī nav tikai brīvdienu nodarbe – boče ir profesionāls sporta veids, kurā ir stingrāki noteikumi (bumbu veids, komandu sadalījums, punktu skaitīšana utt.) un kurā tiek rīkotas gan valsts, gan Eiropas un pasaules līmeņa sacensības! Itālijā par profesionālo boče spēli ir atbildīga Itālijas boče federācija (Federazione Italiana di bocce), līdzīgas biedrības pastāv arī citās pasaules valstīs un tās visas vieno viens mērķis – panākt boče iekļaušanu olimpisko spēļu programmā! Līdz šim tas nav izdevies, jo, kā minēts, spēle ir pārāk daudzveidīga un dažādās valstīs tai ir pārāk daudzas variācijas, kuras līdz šim nav izdevies apvienot, taču spēles cienītāji nav padevušies un joprojām cer šo mērķi sasniegt uz 2024.gada olimpiskajām spēlēm!
Spēles noteikumi ir pavisam vienkārši – spēles sākumā tiek izmesta mazā mērķa bumbiņa, tad spēles dalībnieki (komandās vai individuāli) mēģina savas bumbas aizmest tai pēc iespējas tuvāk, uzvar tas spēlētājs, kura bumba ir aizmesta vistuvāk mērķa bumbiņai. Lai cik vienkārši tas izklausītos, boče nav tikai veiksmes spēle – katram spēlētājam ir savi knifiņi, kā mērķim pietuvināt tieši savu bumbu!
Boče spēles pirmsākumi ir meklējami vairāku tūkstošu gadu senā pagātnē. Sākotnēji spēlētāji vienkārši mēģināja pēc iespējas tālāk aizmest monētas vai akmeņus, bet Senajā Romā tika ieviesta mērķa bumbiņa un akmens vietā tika izmantotas koka bumbas. Laika gaitā boče spēle ir plaši attīstījusies un piedzīvojusi dažādas izmaiņas, mūsdienās dažādās variācijās tā tiek spēlēta lielā daļā Eiropas, jo īpaši Itālijā, Slovēnijā, Francijā, turklāt pateicoties plašajai itāļu emigrācijai pēc Otrā pasaules kara, ar boče spēli tika iepazīstināta liela pasaules daļa. Dažādās valstīs šī spēle tiek spēlēta atšķirīgās variācijās – tai ir atšķirīgi noteikumi, punktu skaitīšanas sistēma un pat bumbu veids un izmērs, līdz ar to Itālijā spēlētā bocce spēle ir atšķirīga no franču pétanque vai angļu boules.
Franču versijā spēlei tiek izmantotas pilnīgi atšķirīgas bumbas.
Savas vienkāršības dēļ boče ir plaši iecienīta spēle, pludmalē glābjoties no vasaras svēlmes, to labprāt spēlē visu paaudžu itāļi! Tomēr šī nav tikai brīvdienu nodarbe – boče ir profesionāls sporta veids, kurā ir stingrāki noteikumi (bumbu veids, komandu sadalījums, punktu skaitīšana utt.) un kurā tiek rīkotas gan valsts, gan Eiropas un pasaules līmeņa sacensības! Itālijā par profesionālo boče spēli ir atbildīga Itālijas boče federācija (Federazione Italiana di bocce), līdzīgas biedrības pastāv arī citās pasaules valstīs un tās visas vieno viens mērķis – panākt boče iekļaušanu olimpisko spēļu programmā! Līdz šim tas nav izdevies, jo, kā minēts, spēle ir pārāk daudzveidīga un dažādās valstīs tai ir pārāk daudzas variācijas, kuras līdz šim nav izdevies apvienot, taču spēles cienītāji nav padevušies un joprojām cer šo mērķi sasniegt uz 2024.gada olimpiskajām spēlēm!
10 agosto: LA NOTTE DI SAN LORENZO
Teksts: Ieva Smiļģe
Latvijas un Itālijas debesis augustā vieno īpašs notikums – iespēja vērot krītošās zvaigznes. Itālijā tradicionāli tiek uzskatīts, ka krītošo zvaigžņu kulminācija vērojama Svētā Laurencija naktī (la notte di San Lorenzo) 10.augustā. Lai gan patiesībā šogad (un mūsdienās vispār) lielāka iespējamība ieraudzīt krītošās zvaigznes ir dažas dienas vēlāk – 12. un 13.augustā, krītošo zvaigžņu fenomens Itālijā joprojām tiek saistīts ar Svēto Laurenciju. Kas ir Svētais Laurencijs un kāda ir viņa saistība ar krītošajām zvaigznēm?
Jāprecizē, ka šī fenomena skaistais nosaukums ir maldīgs, jo krītošās zvaigznes nemaz nav zvaigznes, bet gan no komētas atdalījušies meteoru gabaliņi, kas, pietuvojoties Zemei, augstās temperatūras dēļ aizdegās. Svētā Laurencija “zvaigznes” patiesībā ir Perseīdu meteoru plūsma, kas ik gadu augustā šķērso Zemes orbītu.
Senatnē šo meteoru plūsma bijusi vislabāk novērojama tieši 10.augustā, kad Katoļu baznīca piemin vienu no saviem mocekļiem - Svēto Laurenciju. Šī iemesla dēļ Itālijā krītošās zvaigznes laika gaitā tikušas saistītas ar Svēto Laurenciju, un šī asociācija ir saglabājusies joprojām – tautas folklorā krītošās zvaigznes Itālijā joprojām tiek dēvētas par Svētā Laurencija asarām (lacrime di San Lorenzo). Laurencijs bija viens no septiņiem Senās Romas diakoniem, kuru, saskaņā ar leģendu, imperators Valeriāns sodīja ar nāvi par baznīcas bagātību izdalīšanu nabagiem un kurš 258.gadā ticis sadedzināts dzīvs. Katoļticīgajiem itāļiem krītošie meteoru fragmenti atgādina kvēlojošās ogles, uz kurām miris Svētais Laurencijs, līdz ar to šī ir viena no daudzajām parādībam, kas Itālijā ieguvušas un joprojām saglabā reliģisku nozīmi.
Kā jau minēts, par spīti tam, ka Itālijā krītošās zvaigznes joprojām tiek saistītas ar Svēto Laurenciju, vislielākā iespēja novērot šo maģisko fenomenu ir starp 12. un 13.augustu. Viss, kas būs nepieciešams – skaidras debesis un mazapdzīvota vieta, kur netraucē mākslīgais apgaismojums. Ja šajā laikā atrodaties Itālijā, vislabākā izvēle fenomena vērošanai ir kalni – jo tālāk no pilsētu gaismām un jo tuvāk debesīm!
Teksts: Ieva Smiļģe
Latvijas un Itālijas debesis augustā vieno īpašs notikums – iespēja vērot krītošās zvaigznes. Itālijā tradicionāli tiek uzskatīts, ka krītošo zvaigžņu kulminācija vērojama Svētā Laurencija naktī (la notte di San Lorenzo) 10.augustā. Lai gan patiesībā šogad (un mūsdienās vispār) lielāka iespējamība ieraudzīt krītošās zvaigznes ir dažas dienas vēlāk – 12. un 13.augustā, krītošo zvaigžņu fenomens Itālijā joprojām tiek saistīts ar Svēto Laurenciju. Kas ir Svētais Laurencijs un kāda ir viņa saistība ar krītošajām zvaigznēm?
Jāprecizē, ka šī fenomena skaistais nosaukums ir maldīgs, jo krītošās zvaigznes nemaz nav zvaigznes, bet gan no komētas atdalījušies meteoru gabaliņi, kas, pietuvojoties Zemei, augstās temperatūras dēļ aizdegās. Svētā Laurencija “zvaigznes” patiesībā ir Perseīdu meteoru plūsma, kas ik gadu augustā šķērso Zemes orbītu.
Senatnē šo meteoru plūsma bijusi vislabāk novērojama tieši 10.augustā, kad Katoļu baznīca piemin vienu no saviem mocekļiem - Svēto Laurenciju. Šī iemesla dēļ Itālijā krītošās zvaigznes laika gaitā tikušas saistītas ar Svēto Laurenciju, un šī asociācija ir saglabājusies joprojām – tautas folklorā krītošās zvaigznes Itālijā joprojām tiek dēvētas par Svētā Laurencija asarām (lacrime di San Lorenzo). Laurencijs bija viens no septiņiem Senās Romas diakoniem, kuru, saskaņā ar leģendu, imperators Valeriāns sodīja ar nāvi par baznīcas bagātību izdalīšanu nabagiem un kurš 258.gadā ticis sadedzināts dzīvs. Katoļticīgajiem itāļiem krītošie meteoru fragmenti atgādina kvēlojošās ogles, uz kurām miris Svētais Laurencijs, līdz ar to šī ir viena no daudzajām parādībam, kas Itālijā ieguvušas un joprojām saglabā reliģisku nozīmi.
Kā jau minēts, par spīti tam, ka Itālijā krītošās zvaigznes joprojām tiek saistītas ar Svēto Laurenciju, vislielākā iespēja novērot šo maģisko fenomenu ir starp 12. un 13.augustu. Viss, kas būs nepieciešams – skaidras debesis un mazapdzīvota vieta, kur netraucē mākslīgais apgaismojums. Ja šajā laikā atrodaties Itālijā, vislabākā izvēle fenomena vērošanai ir kalni – jo tālāk no pilsētu gaismām un jo tuvāk debesīm!
Buona Pasqua!
Teksts - Ieva Smiļģe
Sicilia, Enna, Processione del Venerdi Santo, photo by Ferdinando Scianna, 1963
Pēc
dažām dienām klāt ir Lieldienas - gan Latvijā, gan Itālijā. Mēs šos
svētkus sagaidām ar šūpošanos, olu krāsošanu un Lieldienu svētdienas olu
kaujām. Bet kas tikmēr notiek Itālijā?
Lieldienas
Itālijā, protams, ir galvenokārt reliģiski svētki, kad tiek pieminēta
Jēzus Kristus sišana krustā un augšāmcelšanās. Visa Lieldienu nedēļa
tiek dēvēta par svēto nedēļu (la settimana santa), kad visā
valstī notiek dažādi reliģiski pasākumi saistībā ar Jēzus dzīves
pēdējiem notikumiem, nāvi un augšāmcelšanos. Daži no šiem pasākumiem ir
tik iespaidīgi, ka ieguvuši slavu visā Itālijā un pat ārpus tās.
Ceturtdienā
pirms Lieldienām (mūsu Zaļajā ceturtdienā) tiek pieminēts Jēzus Kristus
pēdējais vakarēdiens kopā ar apustuļiem pirms sišanas krustā. Daudzviet
Itālijā notiek šī notikuma “atdzīvināšana” (aktieri publikas priekšā
atveido šo ainu).
Lielā jeb svētā piektdiena (il venerdì santo)
ir sēru diena, jo šajā dienā tiek pieminēta Jēzus sišana krustā. Šis
traģiskais notikums tiek atzīmēts ar emocionālām ceremonijām. Piemēram,
Ennā (Sicīlijā) Jēzus zārks iespaidīgā sēru procesijā tiek nests cauri
visai pilsētai, un sērojošie pilsētas iedzīvotāji viņu pavada. Uzzini vairāk Šeit.
Tāpat šajā dienā katoļticīgie visā pasaulē, ne tikai Itālijā dodas krusta ceļā (via crucis),
simbolizējot Jēzus ceļu pretī nāvei. Tradicionāli katru gadu Lielās
piektdienas vakarā krusta ceļā dodas arī Katoļu baznīcas pāvests. Tas
notiek Romā, Kolizejā, un šis pasākums tiek pārraidīts tiešraidē
televīzijā.
Sestdienas naktī (pusnaktī) tiek paziņota Jēzus augšāmcelšanās (la risurrezione) un tā tiek atzīmēta un svinēta Lieldienu svētdienā (la domenica di Pasqua).
Īpaša, visā Itālijā izslavēta Lieldienu svētdienas tradīcija ik gadu notiek Sulmonā (Abruzzo). Madonna che scappa in piazza
- aizkustinoša ceremonija, kas attēlo, kā Jaunava Marija uzzina par
dēla augšamcelšanos, ierauga viņu tālumā, nomet savu sēru tērpu un
burtiski skrien pie viņa. Kā tieši tas notiek, ieskaties Šeit.
Lai
gan Lieldienām Itālijā ir galvenokārt reliģiska nozīme, šie svētki,
tāpat kā pie mums, tiek simboliski uzskatīti par pavasara atnākšanas
svētkiem. Piemēram, daudziem no reliģiskajiem rituāliem piemīt arī cita,
pagāniska, nozīme, kas cieši saistīta ar dabas “atdzimšanu” un zemes
auglību. Piemēram, Sulmonā valda uzskats, ka, ja Jaunava Marija skrienot
nokrīt (tas ir noticis vairākkārt), tad tā gada raža būšot ļoti
nīkulīga.
Turklāt
arī Itālijā viens no galvenajiem Lieldienu simboliem ir ola, simbols
jaunai dzīvībai. Olu krāsošana vai ripināšana, kā arī olu kaujas Itālijā
gan nenotiek. Bet itāļu Lieldienu olas ir iespaidīgas: milzīgas
šokolādes olas, kurās iekšā paslēpts pārsteigums! Šīs olas tiešām ir
iespaidīgas - vidēja izmēra Lieldienu ola ir lielāka par cilvēka galvu!
Runājot
par svētkiem Itālijā, nevar nerunāt par ēdieniem. Ja Latvijā, vismaz
manā ģimenē, svarīgākās bija Lieldienu brokastis, kad pēc olu kaujas
noteikti bija jāapēd ar sāli apkaisīta ola, tad Itāljā Lieldienu
pusdienas ir neaizstājamas. Pēc garā gavēņa tradicionāli Lieldienās tiek
pasniegta jēra gaļa (jērs simbolizē Jēzu Kristu). Saldajā ēdienā tiek
pasniegta la colomba (burtiski - dūja) - klasisks Lieldienu kēkss dūjas formā, diezgan līdzīgs tradicionālajam Ziemassvētku kēksam (Panettone).
Kā
jau ar visām citām lietām itāļu kultūrā, ir skaidrs, ka arī Lieldienu
svinēšanā katrā reģionā ir savas tradīcijas, savi rituāli un savi
ēdieni. Pat reliģiskās ceremonijas, pat ja ideja ir viena un tā pati,
dažādos Itālijas nostūros iegūst pavisam atšķirīgas aprises. Tieši tāpēc
Itālija ir tik aizraujoša un tieši tāpēc ir vērts uz šejieni doties
Lieldienu laikā: lai ieraudzīto un izbaudītu to, kas ikdienā nav
sastopams!
Noderīga Lieldienu leksika itāļu valodā!
Lieldienas - la Pasqua
Otrā Lieldienas - la Pasquetta
Lieldienu olas - le uova di Pasqua
Priecīgas Lieldienas! - Buona Pasqua!
Jēzus Kristus augšāmcelšanās - la risurrezione di Gesù Cristo
Starp citu, Itālijā plaši zināms teiciens māca: Natale con i tuoi, Pasqua con chi vuoi.
Ko tas nozīmē? Ziemassvētki jāpavada ar ģimeni, bet Lieldienas var
pavadīt, kā nu Tev pašam tīk. Cik man zināms, par spīti šim teicienam,
Lieldienas tāpat kā Ziemassvētki nereti tiek pavadītas pie pusdienu
galda ģimenes lokā. Toties Otrās Lieldienas gan var tikt pavadītas
draugu lokā, piemēram, dodoties piknikā (ja laikapstākļi ir tam
labvēlīgi)!
Itāļi joko!
1.aprīlis daudzviet pasaulē ir zināms kā joku diena. Jebkurš var tikt izjokots, un pat tam, kas rakstīts ziņu portālos, šajā dienā īsti nevar ticēt. Šāda izjokošanas tradīcija iespējams radusies 16.gadsimta Francijā. Kā vēsta avoti, tajā laikā Jaunais gads tika atzīmēts laikā starp 25.martu un 1.aprīli (pavsara saulgriežos) un šajos svētkos bija pieņemts pasniegt dāvanas. Taču tad tika ieviests Gregora kalendārs, un Jaungada svinēšana tika pārcelta uz 1.janvāri. Ne visi samierinājās ar šīm pēkšņajām pārmaiņām, daudzi vēlējās joprojām atzīmēt Jauno gadu pavasarī, taču, tā kā īstā svinēšana jau bija notikusi janvārī, dāvanu vietā 1.aprīlī joka pēc tika pasniegti tukši dāvanu maisi.
Pirmā aprīļa izjokošana notiek arī Itālijā, taču šeit šī diena tiek saistīta ar zivīm (1.aprīlis Itālijā tiek dēvēts par pesce d’aprile - aprīļa zivs). Kāpēc? Skaidras atbildes nav. Viena no ticamākajām teorijām vēsta, ka tieši aprīļa pirmajās dienās zvejnieki devušies pirmajos pavasara zvejas braucienos, taču parasti atgriezušies ar tukšiem zvejas tīkliem. Šī iemesla dēļ kaimiņi un paziņas zvejniekus apsmējuši un sajūsminājušies par “lieliskajām” aprīļa zivīm.
Klasisks 1.aprīļa joks Itālijā ir papīra zivtiņas piestiprināšana otram pie muguras. Kad otrs to pamana, jokotājs sauc: Pesce d’aprile!
Itāļu sasveicināšanās bučas – žesta izcelsme, nozīme un iespējamā izzušana!
Teksts - Ieva Smiļģe
Viena no pārsteidzošākajām un atturīgajam latviešu raksturam grūtāk saprotamajām itāļu iezīmēm ir viņu atvērtība un sirsnīgums pat tādā vienkāršā un ikdienišķā darbībā kā sasveicināšanās. Puiši, meitenes, jaunieši, sirmgalvji, ģimenes locekļi, draugi, paziņas, vidusskolēni, darba kolēģi un pat politiķi – visi itāļi sasveicinoties draudzīgi sabučojas, vai pareizāk sakot, sabučojās, jo šī brīža vispasaules veselības krīze draud uz kādu laiku un varbūt pat uz visiem laikiem mainīt itāļu, kā arī citu kultūru sasvecināšanas (un citus ikdienas) paradumus. Kamēr visi sevi un citus sargājam pašizolācijā un nezinām, kādas pārmaiņas krīze nesīs izpētam, kāda un kāpēc ir tradicionāla itāļu sasveicināšanās.
Kopš es dzīvoju Itālijā, man ne vienreiz vien ir nācies sasveicinoties sabučot pilnīgi nepazīstamus cilvēkus – piemēram, tikko iepazītus vīra kolēģus vai draugu draugus, kuriem liegt šo tradicionālo itāļu sveicienu būtu bijis pagalam nepieklājīgi. Joprojām atceros, cik mulsinošas šādas situācijas bija sākumā – būdama latviete, pie šāda jūtu izpaušanas nebiju pieradusi un nezināju, kad un kā pareizi rīkoties! Bet laika gaitā esmu iemanījusies sasveicināties kā itāļi! Lai sasveicināšanās nenoietu greizi, atliek tikai atcerēties, ka itāļu sveiciens ietver divas bučas, un pirmā buča vienmēr ir uz labā vaiga! Tāpat ir jāņem vērā, ka izjustas bučas vietā ir palicis vien simbolisks žests! Tikai starp īpaši tuviem draugiem un ģimenes locekļiem notiek patiesa buču apmaiņa, lielākoties lūpas vaigam nepieskaras un buča tiek tikai simulēta. Līdz ar to ir skaidrs, ka sasveicināšanās buča nav īpaša jūtu izpausme, bet gan paaudžu paaudzēs iegājusies tradīcija un gandrīz vai automātisks sasveicināšanās žests!
Kā diez šis ieradums ir dzimis? Kādi avoti vēsta, ka šis sasveicināšanās žests plaši izplatījies pēc Otrā Pasaules kara, lai rastu kopības sajūtu un viens otru apsveiktu ar traģēdijas beigšanos, bet patiesībā šķiet, ka draudzīga sabučošanās Itālijas teritorijā ir pavisam ierasta jau kopš Senās Romas laikiem!
Tā nekādā mērā nav tikusi saistīta ar romantisku mīlestību, un bučošanās bijusi īpaši izplatīta vīriešu vidū kā savstarpējās draudzības un brālības apliecinājums. Tā arī, piemēram, Dantes “Dievišķajā Komēdijā” viņa ceļa biedrs Vergīlijs Danti nobučo, lai tam palīdzētu grūtā brīdī. Arī svētajos rakstos ir atrodami apliecinājumi, ka ticīgajiem bijis ierasts savā starpā sabučoties, un svētais skūpsts kristīgajā tradīcijā joprojām ir ierasts.
Lai nu kāda būtu šī žesta izcelsme, ir skaidrs, ka itāļiem tas ir asinīs un sabučot radus, draugus un paziņas gan satiekoties, gan atvadoties viņiem šķiet tikai pašsaprotami. Diemžēl pašreizējā smagā vispasaules veselības krīze ir ļoti nopietni skārusi Itāliju un, jo ilgāk tā turpināsies, jo lielāka ir iespējamība, ka tā uz visiem laikiem mainīs itāļu sasveicināšanās (kā arī citus) paradumus, jo bučas, apskāvieni un jebkādi citi cieši kontakti drošības apsvērumu dēļ nav iespējami. Visdrīzāk vēl labu laiku pēc krīzes norimšanas valdīs bijība tuviniekus apskaut un sabučot, un nekas cits neatliks kā pielāgoties un savā ikdienā ieviests jaunus žestus – piemēram, sasveicināšanos ar kājām vai arī izjustas gaisa bučas no droša attāluma!
Katrā ziņā pat šajā grūtajā brīdī itāļi neaizmirst par savu iedzimto tendenci uz brālību un tuvību un ir atraduši izolācijas laikam piemērotu oriģinālu kopābūšanas veidu, kas glābj no vientulības un
bailēm – dziedāšanu uz balkoniem:
Tā, piemēram, arī slavenās itāļu grupas “Negramaro” solists saviem dzīvokļa
kaimiņiem piedāvāja bezmaksas koncertu no sava balkona:
https://www.youtube.com/watch?v=x2Nry1jjKDg
19 MARZO: LA FESTA DEL PAPà!
Šodien, 19.martā, Itālijā tiek atzīmēta tēvu diena. Citās valstīts tā tiek atzīmēta jūnijā (ASV, Austrijā, Beļģijā) vai februārī (Krievijā), bet Itālijā un citās katoļticīgās valstīs tā tiek atzīmēta 19.martā, kad tiek pieminēts Svētais Jāzeps (San Giuseppe), Jaunavas Marijas vīrs un Jēzus Kristus audžutēvs.
Nav noslēpums, ka svētki Itālijā nav iedomājami bez ēdiena, tas attiecas arī uz tēvu dienu: Itālijas centrālajos reģinos tēvu dienai tiek veltīts īpašs gardums – LE ZEPPOLE, ar krēmu pildītas kūciņas!
Buona Pasqua!
Teksts - Ieva Smiļģe
Sicilia, Enna, Processione del Venerdi Santo, photo by Ferdinando Scianna, 1963
Pēc
dažām dienām klāt ir Lieldienas - gan Latvijā, gan Itālijā. Mēs šos
svētkus sagaidām ar šūpošanos, olu krāsošanu un Lieldienu svētdienas olu
kaujām. Bet kas tikmēr notiek Itālijā?
Lieldienas
Itālijā, protams, ir galvenokārt reliģiski svētki, kad tiek pieminēta
Jēzus Kristus sišana krustā un augšāmcelšanās. Visa Lieldienu nedēļa
tiek dēvēta par svēto nedēļu (la settimana santa), kad visā
valstī notiek dažādi reliģiski pasākumi saistībā ar Jēzus dzīves
pēdējiem notikumiem, nāvi un augšāmcelšanos. Daži no šiem pasākumiem ir
tik iespaidīgi, ka ieguvuši slavu visā Itālijā un pat ārpus tās.
Ceturtdienā
pirms Lieldienām (mūsu Zaļajā ceturtdienā) tiek pieminēts Jēzus Kristus
pēdējais vakarēdiens kopā ar apustuļiem pirms sišanas krustā. Daudzviet
Itālijā notiek šī notikuma “atdzīvināšana” (aktieri publikas priekšā
atveido šo ainu).
Lielā jeb svētā piektdiena (il venerdì santo)
ir sēru diena, jo šajā dienā tiek pieminēta Jēzus sišana krustā. Šis
traģiskais notikums tiek atzīmēts ar emocionālām ceremonijām. Piemēram,
Ennā (Sicīlijā) Jēzus zārks iespaidīgā sēru procesijā tiek nests cauri
visai pilsētai, un sērojošie pilsētas iedzīvotāji viņu pavada. Uzzini vairāk Šeit.
Tāpat šajā dienā katoļticīgie visā pasaulē, ne tikai Itālijā dodas krusta ceļā (via crucis),
simbolizējot Jēzus ceļu pretī nāvei. Tradicionāli katru gadu Lielās
piektdienas vakarā krusta ceļā dodas arī Katoļu baznīcas pāvests. Tas
notiek Romā, Kolizejā, un šis pasākums tiek pārraidīts tiešraidē
televīzijā.
Sestdienas naktī (pusnaktī) tiek paziņota Jēzus augšāmcelšanās (la risurrezione) un tā tiek atzīmēta un svinēta Lieldienu svētdienā (la domenica di Pasqua).
Īpaša, visā Itālijā izslavēta Lieldienu svētdienas tradīcija ik gadu notiek Sulmonā (Abruzzo). Madonna che scappa in piazza
- aizkustinoša ceremonija, kas attēlo, kā Jaunava Marija uzzina par
dēla augšamcelšanos, ierauga viņu tālumā, nomet savu sēru tērpu un
burtiski skrien pie viņa. Kā tieši tas notiek, ieskaties Šeit.
Lai
gan Lieldienām Itālijā ir galvenokārt reliģiska nozīme, šie svētki,
tāpat kā pie mums, tiek simboliski uzskatīti par pavasara atnākšanas
svētkiem. Piemēram, daudziem no reliģiskajiem rituāliem piemīt arī cita,
pagāniska, nozīme, kas cieši saistīta ar dabas “atdzimšanu” un zemes
auglību. Piemēram, Sulmonā valda uzskats, ka, ja Jaunava Marija skrienot
nokrīt (tas ir noticis vairākkārt), tad tā gada raža būšot ļoti
nīkulīga.
Turklāt
arī Itālijā viens no galvenajiem Lieldienu simboliem ir ola, simbols
jaunai dzīvībai. Olu krāsošana vai ripināšana, kā arī olu kaujas Itālijā
gan nenotiek. Bet itāļu Lieldienu olas ir iespaidīgas: milzīgas
šokolādes olas, kurās iekšā paslēpts pārsteigums! Šīs olas tiešām ir
iespaidīgas - vidēja izmēra Lieldienu ola ir lielāka par cilvēka galvu!
Runājot
par svētkiem Itālijā, nevar nerunāt par ēdieniem. Ja Latvijā, vismaz
manā ģimenē, svarīgākās bija Lieldienu brokastis, kad pēc olu kaujas
noteikti bija jāapēd ar sāli apkaisīta ola, tad Itāljā Lieldienu
pusdienas ir neaizstājamas. Pēc garā gavēņa tradicionāli Lieldienās tiek
pasniegta jēra gaļa (jērs simbolizē Jēzu Kristu). Saldajā ēdienā tiek
pasniegta la colomba (burtiski - dūja) - klasisks Lieldienu kēkss dūjas formā, diezgan līdzīgs tradicionālajam Ziemassvētku kēksam (Panettone).
Kā
jau ar visām citām lietām itāļu kultūrā, ir skaidrs, ka arī Lieldienu
svinēšanā katrā reģionā ir savas tradīcijas, savi rituāli un savi
ēdieni. Pat reliģiskās ceremonijas, pat ja ideja ir viena un tā pati,
dažādos Itālijas nostūros iegūst pavisam atšķirīgas aprises. Tieši tāpēc
Itālija ir tik aizraujoša un tieši tāpēc ir vērts uz šejieni doties
Lieldienu laikā: lai ieraudzīto un izbaudītu to, kas ikdienā nav
sastopams!
Noderīga Lieldienu leksika itāļu valodā!
Lieldienas - la Pasqua
Otrā Lieldienas - la Pasquetta
Lieldienu olas - le uova di Pasqua
Priecīgas Lieldienas! - Buona Pasqua!
Jēzus Kristus augšāmcelšanās - la risurrezione di Gesù Cristo
Starp citu, Itālijā plaši zināms teiciens māca: Natale con i tuoi, Pasqua con chi vuoi.
Ko tas nozīmē? Ziemassvētki jāpavada ar ģimeni, bet Lieldienas var
pavadīt, kā nu Tev pašam tīk. Cik man zināms, par spīti šim teicienam,
Lieldienas tāpat kā Ziemassvētki nereti tiek pavadītas pie pusdienu
galda ģimenes lokā. Toties Otrās Lieldienas gan var tikt pavadītas
draugu lokā, piemēram, dodoties piknikā (ja laikapstākļi ir tam
labvēlīgi)!
Itāļi joko!
 |
| Sicilia, Enna, Processione del Venerdi Santo, photo by Ferdinando Scianna, 1963 |
Pēc
dažām dienām klāt ir Lieldienas - gan Latvijā, gan Itālijā. Mēs šos
svētkus sagaidām ar šūpošanos, olu krāsošanu un Lieldienu svētdienas olu
kaujām. Bet kas tikmēr notiek Itālijā?
Lieldienas Itālijā, protams, ir galvenokārt reliģiski svētki, kad tiek pieminēta Jēzus Kristus sišana krustā un augšāmcelšanās. Visa Lieldienu nedēļa tiek dēvēta par svēto nedēļu (la settimana santa), kad visā valstī notiek dažādi reliģiski pasākumi saistībā ar Jēzus dzīves pēdējiem notikumiem, nāvi un augšāmcelšanos. Daži no šiem pasākumiem ir tik iespaidīgi, ka ieguvuši slavu visā Itālijā un pat ārpus tās.
Ceturtdienā pirms Lieldienām (mūsu Zaļajā ceturtdienā) tiek pieminēts Jēzus Kristus pēdējais vakarēdiens kopā ar apustuļiem pirms sišanas krustā. Daudzviet Itālijā notiek šī notikuma “atdzīvināšana” (aktieri publikas priekšā atveido šo ainu).
Lielā jeb svētā piektdiena (il venerdì santo) ir sēru diena, jo šajā dienā tiek pieminēta Jēzus sišana krustā. Šis traģiskais notikums tiek atzīmēts ar emocionālām ceremonijām. Piemēram, Ennā (Sicīlijā) Jēzus zārks iespaidīgā sēru procesijā tiek nests cauri visai pilsētai, un sērojošie pilsētas iedzīvotāji viņu pavada. Uzzini vairāk Šeit.
Tāpat šajā dienā katoļticīgie visā pasaulē, ne tikai Itālijā dodas krusta ceļā (via crucis), simbolizējot Jēzus ceļu pretī nāvei. Tradicionāli katru gadu Lielās piektdienas vakarā krusta ceļā dodas arī Katoļu baznīcas pāvests. Tas notiek Romā, Kolizejā, un šis pasākums tiek pārraidīts tiešraidē televīzijā.
Sestdienas naktī (pusnaktī) tiek paziņota Jēzus augšāmcelšanās (la risurrezione) un tā tiek atzīmēta un svinēta Lieldienu svētdienā (la domenica di Pasqua).
Īpaša, visā Itālijā izslavēta Lieldienu svētdienas tradīcija ik gadu notiek Sulmonā (Abruzzo). Madonna che scappa in piazza - aizkustinoša ceremonija, kas attēlo, kā Jaunava Marija uzzina par dēla augšamcelšanos, ierauga viņu tālumā, nomet savu sēru tērpu un burtiski skrien pie viņa. Kā tieši tas notiek, ieskaties Šeit.
Lai
gan Lieldienām Itālijā ir galvenokārt reliģiska nozīme, šie svētki,
tāpat kā pie mums, tiek simboliski uzskatīti par pavasara atnākšanas
svētkiem. Piemēram, daudziem no reliģiskajiem rituāliem piemīt arī cita,
pagāniska, nozīme, kas cieši saistīta ar dabas “atdzimšanu” un zemes
auglību. Piemēram, Sulmonā valda uzskats, ka, ja Jaunava Marija skrienot
nokrīt (tas ir noticis vairākkārt), tad tā gada raža būšot ļoti
nīkulīga.
Turklāt arī Itālijā viens no galvenajiem Lieldienu simboliem ir ola, simbols jaunai dzīvībai. Olu krāsošana vai ripināšana, kā arī olu kaujas Itālijā gan nenotiek. Bet itāļu Lieldienu olas ir iespaidīgas: milzīgas šokolādes olas, kurās iekšā paslēpts pārsteigums! Šīs olas tiešām ir iespaidīgas - vidēja izmēra Lieldienu ola ir lielāka par cilvēka galvu!
Runājot par svētkiem Itālijā, nevar nerunāt par ēdieniem. Ja Latvijā, vismaz manā ģimenē, svarīgākās bija Lieldienu brokastis, kad pēc olu kaujas noteikti bija jāapēd ar sāli apkaisīta ola, tad Itāljā Lieldienu pusdienas ir neaizstājamas. Pēc garā gavēņa tradicionāli Lieldienās tiek pasniegta jēra gaļa (jērs simbolizē Jēzu Kristu). Saldajā ēdienā tiek pasniegta la colomba (burtiski - dūja) - klasisks Lieldienu kēkss dūjas formā, diezgan līdzīgs tradicionālajam Ziemassvētku kēksam (Panettone).
Kā
jau ar visām citām lietām itāļu kultūrā, ir skaidrs, ka arī Lieldienu
svinēšanā katrā reģionā ir savas tradīcijas, savi rituāli un savi
ēdieni. Pat reliģiskās ceremonijas, pat ja ideja ir viena un tā pati,
dažādos Itālijas nostūros iegūst pavisam atšķirīgas aprises. Tieši tāpēc
Itālija ir tik aizraujoša un tieši tāpēc ir vērts uz šejieni doties
Lieldienu laikā: lai ieraudzīto un izbaudītu to, kas ikdienā nav
sastopams!
Noderīga Lieldienu leksika itāļu valodā!
Lieldienas - la Pasqua
Otrā Lieldienas - la Pasquetta
Lieldienu olas - le uova di Pasqua
Priecīgas Lieldienas! - Buona Pasqua!
Jēzus Kristus augšāmcelšanās - la risurrezione di Gesù Cristo
Starp citu, Itālijā plaši zināms teiciens māca: Natale con i tuoi, Pasqua con chi vuoi. Ko tas nozīmē? Ziemassvētki jāpavada ar ģimeni, bet Lieldienas var pavadīt, kā nu Tev pašam tīk. Cik man zināms, par spīti šim teicienam, Lieldienas tāpat kā Ziemassvētki nereti tiek pavadītas pie pusdienu galda ģimenes lokā. Toties Otrās Lieldienas gan var tikt pavadītas draugu lokā, piemēram, dodoties piknikā (ja laikapstākļi ir tam labvēlīgi)!
Itāļi joko!
1.aprīlis daudzviet pasaulē ir zināms kā joku diena. Jebkurš var tikt izjokots, un pat tam, kas rakstīts ziņu portālos, šajā dienā īsti nevar ticēt. Šāda izjokošanas tradīcija iespējams radusies 16.gadsimta Francijā. Kā vēsta avoti, tajā laikā Jaunais gads tika atzīmēts laikā starp 25.martu un 1.aprīli (pavsara saulgriežos) un šajos svētkos bija pieņemts pasniegt dāvanas. Taču tad tika ieviests Gregora kalendārs, un Jaungada svinēšana tika pārcelta uz 1.janvāri. Ne visi samierinājās ar šīm pēkšņajām pārmaiņām, daudzi vēlējās joprojām atzīmēt Jauno gadu pavasarī, taču, tā kā īstā svinēšana jau bija notikusi janvārī, dāvanu vietā 1.aprīlī joka pēc tika pasniegti tukši dāvanu maisi.
Pirmā aprīļa izjokošana notiek arī Itālijā, taču šeit šī diena tiek saistīta ar zivīm (1.aprīlis Itālijā tiek dēvēts par pesce d’aprile - aprīļa zivs). Kāpēc? Skaidras atbildes nav. Viena no ticamākajām teorijām vēsta, ka tieši aprīļa pirmajās dienās zvejnieki devušies pirmajos pavasara zvejas braucienos, taču parasti atgriezušies ar tukšiem zvejas tīkliem. Šī iemesla dēļ kaimiņi un paziņas zvejniekus apsmējuši un sajūsminājušies par “lieliskajām” aprīļa zivīm.
Klasisks 1.aprīļa joks Itālijā ir papīra zivtiņas piestiprināšana otram pie muguras. Kad otrs to pamana, jokotājs sauc: Pesce d’aprile!
Itāļu sasveicināšanās bučas – žesta izcelsme, nozīme un iespējamā izzušana!
Teksts - Ieva Smiļģe
Viena no pārsteidzošākajām un atturīgajam latviešu raksturam grūtāk saprotamajām itāļu iezīmēm ir viņu atvērtība un sirsnīgums pat tādā vienkāršā un ikdienišķā darbībā kā sasveicināšanās. Puiši, meitenes, jaunieši, sirmgalvji, ģimenes locekļi, draugi, paziņas, vidusskolēni, darba kolēģi un pat politiķi – visi itāļi sasveicinoties draudzīgi sabučojas, vai pareizāk sakot, sabučojās, jo šī brīža vispasaules veselības krīze draud uz kādu laiku un varbūt pat uz visiem laikiem mainīt itāļu, kā arī citu kultūru sasvecināšanas (un citus ikdienas) paradumus. Kamēr visi sevi un citus sargājam pašizolācijā un nezinām, kādas pārmaiņas krīze nesīs izpētam, kāda un kāpēc ir tradicionāla itāļu sasveicināšanās.
Kopš es dzīvoju Itālijā, man ne vienreiz vien ir nācies sasveicinoties sabučot pilnīgi nepazīstamus cilvēkus – piemēram, tikko iepazītus vīra kolēģus vai draugu draugus, kuriem liegt šo tradicionālo itāļu sveicienu būtu bijis pagalam nepieklājīgi. Joprojām atceros, cik mulsinošas šādas situācijas bija sākumā – būdama latviete, pie šāda jūtu izpaušanas nebiju pieradusi un nezināju, kad un kā pareizi rīkoties! Bet laika gaitā esmu iemanījusies sasveicināties kā itāļi! Lai sasveicināšanās nenoietu greizi, atliek tikai atcerēties, ka itāļu sveiciens ietver divas bučas, un pirmā buča vienmēr ir uz labā vaiga! Tāpat ir jāņem vērā, ka izjustas bučas vietā ir palicis vien simbolisks žests! Tikai starp īpaši tuviem draugiem un ģimenes locekļiem notiek patiesa buču apmaiņa, lielākoties lūpas vaigam nepieskaras un buča tiek tikai simulēta. Līdz ar to ir skaidrs, ka sasveicināšanās buča nav īpaša jūtu izpausme, bet gan paaudžu paaudzēs iegājusies tradīcija un gandrīz vai automātisks sasveicināšanās žests!
Kā diez šis ieradums ir dzimis? Kādi avoti vēsta, ka šis sasveicināšanās žests plaši izplatījies pēc Otrā Pasaules kara, lai rastu kopības sajūtu un viens otru apsveiktu ar traģēdijas beigšanos, bet patiesībā šķiet, ka draudzīga sabučošanās Itālijas teritorijā ir pavisam ierasta jau kopš Senās Romas laikiem!
Tā nekādā mērā nav tikusi saistīta ar romantisku mīlestību, un bučošanās bijusi īpaši izplatīta vīriešu vidū kā savstarpējās draudzības un brālības apliecinājums. Tā arī, piemēram, Dantes “Dievišķajā Komēdijā” viņa ceļa biedrs Vergīlijs Danti nobučo, lai tam palīdzētu grūtā brīdī. Arī svētajos rakstos ir atrodami apliecinājumi, ka ticīgajiem bijis ierasts savā starpā sabučoties, un svētais skūpsts kristīgajā tradīcijā joprojām ir ierasts.
Lai nu kāda būtu šī žesta izcelsme, ir skaidrs, ka itāļiem tas ir asinīs un sabučot radus, draugus un paziņas gan satiekoties, gan atvadoties viņiem šķiet tikai pašsaprotami. Diemžēl pašreizējā smagā vispasaules veselības krīze ir ļoti nopietni skārusi Itāliju un, jo ilgāk tā turpināsies, jo lielāka ir iespējamība, ka tā uz visiem laikiem mainīs itāļu sasveicināšanās (kā arī citus) paradumus, jo bučas, apskāvieni un jebkādi citi cieši kontakti drošības apsvērumu dēļ nav iespējami. Visdrīzāk vēl labu laiku pēc krīzes norimšanas valdīs bijība tuviniekus apskaut un sabučot, un nekas cits neatliks kā pielāgoties un savā ikdienā ieviests jaunus žestus – piemēram, sasveicināšanos ar kājām vai arī izjustas gaisa bučas no droša attāluma!
Katrā ziņā pat šajā grūtajā brīdī itāļi neaizmirst par savu iedzimto tendenci uz brālību un tuvību un ir atraduši izolācijas laikam piemērotu oriģinālu kopābūšanas veidu, kas glābj no vientulības un
bailēm – dziedāšanu uz balkoniem:
Tā, piemēram, arī slavenās itāļu grupas “Negramaro” solists saviem dzīvokļa
kaimiņiem piedāvāja bezmaksas koncertu no sava balkona:
https://www.youtube.com/watch?v=x2Nry1jjKDg
19 MARZO: LA FESTA DEL PAPà!
Šodien, 19.martā, Itālijā tiek atzīmēta tēvu diena. Citās valstīts tā tiek atzīmēta jūnijā (ASV, Austrijā, Beļģijā) vai februārī (Krievijā), bet Itālijā un citās katoļticīgās valstīs tā tiek atzīmēta 19.martā, kad tiek pieminēts Svētais Jāzeps (San Giuseppe), Jaunavas Marijas vīrs un Jēzus Kristus audžutēvs.
Nav noslēpums, ka svētki Itālijā nav iedomājami bez ēdiena, tas attiecas arī uz tēvu dienu: Itālijas centrālajos reģinos tēvu dienai tiek veltīts īpašs gardums – LE ZEPPOLE, ar krēmu pildītas kūciņas!
17.janvāris: svētā Antonio piemiņas diena
Svētais Antonio bija ēģiptiešu eremīts
4.gadsimtā, viens no pirmajiem kristiešu mūkiem, turklāt viņš tiek
pieminēts arī kā miesnieku, zemnieku, zvēraudzētaju un pašu mājdzīvnieku
aizstāvis, īpašu nozīme tiek pievērsta cūkām, jo Viduslaikos cūkas gaļa tika
uzskatīta par ārstniecisku, līdz ar to viduslaiku ciematos tika audzētas cūkas,
kuru gaļa tika izsniegta vietējo slimnīcu iemītniekiem, lai tie ātrāk
atveseļotos (šī iemesla dēļ Svētais Antonio bieži vien tiek atveidots kopā ar
cūku). Bez tam Svētais Antonio tiek uzskatīts par brīnumainu dziednieku, kurš,
izmantojot cūku taukus, spējis izārstēt nepatīkamo ādas slimību rozi (itāliski
tā tiek dēvēta par Svēta Antonio uguni - il fuoco di Sant’Antonio). Venēcijā
pat ir izplatīta leģenda, kas vēsta, ka 17.janvāra naktī mājdzīvnieki iegūst
spēju runāt. Šajā naktī saimniekiem gan jāturas prom no kūts, jo dzirdēt savus
dzīvniekus runājam esot slikta zīme.
Lai nu kā, Svētais Antonio dažādās
Itālijas vietās, īpaši kalnu ciematos un Dienviditālijā, tiek pieminēts
joprojām. Šajā dienā dažos ciematiņos pa mājām staigā muzikanti, kuri
izspēlē un izdzied Svētā Antonio dzīvi un brīnumdarbus, tiek ēsti cūkgaļas
produkti, un zemnieku ciematos ļoti nozīmīga ir dzīvnieku svētīšana, tai pat
tiek veltīti dievkalpojumi. Visā Itālijā ir pieņemts pieminēt Svēto Antonio ar
ievērojamiem ugunskuriem (i falò di Sant’Antonio). Šādā veidā tiek
paradītas cilvēku ilgas pēc gaismas un dabas atmodas, notiek dabas attīrīšana
un gaismas piesaukšana. Zemnieki ugunskuram pievērš īpašu uzmanību - ja liesma
tiecas taisni uz debesīm, būšot auglīgs un ražens gads! Ugunskuri tiek
iedegti daudzās Itālijas vietās, taču slavenākais no tiem (un Vidusjūras
reģiona lielākais ugunskurs!) 16.janvāra vakarā tiks iedegts Novoli, Apūlijas
reģionā (la focara di Novoli), kur ugunskura iekārtošana sākas jau
decembra vidū un tiek gaidīti vairāk nekā 100 tūkstoši apmeklētāju!
Kā jaunais gads
tiek sagaidīts Itālijā?
- ·
Sarkanā
apakšveļā
Tradicionāli gan vīrieši, gan sievietes Vecgada
vakarā velk sarkanu apakšveļu, tādejādi nodrošinot auglīgu un veiksmīgu nākamo
gadu!
- ·
Atbrīvojoties
no veciem un nevajadzīgiem priekšmetiem
Tiek uzskatīts, ka pirms jaunā gada atnākšanas ir
jāatbrīvojas no pagātnes, t.i., no veciem priekšmetiem, lai rastu vietu
laimīgākai nākotnei. Dienviditālijā šī tradīcija tiek uztverta ļoti nopietni –
piemēram, Neapolē var gadīties sastapt ļoti māņticīgus itāļus, kas Vecgada
vakarā pa logiem met ārā vecus traukus un drēbes!
- ·
Ar
trokšņainām petardēm un uguņošanu
Paraža jauno gadu sagaidīt ar lielu kņadu un skaļu
uguņošanu Itālijā ir cieši saistīta ar māņticību – šādā veidā ar troksni tiek
aizbaidīti ļaunie gari un nelaimes! Pēdējos gados pašrocīga petaržu un
uguņošanas izmantošana bija kļuvusi tik plaša, ka tā kļuva bīstama apkārtējiem,
tāpēc daudzās Itālijas vietās tā ir aizliegta!
- ·
Sabučojoties
pusnaktī
Pusnaktī sabučojot sev tuvos cilvēkus, ar kuriem
kopā tiek sagaidīts jaunais gads, tiek nostiprināta savstarpējā saikne,
tādejādi nodrošinot labas attiecības arī nākotnē!
- ·
Pie
bagātīga vakariņu galda
Vai ir kāds dzīves notikums, kas itāļiem nav
saistīts ar ēdienu? Diez vai! Itālisku Vecgada vakara mielastu raksturo
noteikti ēdieni, bez kuriem nav iespējams iztikt – zampone, cotechino (divu
veidu cūkgaļas desas, kas ir pieejamas un tiek gatavotas tikai Vecgada vakarā),
žāvēti augļi, vīnogas un, protams, lēcas!
- ·
Ēdot
daudz, daudz, daudz lēcu!
Lēcas tradicionāli tiek saistītas
ar bagātību, jo to forma ir līdzīga mazām monētam. Agrāk Itālijā pat bija gada noslēgumā dāvināt ar lēcām pildītus
naudas maciņus! Ievērojot tradīciju, lēcas ir jāēd tieši pusnaktī, tajā brīdī,
kad notiek šampanieša glāžu saskandināšana, un šī paraža tiek diezgan strikti
ievērota, pat ja pirms tam ir baudītas gardas un varenas vakariņas! Turklāt
lēcas esot jāņem ar pirkstiem un tām nedrīkst pievienot eļļu, jo eļļainas lēcas
ir slidenas un tādējādi var "aizslīdēt" prom visa bagātība.
13.decembrī
kristiešu reliģijā tiek atzīmēta Svētās Lūcijas piemiņas diena. Svētā Lūcija
bija kristiešu jaunava un mocekle, viņa tiek uzskatīta par acu aizstāvi un par
gaismas simbolu, kas nes gaismu tumšajās ziemas dienās.
Svētā Lūcijas tiek
īpaši pieminēta ne tikai Skandināvijā, bet arī Itālijā, galvenokārt,
Ziemeļitālijā, kur Svētās Lūcijas apciemojums ir gandrīz tikpat nozīmīgs kā
Ziemassvētki ir īpaši svarīga
Skandināvijā, kā arī Itālijā, galvenokārt, Ziemeļitālijā, kur Svētās Lūcijas apciemojums
iezīmē Ziemassvētku svinēšanas sākumu un tiek uzskatīts gandrīz tikpat nozīmīgs
kā Ziemassvētku vecīša apciemojums!
Saskaņā ar
leģendu naktī no 12. uz 13.decembri Svētā Lūcija kopā ar savu ēzelīti dodas
apciemot bērnus vairākos Ziemeļitālijas reģionos un, ja tie ir labi uzvedušies,
atstāj viņiem gardumus un dāvanas. 12.decembra vakarā bērni sarūpē gardumums
gaidāmajiem ciemiņiem un 13.decembra rītā izsaiņo viņu atstātās dāvanas!
Kā jau minēts,
Svētā Lūcija tiek uzskatīta par gaismas simbolu, jo tradicionāli viņas
apciemojums tiek sasaistīts ar ziemas saulgriežiem. Ne velti Itālijā ir
izplatīts izteiciens “Santa Lucia il giorno più corto che ci sia” – laikā, kad
šis teiciens radās, t.i., pirms 16.gadsimta kalendāra reformas, tā arī bija, 13.
decembris bija gada īsākā diena, līdz ar to dzima uzskats, ka Svētā Lūcija bija
gaismas nesēja, kas ar savu apciemojumu aizdzina garās un tumšās ziemas dienas!
17.janvāris: svētā Antonio piemiņas diena
Svētais Antonio bija ēģiptiešu eremīts
4.gadsimtā, viens no pirmajiem kristiešu mūkiem, turklāt viņš tiek
pieminēts arī kā miesnieku, zemnieku, zvēraudzētaju un pašu mājdzīvnieku
aizstāvis, īpašu nozīme tiek pievērsta cūkām, jo Viduslaikos cūkas gaļa tika
uzskatīta par ārstniecisku, līdz ar to viduslaiku ciematos tika audzētas cūkas,
kuru gaļa tika izsniegta vietējo slimnīcu iemītniekiem, lai tie ātrāk
atveseļotos (šī iemesla dēļ Svētais Antonio bieži vien tiek atveidots kopā ar
cūku). Bez tam Svētais Antonio tiek uzskatīts par brīnumainu dziednieku, kurš,
izmantojot cūku taukus, spējis izārstēt nepatīkamo ādas slimību rozi (itāliski
tā tiek dēvēta par Svēta Antonio uguni - il fuoco di Sant’Antonio). Venēcijā
pat ir izplatīta leģenda, kas vēsta, ka 17.janvāra naktī mājdzīvnieki iegūst
spēju runāt. Šajā naktī saimniekiem gan jāturas prom no kūts, jo dzirdēt savus
dzīvniekus runājam esot slikta zīme.
Lai nu kā, Svētais Antonio dažādās
Itālijas vietās, īpaši kalnu ciematos un Dienviditālijā, tiek pieminēts
joprojām. Šajā dienā dažos ciematiņos pa mājām staigā muzikanti, kuri
izspēlē un izdzied Svētā Antonio dzīvi un brīnumdarbus, tiek ēsti cūkgaļas
produkti, un zemnieku ciematos ļoti nozīmīga ir dzīvnieku svētīšana, tai pat
tiek veltīti dievkalpojumi. Visā Itālijā ir pieņemts pieminēt Svēto Antonio ar
ievērojamiem ugunskuriem (i falò di Sant’Antonio). Šādā veidā tiek
paradītas cilvēku ilgas pēc gaismas un dabas atmodas, notiek dabas attīrīšana
un gaismas piesaukšana. Zemnieki ugunskuram pievērš īpašu uzmanību - ja liesma
tiecas taisni uz debesīm, būšot auglīgs un ražens gads! Ugunskuri tiek
iedegti daudzās Itālijas vietās, taču slavenākais no tiem (un Vidusjūras
reģiona lielākais ugunskurs!) 16.janvāra vakarā tiks iedegts Novoli, Apūlijas
reģionā (la focara di Novoli), kur ugunskura iekārtošana sākas jau
decembra vidū un tiek gaidīti vairāk nekā 100 tūkstoši apmeklētāju!
Kā jaunais gads tiek sagaidīts Itālijā?
|
| Klasisks Svētās Lūcijas atveidojums - ar šķīvi, kurā ir acis. |
Itāļu picu kultūra: kā
neapmaldīties picu daudzveidībā?
Teksts - Ieva Smiļģe
Viens no pazīstamākajiem vārdiem itāļu
valodā ir PIZZA! Tas nebūt neizbrīna – šis vienkāršais un daudzveidīgais
itāļu virtuves pamatēdiens šādu atzinību ir godam pelnījis! Itālijas picu
bagātība un daudzveidība nenoliedzami vilina gan tūristus, gan pašus itāļus,
tomēr nezinātājam šī plašā itāļu virtuves daļa - tās dažādās receptes, formas
un pasniegšanas paražas – un nebeidzamās izvēles iespējas var likties mulsinošas.
Ja vēlies izzināt Itālijas picu dažādību un vēlies to baudīt bezrūpīgi, šis
raksts ir domāts tieši Tev!
Runājot par picu, nenoliedzami uzreiz
nāk prātā Neapole – neparastā un unikālā Dienviditālijas pilsēta Vezuva vulkāna
pakājē, kur 19.gadsimta sākumā ir dzimusi klasiskā itāļu pica! Tā ļoti ātri
iekaroja itāļu sirdis un vēderus, tāpēc jau pavisam drīz pica dažādās variācijās
kļuva pazīstama visā Apenīnu pussalā. Oriģinālā pica joprojām tiek dēvēta par
Neapoles picu (Pizza napoletana), lai to atšķirtu no citiem tās
variantiem. Viens no iecienītākajiem un izplatītākajiem, galvenokārt Itālijas
centrālajā daļā, ir Romas pica (Pizza romana), kas radusies Itālijas
galvaspilsētā un plašāku popularitāti ieguva pēc Otrā pasaules kara. Varētu pat
šķist, ka starp šiem picu veidiem valda sava veida konkurence, jo katras picas
cienītāji ļoti kareivīgi iestājas par savu iemīļoto ēdienu un negurst atkārtot,
ka viņu iemīļotais variants ir tas labākais. Gaume, protams, ir un paliek
subjektīva, tāpēc būtu neiespējami objektīvi nosaukt to labāko, šis lēmums
paliek katra ēdāja ziņā, tomēr ir vērts noskaidrot, ar ko šīs abas picas ir
atšķirīgas!?
PIZZA NAPOLETANA
Ne velti 2017.gadā neapoliešu picu
cepšanas māksla tika atzīta par neaizskaramu UNESCO nemateriālo kultūras
mantojumu! Šāds lēmums tika pieņemts, jo picu cepšana ir vairāk nekā tikai
kulināra prasme, tajā ietilpst arī picas cepēju žesti, vietējais Neapoles
dialektes, sejas izteiksmes un viņu apskaužamā spēja izstaipīto mīklu pirms
cepšanas mest gaisā! Turklāt Neapolē picas cepšana un baudīšana ir kļuvusi par
gandrīz svētu rituālu - picas cepšanas tradicionāli notiek klientu priekšā,
līdz ar to gatavošanas process ir saskarsmes punkts starp picas cepēju un
ēdājiem, turklāt meistara darba galds un krāsns kļūst par skatuvi, uz kuras
tiek izrādīta šī nenovērtējamā picas cepšanas māksla.
Marinara – pica ar tomātiem,
ķiplokiem, raudeni (oregano) un olīveļļu;
Tik stingri noteikumi gan visur netiek
ievēroti, un Neapoles stila picērijās tiek piedāvāts daudz plašāks picu klāsts.
PIZZA ROMANA
Šīs, protams, nav vienīgās iespējamās
variācijas – arī, piemēram, Sicīlijā un Dženovā ir sava īpašā pica, bet tur,
kur dzīvoju es (Itālijas vidiene, Abruco) picas mīļotāji parasti nostājas šajās
divās frontēs un citus picu veidus man pašai vēl nav gadījies pagaršot.
Picas Itālijā tiek izšķirtas ne tikai
pēc to izcelsmes un receptes, bet arī pēc citām būtiskām atšķirībām. Lūk,
galvenās picu variācijas, ar kurām Itālijā noteikti nāksies saskarties:
PIZZA BIANCA vai PIZZA ROSSA
PIZZA TONDA / PIZZA AL
PIATTO vai PIZZA AL TAGLIO
 |
| Klasiska pizza al taglio, jau gatava un izlikta aiz letes. |
PICA = VAKARIŅU ĒDIENS
Pizza al taglio Itālijā ir tradicionāls fast
food – tādi picas gabali tiek ēsti kā ātras pusdienas vai vakariņas, vai
arī kā uzkoda. Apaļās formas pica gan parasti tiek pasniegta
picērijās-restorānos un tā ir tipisks vakariņu ēdiens. Itāļu restorānos picas parasti
nemaz nav pusdienu piedāvājumā un parādās ēdienkartē tikai uz vakariņām! Tātad,
ja vēlies baudīt picu restorānā, tas ir jādara vakarā!
KO DZERT PIE PICAS?
Dažādos Itālijas reģionos paražas gan
var atšķirties, bet es esmu novērojusi, ka pie picas tiek dzerts viss – ūdens, coca-cola,
alus un vīns! Manā vīra ģimenē pat ir ierasts pie picas dzert pienu! Tātad,
šajā ziņā izvēle ir diezgan brīva, bet to var ierobežot restorāna piedāvājums –
ir gadījies apmeklēt restorāna tipa picērijas, kur piedāvājumā nav vīna, jo
iecienītākais alkoholiskais dzēriens, ko itāļi izvēlas pie picas, tomēr ir
alus!
Tradīcijām apvītais bērniņa gaidīšanas laiks
Teksts - Ieva Smiļģe
Pēc vairākiem Itālijas vidienē nodzīvotiem gadiem esmu pārliecinājusies, ka jebkurā dzīves jomā Itālijā, īpaši vecākajās paaudzēs un mazākās pilsētās un ciematos, joprojām liela nozīme ir paaudžu paudzēs nostiprinātiem uzskatiem un tradīcijām. Mani nemaz vairs neizbrīna, ka ik vienu dzīves notikumu pavada visdažādākie itāļu sabiedrības pieņēmumi un paražas, kas, jāatzīst, reizēm šķiet pagalam vecmodīgi un mūsdienu pasaulei neatbilstoši. Šī iemesla dēļ, kad uzzināju par savu grūtniecību, biju ļoti ieienteresēta atklāt, kā itāļi uztver šo skaisto dzīves notikumu un kas no manis kā jaunās māmiņas tiks sagaidīts.
“Auguri e figli maschi!”. Šādu novēlējumu pirmo reizi saņēmu savās kāzās un tas man tika atkārtots pēc dažiem gadiem, kad gaidīju savu meitiņu. Īss un kodolīgs vēlējums, kas atklāj Itālijā, galvenokārt vecākajās paaudzēs, valdošu uzskatu (lasīt – cerību), ka ģimenes pirmdzimtajam ir jābūt puikam, jo tikai puika var nest tālāk ģimenes uzvārdu. Man šis labsirdīgais novēlējums allaž licis pasmaidīt, jo, lai cik bieži šis novēlējums tiktu izteikts, gaidāmā bērniņa dzimumu tas nekādi nevar ietekmēt, tāpēc tas nemaz nav jāuztver nopietni – lai gan mans vīratēvs vairākkārt izteica šo tradicionālo novēlējumu, par pirmdzimto mazmeitu viņš bija un joprojām ir pārlaimīgs!
Vārda izvēle. Šis jautājums neapšaubāmi nodarbina jauno vecāku prātus vairāku mēnešu garumā, bet Itālijā valdošās paražas var palīdzēt izvēli atvieglot. Itāļiem ir ierasts bērniem dot savu vecāku vai vecvecāku vārdus. Dažkārt izvēle šai tradīcijai nesekot tiek uzskatīta par cieņas trūkumu un var raisīt nesamierināmu naidu ģimenes lokā! Par laimi ne visas ģimenes šo tradīciju ievēro – mana vīra ģimenē laimīgā kārtā valdīja un turpina valdīt tradīcija izvēlēties vārdus pēc sirds patikas! Tāpat vārda izvēlē lielu lomu var spēlēt katoļticība – nav nekas neparasts savam bērnam izvēlēties kāda īpaša katoļu baznīcas svētā vārdu. Atceros savas vīramātes ieteikumu, kā atvieglot gaidāmā bērniņa vārda izvēli – “giorno che nasce santo che esce”. Tas nozīmē, ka tiek izvēlēts tā svētā vārds, kura piemiņas diena sakrīt ar bērniņa dzimšanas dienu. Tā, piemēram, nav neparasti, ka 19.martā dzimušiem itāļu puikām tiek dots vārds Giuseppe, jo 19.martā Itālijā ir tēvu diena, kad tiek pieminēts Jēzus tēvs, svētais Giuseppe.
Atpazīstamības zīme – īpaša laimes kaklarota. Bērniņa gaidīšanas laikā man tika uzdāvināta īpaša grūtniecēm domāta kaklarota – garā sudraba ķēdītē iekārts kulons ar skanošu bumbiņu tā vidū (itāļi to dēvē par chiama angeli – t.i., enģeļu piesaucējs). Kā pēcāk uzzināju, šī Itālijā ir tradicionāla dāvana grūtniecēm; tā ir tik populāra, ka grūtnieces uz ielām var atpazīt pēc šīs rotas, nevis pēc punča! Ķēdītes garums ir tāds, lai skanošā bumbiņa būtu vēdera augstumā un bērniņš, mammai kustoties, varētu dzirdēt nomierinošo un maigo zvaniņu. Tiek uzskatīts, ka šādas rotas nēsāšana nes laimi un aizsardzību gan jaunajai māmiņai, gan gaidāmajam mazulim.
Īpaša uzmanība grūtniecēm. Nevaru gan salīdzināt, kāda ir attieksme pret grūtniecēm Latvijā un citur pasaulē, bet apkārtējo attieksme Itālijā manas grūtniecības laikā man lika justies īpašai – svešinieki apsveica ar priecīgo notikumu un visā grūtniecības laikā man ne reizi nenācās stāvēt garās rindās! Tāpat ir jārēķinās, ka itāļu kundzes nekautrēsies uzdot personīgus jautājumus par gaidāmo bērniņu – par dzimumu, izvēlēto vārdu, iespējamies brāļiem un māsām u.tml. Starp citu, šāda svešinieku interese un jautājumu gūzma turpinās arī pēc bērna piedzimšanas!
Par bērniņa piedzimšanu tiek paziņots publiski. Visiem, kas kādreiz ir bijuši Itālijā, noteikti ir gadījies ieraudzīt pie māju ieejas durvīm piespraustu gaiši zilu vai rozā lenti – šādā veidā kaimiņiem un garāmgājējiem tiek paziņota gan bērniņa piedzimšana, gan dzimums (rozā lente – meitene, gaiši zila lente – puika). Tā kā šādā veidā visiem kļūst zināms, ka bērniņš piedzimis, jaunie vecāki var gaidīt kaimiņu apciemojumu un apsveikumus! Starp citu, biju ļoti izprīnīta atklāt, ka šī divkrāsainība (rozā un gaiši zils) Itālijā ir ļoti izteikta – daudziem apģērbiem un jaundzimušajiem paredzētiem produktiem nereti tiek piedāvātas vien šīs divas krāsas, un vecākajās paaudzēs joprojām valda stingri uzskati, kādas krāsas un rotaļlietas būtu piemērotas meitenēm, un kādas – puikām!
Bērniņa raudzības – jau slimnīcā. Kamēr māmiņa un bērniņš vēl ir slimnīcā, noteiktajā apmeklētāju laikā ikviens bez aicināšanas un bez brīdinājuma var ierasties apsveikt jaunos vecākus un raudzīt tikko dzimušo mazuli. Atceros, ka viesu uzņemšana slimnīcas palātā vien dažas stundas pēc meitiņas piedzimšanas nemaz nebija vienkārša – biju nogurusi, apjukusi un emocionāla, tomēr, vēlāk par to domājot, šķiet, ka labi vien ir – pēc bērniņa aizvešanas mājās, nav jāsteidzas ar ģimenes un draugu aicināšanu uz raudzībām un ir iespējams laiku pilnībā veltīt bērniņam, nevis ciemiņu bariem!
Lūk, šie ir daži no manas personīgas pieredzes iegūti piemēri, ko grūtniece un jaunā māmiņa var sagaidīt Itālijā. Protams, dažādos reģionos un dažādās paaudzēs tradīcijas un paražas var atšķirties, taču tām visām ir kaut kas kopīgs – bērniņa piedzimšana neapšaubāmi ir priecīgs notikums, kura svinēšanā vēlas piedalīties ne tikai draugi un ģimene, bet savā ziņā (gan ar apsveikumiem, gan ar jautājumiem un nelūgtiem padomiem) arī citi apkārtējie (kaimiņi un garāmgājēji). Un, pat ja ekonomiskais un sociālais atbalsts no Itālijas valdības puses nav pārāk iepriecinošs (situācija Latvijā šajā jomā ir labāka), sabiedrībā gan grūtnieces, gan mazuļi tiek uztverti ar lielu prieku!
DER ZINĀT!
Ja savu grūtniecību pavadat Itālijā un plānojat tur arī dzemdēt, der zināt, ka Itālijas veselības aprūpes sistēma (itāliski SSN) nodrošina grūtniecēm bezmaksas aprūpi – jebkurai grūtniecei ir iespējams doties uz tuvāko valsts veselības aprūpes centru (ASL), kur atrodas ģimenes aprūpei veltītas nodaļas (Consultorio familiare), kur grūtniecēm tiek piedāvātas bezmaksas vizītes pie ginekologa un vecmātes, primsdzemdību kursi, pisholoģisks atbalsts jaunajiem vecākiem, palīdzība bērna zīdīšanas jautājumos, kā arī cita veida pakalpojumi. Tāpat arī lielākā daļa grūtniecības laikā veicamo analīžu un pārbaužu valsts veselības aprūpes iestādēs ir bezmaksas. Protams, grūtnieces sev nepieciešamo aprūpi var meklēt arī privātos centros, bet to pakalpojumu cena ir ļoti augsta (vizīte pie privātā ginekologa var izmaksāt ap 100 eiro).
Tāpat arī visa ar dzemdībām saistītā aprūpe valsts slimnīcās ir bez maksas gan mazulim, gan jaunajai māmiņai (tai skaitā arī ūdens dzemdības un epidurālā anestēzija, ja izvēlētā slimnīca šādus pakalpojumus piedāvā). Manis izvēlētā slimnīca pat nodrošināja pamperus bērniņam! Katrā slimnīcā ir pieejams saraksts, ar lietām, ko dzemdībās un pēcdzemdību aprūpē jasarūpē jaunajai māmiņai un ko nodrošina slimnīca.
Kas jāzina, pirms gelato baudīšanas Itālijā?
Teksts - Ieva Smiļģe
Vasara
Itālijā bez gelato nav iedomājama! Taču lai kārtīgi un pareizi
izbaudītu itāļu saldējumu, ir nepieciešams zināt dažas gudrības!
Vēsturiskās
liecības vēsta, ka saldējums radies Ķīnā, taču tieši Itālijā ir dzimusi
un pilnveidojusies saldējuma ēšanas kultūra: 20.gadsimta sākumā kāds
itāļu uzņēmējs radīja vafeles konusu un tādejādi gelato kļuva par veldzējošu gardumu, ko iespējams baudīt “pa ceļam”. Ieskaties šeit, lai uzzinātu vairāk par saldējuma vēsturi!
Itālijā joprojām ir saglabājusies svaiga, pašdarināta saldējuma (gelato artigianale)
gatavošanas tradīcija: tas katru dienu tiek gatavots uz vietas no
kvalitatīviem produktiem. Tradicionālās itāļu saldējumnīcas (le gelaterie) neizmanto pusfabrikātus un mākslīgas piedevas, tāpēc šāds gelato
neapšaubāmi ir daudz gardāks un kvalitatīvāks par veikalu saldētavās
atrodamajiem! Protams, ne visas saldējumnīcas ir pilnīgi svaigas un
dabiskas, tāpēc var droši prasīt, vai saldējums gatavots uz vietas un
kādas ir sastāvdaļas (tās nereti pat tiek norādītas pie letes).
Apmeklējot
Itāliju vasarā, iesaku veikalos nopērkamo saldējumu vai restorānu
piedāvāto desertu vietā baudīt īstu, svaigi gatavotu gelato tuvējā saldējumnīcā (vasaras sezonā tās nemaz nav grūti atrodamas)!
Saldējuma veidi Itālijā
Gelato:
krēmīgas konsistences gardums, kura pamatā ir piens, saldais krējums,
cukurs un olas dzeltenums. Daudzās un dažādās gelato garšas tiek
iegūtas, pievienojot augļus, šokolādi, lazdu riekšu krēmu, kā arī citus
krēmus un piedevas.
Sorbetto:
daudz vieglāks saldējums, kas nesatur ne pienu, ne olas un kura pamatā
ir augļu sula vai sīrups. Sorberts parasti satur mazāk taukus un
kalorijas nekā gelato.
Granita:
tipisks Sicīlijas saldais ēdiens, kas ir daļēji saldēts šķidrums, kura
sastāvā ir ūdens, cukurs un augļu sula. Atšķirībā no sorberta, granita
ir graudaina un vienlaikus krēmīga konsistence. Granita parasti tiek
pasniegta caurspīdīgā stikla vai plastmasas glāzē, Sicīlijā tā tiek
pasniegta kopā ar gabaliņu svaigas un kraukšķīgas maizes vai sicīliešu brioscia (salda maizīte).
Starp citu, tiek uzskatīts, ka būtu nepareizi dēvēt gelato par saldējumu. Lai gan burtiskais gelato tulkojums latviski ir saldējums (angliski - ice cream), itāļu gelato ir atšķirīgs no mums pierastā saldējuma. Piemēram, saldējums parasti tiek gatavots no krējuma, bet gelato - no piena, līdz ar to saldējums satur vairāk kalorijas nekā gelato. Turklāt gelato konsistence ir daudz blīvāka, tas ir daudz krēmīgāks un mīkstāks nekā saldējums. Ieskaities šeit, lai uzzinātu vairāk par šīm atšķirībām.
Cono o coppetta?
Izvēloties gelato Itālijas saldējumnīcās, pirmais jautājums, kas klientam tiek uzdots, ir: Cono o coppetta?
(Izvēle atkarīga no personīgās gaumes, jo cenā nav nekādas atšķirības.)
Piccolo, medio o grande?
Saldējums
Itālijā tiek piedāvāts dažādos izmēros, un šī izvēle ir atkarīga ne
tikai no saldējuma daudzuma, bet arī no garšu dažādības. Piemēram,
izvēloties mazā izmēra saldējumu (piccolo), parasti var baudīt divas dažādas saldējuma garšas (gusti), vidējā izmēra saldējumu (medio) - 3 dažādas garšas utt.
Bez tam, Itālijas saldējumnīcas vienmēr piedāvā papildināt gelato ar putukrējumu (la panna), turklāt tas ir bez maksas. Man personīgi šāds komplekts liekas pārāk salds, bet itāļi gan ir pieraduši baudīt gelato con panna.
Garšu dažādība
Visus gelato veidus vienā saldējumnīcā nemaz nav iespējams atrast, jo eksistē vairāk nekā 100 gelato veidi! Daudzas saldējumnīcas pat piedāvā unikālas, pašu izdomātas garšas, kas citur nemaz nav atrodamas.
Daži no populārākajiem gelato veidi ir:
Fior di latte (vienkāršs piena saldējums);
Pistacchio (pistāciju saldējums);
Stracciatella (krēmīgs saldējums ar šokolādes gabaliņiem);
Nocciola (saldējums ar lazdu riekstu krēmu);
Spagnola jeb Amarena (krēmīgs saldējums ar ķiršiem);
Panna e Nutella (saldais krējums un nutella);
Cioccolato (šokolāde);
Zabaione - krēms, kura pamatā ir olas (olu dzeltenumi), cukurs un vīns vai liķieris;
Dažādu augļu gelato,
Kā arī daudzi citi!
Vasaras saulgriežu svinības Itālijā: FESTA DI SAN GIOVANNI
Teksts - Ieva Smiļģe
Vasara
Itālijā bez gelato nav iedomājama! Taču lai kārtīgi un pareizi
izbaudītu itāļu saldējumu, ir nepieciešams zināt dažas gudrības!
Vēsturiskās
liecības vēsta, ka saldējums radies Ķīnā, taču tieši Itālijā ir dzimusi
un pilnveidojusies saldējuma ēšanas kultūra: 20.gadsimta sākumā kāds
itāļu uzņēmējs radīja vafeles konusu un tādejādi gelato kļuva par veldzējošu gardumu, ko iespējams baudīt “pa ceļam”. Ieskaties šeit, lai uzzinātu vairāk par saldējuma vēsturi!
Itālijā joprojām ir saglabājusies svaiga, pašdarināta saldējuma (gelato artigianale)
gatavošanas tradīcija: tas katru dienu tiek gatavots uz vietas no
kvalitatīviem produktiem. Tradicionālās itāļu saldējumnīcas (le gelaterie) neizmanto pusfabrikātus un mākslīgas piedevas, tāpēc šāds gelato
neapšaubāmi ir daudz gardāks un kvalitatīvāks par veikalu saldētavās
atrodamajiem! Protams, ne visas saldējumnīcas ir pilnīgi svaigas un
dabiskas, tāpēc var droši prasīt, vai saldējums gatavots uz vietas un
kādas ir sastāvdaļas (tās nereti pat tiek norādītas pie letes).
Apmeklējot
Itāliju vasarā, iesaku veikalos nopērkamo saldējumu vai restorānu
piedāvāto desertu vietā baudīt īstu, svaigi gatavotu gelato tuvējā saldējumnīcā (vasaras sezonā tās nemaz nav grūti atrodamas)!
Saldējuma veidi Itālijā
Gelato:
krēmīgas konsistences gardums, kura pamatā ir piens, saldais krējums,
cukurs un olas dzeltenums. Daudzās un dažādās gelato garšas tiek
iegūtas, pievienojot augļus, šokolādi, lazdu riekšu krēmu, kā arī citus
krēmus un piedevas.
Sorbetto:
daudz vieglāks saldējums, kas nesatur ne pienu, ne olas un kura pamatā
ir augļu sula vai sīrups. Sorberts parasti satur mazāk taukus un
kalorijas nekā gelato.
Granita:
tipisks Sicīlijas saldais ēdiens, kas ir daļēji saldēts šķidrums, kura
sastāvā ir ūdens, cukurs un augļu sula. Atšķirībā no sorberta, granita
ir graudaina un vienlaikus krēmīga konsistence. Granita parasti tiek
pasniegta caurspīdīgā stikla vai plastmasas glāzē, Sicīlijā tā tiek
pasniegta kopā ar gabaliņu svaigas un kraukšķīgas maizes vai sicīliešu brioscia (salda maizīte).
Starp citu, tiek uzskatīts, ka būtu nepareizi dēvēt gelato par saldējumu. Lai gan burtiskais gelato tulkojums latviski ir saldējums (angliski - ice cream), itāļu gelato ir atšķirīgs no mums pierastā saldējuma. Piemēram, saldējums parasti tiek gatavots no krējuma, bet gelato - no piena, līdz ar to saldējums satur vairāk kalorijas nekā gelato. Turklāt gelato konsistence ir daudz blīvāka, tas ir daudz krēmīgāks un mīkstāks nekā saldējums. Ieskaities šeit, lai uzzinātu vairāk par šīm atšķirībām.
Cono o coppetta?
Izvēloties gelato Itālijas saldējumnīcās, pirmais jautājums, kas klientam tiek uzdots, ir: Cono o coppetta?
(Izvēle atkarīga no personīgās gaumes, jo cenā nav nekādas atšķirības.)
Piccolo, medio o grande?
Saldējums
Itālijā tiek piedāvāts dažādos izmēros, un šī izvēle ir atkarīga ne
tikai no saldējuma daudzuma, bet arī no garšu dažādības. Piemēram,
izvēloties mazā izmēra saldējumu (piccolo), parasti var baudīt divas dažādas saldējuma garšas (gusti), vidējā izmēra saldējumu (medio) - 3 dažādas garšas utt.
Bez tam, Itālijas saldējumnīcas vienmēr piedāvā papildināt gelato ar putukrējumu (la panna), turklāt tas ir bez maksas. Man personīgi šāds komplekts liekas pārāk salds, bet itāļi gan ir pieraduši baudīt gelato con panna.
Garšu dažādība
Visus gelato veidus vienā saldējumnīcā nemaz nav iespējams atrast, jo eksistē vairāk nekā 100 gelato veidi! Daudzas saldējumnīcas pat piedāvā unikālas, pašu izdomātas garšas, kas citur nemaz nav atrodamas.
Daži no populārākajiem gelato veidi ir:
Fior di latte (vienkāršs piena saldējums);
Pistacchio (pistāciju saldējums);
Stracciatella (krēmīgs saldējums ar šokolādes gabaliņiem);
Nocciola (saldējums ar lazdu riekstu krēmu);
Spagnola jeb Amarena (krēmīgs saldējums ar ķiršiem);
Panna e Nutella (saldais krējums un nutella);
Cioccolato (šokolāde);
Zabaione - krēms, kura pamatā ir olas (olu dzeltenumi), cukurs un vīns vai liķieris;
Dažādu augļu gelato,
Kā arī daudzi citi!
Teksts - Ieva Smiļģe
Vasara
Itālijā bez gelato nav iedomājama! Taču lai kārtīgi un pareizi
izbaudītu itāļu saldējumu, ir nepieciešams zināt dažas gudrības!
Vēsturiskās
liecības vēsta, ka saldējums radies Ķīnā, taču tieši Itālijā ir dzimusi
un pilnveidojusies saldējuma ēšanas kultūra: 20.gadsimta sākumā kāds
itāļu uzņēmējs radīja vafeles konusu un tādejādi gelato kļuva par veldzējošu gardumu, ko iespējams baudīt “pa ceļam”. Ieskaties šeit, lai uzzinātu vairāk par saldējuma vēsturi!
Itālijā joprojām ir saglabājusies svaiga, pašdarināta saldējuma (gelato artigianale) gatavošanas tradīcija: tas katru dienu tiek gatavots uz vietas no kvalitatīviem produktiem. Tradicionālās itāļu saldējumnīcas (le gelaterie) neizmanto pusfabrikātus un mākslīgas piedevas, tāpēc šāds gelato neapšaubāmi ir daudz gardāks un kvalitatīvāks par veikalu saldētavās atrodamajiem! Protams, ne visas saldējumnīcas ir pilnīgi svaigas un dabiskas, tāpēc var droši prasīt, vai saldējums gatavots uz vietas un kādas ir sastāvdaļas (tās nereti pat tiek norādītas pie letes).
Apmeklējot Itāliju vasarā, iesaku veikalos nopērkamo saldējumu vai restorānu piedāvāto desertu vietā baudīt īstu, svaigi gatavotu gelato tuvējā saldējumnīcā (vasaras sezonā tās nemaz nav grūti atrodamas)!
Saldējuma veidi Itālijā
Gelato: krēmīgas konsistences gardums, kura pamatā ir piens, saldais krējums, cukurs un olas dzeltenums. Daudzās un dažādās gelato garšas tiek iegūtas, pievienojot augļus, šokolādi, lazdu riekšu krēmu, kā arī citus krēmus un piedevas.
Sorbetto: daudz vieglāks saldējums, kas nesatur ne pienu, ne olas un kura pamatā ir augļu sula vai sīrups. Sorberts parasti satur mazāk taukus un kalorijas nekā gelato.
Starp citu, tiek uzskatīts, ka būtu nepareizi dēvēt gelato par saldējumu. Lai gan burtiskais gelato tulkojums latviski ir saldējums (angliski - ice cream), itāļu gelato ir atšķirīgs no mums pierastā saldējuma. Piemēram, saldējums parasti tiek gatavots no krējuma, bet gelato - no piena, līdz ar to saldējums satur vairāk kalorijas nekā gelato. Turklāt gelato konsistence ir daudz blīvāka, tas ir daudz krēmīgāks un mīkstāks nekā saldējums. Ieskaities šeit, lai uzzinātu vairāk par šīm atšķirībām.
Izvēloties gelato Itālijas saldējumnīcās, pirmais jautājums, kas klientam tiek uzdots, ir: Cono o coppetta?
(Izvēle atkarīga no personīgās gaumes, jo cenā nav nekādas atšķirības.)
Piccolo, medio o grande?
Saldējums Itālijā tiek piedāvāts dažādos izmēros, un šī izvēle ir atkarīga ne tikai no saldējuma daudzuma, bet arī no garšu dažādības. Piemēram, izvēloties mazā izmēra saldējumu (piccolo), parasti var baudīt divas dažādas saldējuma garšas (gusti), vidējā izmēra saldējumu (medio) - 3 dažādas garšas utt.
Bez tam, Itālijas saldējumnīcas vienmēr piedāvā papildināt gelato ar putukrējumu (la panna), turklāt tas ir bez maksas. Man personīgi šāds komplekts liekas pārāk salds, bet itāļi gan ir pieraduši baudīt gelato con panna.
Garšu dažādība
Visus gelato veidus vienā saldējumnīcā nemaz nav iespējams atrast, jo eksistē vairāk nekā 100 gelato veidi! Daudzas saldējumnīcas pat piedāvā unikālas, pašu izdomātas garšas, kas citur nemaz nav atrodamas.
Daži no populārākajiem gelato veidi ir:
Fior di latte (vienkāršs piena saldējums);
Pistacchio (pistāciju saldējums);
Stracciatella (krēmīgs saldējums ar šokolādes gabaliņiem);
Nocciola (saldējums ar lazdu riekstu krēmu);
Spagnola jeb Amarena (krēmīgs saldējums ar ķiršiem);
Panna e Nutella (saldais krējums un nutella);
Cioccolato (šokolāde);
Zabaione - krēms, kura pamatā ir olas (olu dzeltenumi), cukurs un vīns vai liķieris;
Dažādu augļu gelato,
Kā arī daudzi citi!
Vasaras saulgriežu svinības Itālijā: FESTA DI SAN GIOVANNI
Teksts - Ieva Smiļģe
Pirms dažām dienām (21.jūnijā) aizvadītie vasaras saulgrieži tiek svinēti ne tikai Latvijā, bet arī daudzviet Itālijā! 23.jūnija naktī tiek atzīmēta la festa di San Giovanni, kuras pamatā, par spīti reliģiskajam nosaukumam, ir pagāniskas tradīcijas un kuras ietvaros, līdzīgi kā Latvijā, notiek lēkšana pāri ugunskuram un tiek veikti dažādi maģiski rituāli.
Piektdiena, 17.datums – kā itāļi šajā neveiksmīgajā dienā atbaida nelaimes?
Teksts - Ieva Smiļģe
Lielākajā pasaules daļā par neveiksmīgu tiek uzskatīta piektdiena, 13.datums, bet Itālijā par neveiksmīgu tiek uzskatīts skaitlis 17, līdz ar to māņticīgi itāļi baidās no piektdienas, 17.datuma, kas ir tieši šodien!
Lai izvairītos no nelaimēm, īpaši šajā dienā, itāļi apbruņojas ar laimi nesošiem talismaniem. Vispopulārākais veiksmes talismans Itālijā ir cornetto portafortuna – sarkans radziņš, parasti izgatavots no plastmasas un pieejams dažādos izmēros. Šāda amuleta spēja atbaidīt neveiksmes un ļaunos spēkus tika izmantota jau kopš akmens laikmeta, kad dzīvnieku fiziskais spēks tika mērīts pēc to ragu lieluma. Tāpat tiek uzskatīts, ka radziņa spēja atbaidīt nelaimes nāk no tā falliskās formas, kas simbolizē auglību, vīrišķību un fizisku spēku, kā arī sarkanās krāsas, kas atgādina asinis un uguni.
 |
| Klasisks cornetto portafortuna |
Kopš čilli pipari no jaunatklātās Amerikas tika ievesti Eiropā, tie savas formas un krāsas dēļ uzreiz tika asociēti ar sarkano veiksmes radziņu. Šī iemesla dēļ čilli pipari Itālijā ne tikai tiek izmantoti virtuvē, bet arī tiek pakārti pie ieejas durvīm vai uz balkoniem, lai atbaidītu ļaunos garus un nelaimes. Tiek uzskatīts, ka čilli pipari palīdz izvairīties arī no neuzticības – atliek vien palikt piparu zem mīļotā cilvēka spilvena!
Šāda māņticība ir īpaši izteikta Neapolē, kur bieži redzami pie durvīm piekārti čilli pipari un lielos daudzumos tiek pārdoti sarkanie laimes talismani. Taču jāņem vērā, ka, saskaņā ar neapoliešu uzskatiem, veiksmes talismani darbojas tikai tad, ja tie saņemti dāvanā, nevis nopirkti!
Citi Itālijā izplatīti veiksmes talismani, kas gan popularitātes ziņā nelīdzinās sarkanajam radziņam, ir zirga pakavs, četrlapu āboliņš, mārīte un sarkans apģērbs.
Santa Lucia
Rīt, 13.decembrī, Itālijā tiek pieminēta Svētā Lūcija (Santa Lucia), kas bija kristiešu jaunava un mocekle, kā arī viena no pirmajām kristiešu svētajām. Mūsdienu Itālijā Svētā Lūcija, kas tiek uzskatīta par gaismas simbolu, galvenokārt tiek pieminēta saistībā ar Ziemassvētkiem.
Svētā Lūcija un viņas ēzelītis
Itāļi šajā dienā mēdz viens otram atgādināt “Santa Lucia, il giorno più corto che ci sia”. Patiesībā gada īsākā diena ir ziemas saulgrieži, 21.decembris, bet tā kā senos laikos valdīja cits kalendārs, gada īsākā diena tiešām bija Svētās Lūcijas piemiņas diena. Bez tam Svētā Lūcija ir ļoti nozīmīga Ziemeļitālijā, īpaši Bergamo, kur viņa, pārvietodamās lidojoša ēzeļa mugurā, 12.decembra naktī apciemo vietējos bērnus un viņiem atstāj dāvanas un saldumus. Saskaņā ar tradīciju, lai nodrošinātu Svētās Lūcijas apciemojumu, bērni pirms gulētiešanas atstāj gardumus (pienu, burkānus un sienu) gan jaunavai, gan viņas ēzelim.
Reliģija Itālijas ikdienā
Teksts - Ieva Smiļģe
Skats uz Vatikānu
Lūk, kā katoļticība ietekmē mūsdienu itāļu ikdienas
dzīvi:
·
VĀRDA DIENAS. Lai gan vārda dienu svinēšana Itālijā nav
tikpat izteikta tradīcija kā Latvijā, itāļiem ir savs vārda dienu kalendārs –
tas ir balstīts uz katoļbaznīcas svēto piemiņas dienām. Līdz ar to vārda dienas
Itālijā atzīmē tie, kuriem laimējies dalīt savu vārdu ar kādu katoļu baznīcas
svēto. Bet tiem, kuru vārds svēto kalendārā nav atrodams, vārda diena tiek
atzīmēta visu svēto dienā 1.novembrī. Turklāt dažas vārda dienas iegūst īpašu
nozīmi visiem itāļiem, ne tikai attiecīgā vārda nēsātājiem. Piemēram, Svētā
Jāzepa (San Giuseppe) vārda diena 19.martā Itālijā tiek atzīmēta kā tēvu diena.
·
SVĒTIE AIZBILDŅI. Katrai pilsētai, ciematam un jebkurai
apdzīvotai vietai Itālijā ir savs aizstāvis, katoļu baznīcas svētais, un šī
aizstāvja piemiņas diena attiecīgajā apdzīvotajā vietā ir oficiāla svētku diena
un brīvdiena, kad parasti tiek organizēti svētajam aizbildnim veltīti pasākumi.
Piemēram, Romas aizstāvji ir Svētais Pāvils (San Paolo) un Svētais Pēteris (San
Pietro), kuri tiek pieminēti 29.jūnijā, bet Milānas aizbildnis ir Svētais
Ambrozijs (Sant’Ambrogio), kura piemiņas diena ir 7.decembrī.
·
SVĒTKI UN TRADĪCIJAS. Liela daļa zemnieku un pagāniskas
izcelsmes svētki un tradīcijas Itālijā laika gaitā ir ieguvuši reliģisku nozīmi
un “apvienojušies” ar katoļu baznīcas piemiņas dienām. Tā, piemēram, senā un
pagāniskā tradīcija svinēt vasaras saulgriežus 23.jūnija naktī ar laiku tikusi
iekļauta kristīgajos rituālos, tāpēc mūsdienās šos svētkus pazīst kā festa di San Giovanni – Svētā Jāņa
svētkus, tos saistot ar Svēta Jāņa Kristītāja (San Giovanni Battista) piemiņas
dienu 24.jūnijā.
Sise delle monache
Strozzapreti
·
VIETVĀRDI, ĒDIENI UN CITI NOSAUKUMI. Katoļu baznīcas svēto
un citu reliģisku figūru vārdus itāļi pilnīgi neapzināti izmanto savās ikdienas
sarunās. Daudzas apdzīvotās vietas savu nosaukumu ieguvušas par godu kādam
svētajam – tāpēc nepārsteidz, ka vairākos Itālijas reģionos ir atrodami tādi ciematiņi
kā San Vito, Santo Stefano, San Salvo u.c. Pat dažas slimības nēsā svēto vārdus
– piemēram, ādas infekcijas slimība, kas pie mums pazīstama kā roze, Itālijā
tiek dēvēta par Svētā Antonija uguni (Fuoco di Sant’Antonio)! Tāpat reliģiskas
izcelsmes termini ir sastopami itāļu kulinārijā. Piemēram, viens no itāļu
pastas veidiem ir strozzapreti, kuras
nosaukums, saskaņā ar leģendu, cēlies no novēlējuma priesteriem, to ēdot,
aizrīties (strozzare – aizrīties, prete – priesteris), un Abruco reģionā
iecienīts konditorejas izstrādājums ir sise
delle monache (burtiski – mūķeņu krūtis).
·
IZGLĪTĪBA. Saskaņā ar Itālijas likumiem, visās valsts
skolās kā izvēles mācību priekšmets ir obligāti jānodrošina katoļu reliģijas
mācība, un šī priekšmeta skolotāju izvēle ir katoļu baznīcas rokās. Tā kā tas
ir izvēles priekšmets, skolēniem, protams, ir tiesības atteikties no katoļu
reliģijas mācības, tās vietā izvēloties kādu skolas piedāvāto alternatīvu:
katoļu reliģija ir vienīgais priekšmets, kuram obligāti jātiek piedāvātam,
papildus tam skolas var piedāvāt jebkādas citas izglītojošas aktivitātes.
·
NODOKĻI. Lai gan katoļu baznīca oficiāli ir atdalīta no
Itālijas valsts, liela daļa itāļu samaksāto nodokļu nokļūst katoļu baznīcas
rīcībā. Itālijā pastāv “8x1000” – īpašs nodoklis, precīzāk, daļa no IIN, ko,
aizpildot savu ienākumu deklarāciju, katrs Itālijas nodokļu maksātājs var
izvēlēties dot valstij vai kādai noteiktai reliģiskai konfesijai. Saskaņā ar
pieejamajiem datiem, 2015.gadā šādā veidā katoļu baznīca saņēma gandrīz 1 miljardu
eiro no Itālijā samaksātajiem nodokļiem.
Rīt, 13.decembrī, Itālijā tiek pieminēta Svētā Lūcija (Santa Lucia), kas bija kristiešu jaunava un mocekle, kā arī viena no pirmajām kristiešu svētajām. Mūsdienu Itālijā Svētā Lūcija, kas tiek uzskatīta par gaismas simbolu, galvenokārt tiek pieminēta saistībā ar Ziemassvētkiem.
 |
| Svētā Lūcija un viņas ēzelītis |
Itāļi šajā dienā mēdz viens otram atgādināt “Santa Lucia, il giorno più corto che ci sia”. Patiesībā gada īsākā diena ir ziemas saulgrieži, 21.decembris, bet tā kā senos laikos valdīja cits kalendārs, gada īsākā diena tiešām bija Svētās Lūcijas piemiņas diena. Bez tam Svētā Lūcija ir ļoti nozīmīga Ziemeļitālijā, īpaši Bergamo, kur viņa, pārvietodamās lidojoša ēzeļa mugurā, 12.decembra naktī apciemo vietējos bērnus un viņiem atstāj dāvanas un saldumus. Saskaņā ar tradīciju, lai nodrošinātu Svētās Lūcijas apciemojumu, bērni pirms gulētiešanas atstāj gardumus (pienu, burkānus un sienu) gan jaunavai, gan viņas ēzelim.
·
NODOKĻI. Lai gan katoļu baznīca oficiāli ir atdalīta no
Itālijas valsts, liela daļa itāļu samaksāto nodokļu nokļūst katoļu baznīcas
rīcībā. Itālijā pastāv “8x1000” – īpašs nodoklis, precīzāk, daļa no IIN, ko,
aizpildot savu ienākumu deklarāciju, katrs Itālijas nodokļu maksātājs var
izvēlēties dot valstij vai kādai noteiktai reliģiskai konfesijai. Saskaņā ar
pieejamajiem datiem, 2015.gadā šādā veidā katoļu baznīca saņēma gandrīz 1 miljardu
eiro no Itālijā samaksātajiem nodokļiem. Premio Strega
Teksts - Ieva Smiļģe
1944.gada pavasarī, noguruši no kara šausmām un izmisuma, Itālijas kultūras dzīves galvenie varoņi - žurnālisti, rakstnieki, mākslinieki un literāti, sāka pulcēties un tikties literārajos salonos, lai ar kultūru pretotos kara laika izmisumam un depresijai. Dažus gadus vēlāk dzima ideja par literatūras balvas izveidi, un tādejādi 1947.gadā dzima prestižākais Itālijas literatūras apbalvojums “Premio Strega”.
Viena no kultūras darbinieku iecienītākajām tikšanās vietām pēckara gados bija Bellonči pāra (Marija un Goffredo Bellonči) literārais salons Benevento pilsētā (Kampānijas reģionā). Tieši šajā salonā dzima ideja par literāras prēmijas ieviešanu.
Kā pirmais prēmiju Strega ieguva itāļu rakstnieks Ennio Flaiano par savu vienīgo romānu “Il tempo di uccidere” (izdots 1947.gadā). Šogad prēmija tiks piešķirta jau 71.reizi, un šo 70 gadu laikā apbalvojums piešķirts ne vienam vien nozīmīgam rakstniekam un meistardarbam. Piemēram, 1959.gadā balva tika piešķirta Džuzepem Tomazi di Lampedūza par romānu “Gepards”, kas kopš tā laika ir kļuvis par neapstrīdamu itāļu literatūras klasiku. 1981.gadā balvu saņēma Umberto Eko par romānu “Rozes vārds”, bet 2006.gadā par uzvarētāju tika pasludināts Sandro Veronēzi romāns “Rāmais haoss”.
Par to, kas saņems balvu, lemj žūrija, kurā ietilpst 400 itāļu kultūras pārstāvju, kuru vidū ir arī bijušie uzvarētāji. Jau kopš pirmsākumiem šī žūrija tiek dēvēta par “svētdienas draugiem” (amici della domenica), jo pirmsākumos žūrijas pārstāvji mēdza tikties tieši svētdienās. Tātad šie “svētdienas draugi” sākotnēji izvirza kandidatūras, starp kurām tiek izvēlētas 12. Šī gada 12 kandidāti tika izvēlēti pirms dažām nedēļām un vakar, 5.jūlijā tika paziņots uzvarētājs.
Lai uzzinātu, kādi darbi izvirzīti šī gada konkursā un kādas tātad ir aktualitātes itāļu literatūrā, ieskaties šeit! Bet, ja vēlies uzzināt kaut ko vairāk par iepriekšējo gadu darbiem, ieskaties šeit! 2014.gadā tika radīta vispasaules iniciatīva (Chi ben comincia: scegli l’incipit più bello) tulkot tā gada 12 finālistu darbu pirmās lappuses dažādās pasaules valodās. Citu starpā ir atrodami un izlasāmi tulkojumi arī latviešu valodā (29., 30., 107., 141., 212. un 246.lpp)!
Kā gan šis literārais apbalvojums tika pie tik interesanta vārda (strega itāļu val. nozīmē “ragana”)? Bellonči literārajā salonā biežs viesis un liels kultūras cienītājs bija Benevento uzņēmējs Guido Alberti, kuram piederēja liķiera Liquore Strega ražotne (nosaukums esot izvēlēts saistībā ar nostāstiem un leģendām par Benevento raganām). Pateicoties Alberti ieguldījumam literārās prēmijas izveidē, tai tika piešķirts viņa liķiera vārds. Starp citu, šis koši dzeltenais liķieris (kam gan nav nekādas saistības ar tikpat dzelteno limoncello) savulaik Itālijā bija ļoti populārs un iecienīts. Vidējās un vecākās paaudzes itāļi bez minstināšanās joprojām atceras slaveno reklāmas saukli: Il primo sorso affascina, il secondo strega! Noskaties arī šo reklāmas video!
1944.gada pavasarī, noguruši no kara šausmām un izmisuma, Itālijas kultūras dzīves galvenie varoņi - žurnālisti, rakstnieki, mākslinieki un literāti, sāka pulcēties un tikties literārajos salonos, lai ar kultūru pretotos kara laika izmisumam un depresijai. Dažus gadus vēlāk dzima ideja par literatūras balvas izveidi, un tādejādi 1947.gadā dzima prestižākais Itālijas literatūras apbalvojums “Premio Strega”.
Viena no kultūras darbinieku iecienītākajām tikšanās vietām pēckara gados bija Bellonči pāra (Marija un Goffredo Bellonči) literārais salons Benevento pilsētā (Kampānijas reģionā). Tieši šajā salonā dzima ideja par literāras prēmijas ieviešanu.
Kā pirmais prēmiju Strega ieguva itāļu rakstnieks Ennio Flaiano par savu vienīgo romānu “Il tempo di uccidere” (izdots 1947.gadā). Šogad prēmija tiks piešķirta jau 71.reizi, un šo 70 gadu laikā apbalvojums piešķirts ne vienam vien nozīmīgam rakstniekam un meistardarbam. Piemēram, 1959.gadā balva tika piešķirta Džuzepem Tomazi di Lampedūza par romānu “Gepards”, kas kopš tā laika ir kļuvis par neapstrīdamu itāļu literatūras klasiku. 1981.gadā balvu saņēma Umberto Eko par romānu “Rozes vārds”, bet 2006.gadā par uzvarētāju tika pasludināts Sandro Veronēzi romāns “Rāmais haoss”.
Par to, kas saņems balvu, lemj žūrija, kurā ietilpst 400 itāļu kultūras pārstāvju, kuru vidū ir arī bijušie uzvarētāji. Jau kopš pirmsākumiem šī žūrija tiek dēvēta par “svētdienas draugiem” (amici della domenica), jo pirmsākumos žūrijas pārstāvji mēdza tikties tieši svētdienās. Tātad šie “svētdienas draugi” sākotnēji izvirza kandidatūras, starp kurām tiek izvēlētas 12. Šī gada 12 kandidāti tika izvēlēti pirms dažām nedēļām un vakar, 5.jūlijā tika paziņots uzvarētājs.
Lai uzzinātu, kādi darbi izvirzīti šī gada konkursā un kādas tātad ir aktualitātes itāļu literatūrā, ieskaties šeit! Bet, ja vēlies uzzināt kaut ko vairāk par iepriekšējo gadu darbiem, ieskaties šeit! 2014.gadā tika radīta vispasaules iniciatīva (Chi ben comincia: scegli l’incipit più bello) tulkot tā gada 12 finālistu darbu pirmās lappuses dažādās pasaules valodās. Citu starpā ir atrodami un izlasāmi tulkojumi arī latviešu valodā (29., 30., 107., 141., 212. un 246.lpp)!
Kā gan šis literārais apbalvojums tika pie tik interesanta vārda (strega itāļu val. nozīmē “ragana”)? Bellonči literārajā salonā biežs viesis un liels kultūras cienītājs bija Benevento uzņēmējs Guido Alberti, kuram piederēja liķiera Liquore Strega ražotne (nosaukums esot izvēlēts saistībā ar nostāstiem un leģendām par Benevento raganām). Pateicoties Alberti ieguldījumam literārās prēmijas izveidē, tai tika piešķirts viņa liķiera vārds. Starp citu, šis koši dzeltenais liķieris (kam gan nav nekādas saistības ar tikpat dzelteno limoncello) savulaik Itālijā bija ļoti populārs un iecienīts. Vidējās un vecākās paaudzes itāļi bez minstināšanās joprojām atceras slaveno reklāmas saukli: Il primo sorso affascina, il secondo strega! Noskaties arī šo reklāmas video!
Viena no kultūras darbinieku iecienītākajām tikšanās vietām pēckara gados bija Bellonči pāra (Marija un Goffredo Bellonči) literārais salons Benevento pilsētā (Kampānijas reģionā). Tieši šajā salonā dzima ideja par literāras prēmijas ieviešanu.
Kā pirmais prēmiju Strega ieguva itāļu rakstnieks Ennio Flaiano par savu vienīgo romānu “Il tempo di uccidere” (izdots 1947.gadā). Šogad prēmija tiks piešķirta jau 71.reizi, un šo 70 gadu laikā apbalvojums piešķirts ne vienam vien nozīmīgam rakstniekam un meistardarbam. Piemēram, 1959.gadā balva tika piešķirta Džuzepem Tomazi di Lampedūza par romānu “Gepards”, kas kopš tā laika ir kļuvis par neapstrīdamu itāļu literatūras klasiku. 1981.gadā balvu saņēma Umberto Eko par romānu “Rozes vārds”, bet 2006.gadā par uzvarētāju tika pasludināts Sandro Veronēzi romāns “Rāmais haoss”.
Par to, kas saņems balvu, lemj žūrija, kurā ietilpst 400 itāļu kultūras pārstāvju, kuru vidū ir arī bijušie uzvarētāji. Jau kopš pirmsākumiem šī žūrija tiek dēvēta par “svētdienas draugiem” (amici della domenica), jo pirmsākumos žūrijas pārstāvji mēdza tikties tieši svētdienās. Tātad šie “svētdienas draugi” sākotnēji izvirza kandidatūras, starp kurām tiek izvēlētas 12. Šī gada 12 kandidāti tika izvēlēti pirms dažām nedēļām un vakar, 5.jūlijā tika paziņots uzvarētājs.
Lai uzzinātu, kādi darbi izvirzīti šī gada konkursā un kādas tātad ir aktualitātes itāļu literatūrā, ieskaties šeit! Bet, ja vēlies uzzināt kaut ko vairāk par iepriekšējo gadu darbiem, ieskaties šeit! 2014.gadā tika radīta vispasaules iniciatīva (Chi ben comincia: scegli l’incipit più bello) tulkot tā gada 12 finālistu darbu pirmās lappuses dažādās pasaules valodās. Citu starpā ir atrodami un izlasāmi tulkojumi arī latviešu valodā (29., 30., 107., 141., 212. un 246.lpp)!
Kā gan šis literārais apbalvojums tika pie tik interesanta vārda (strega itāļu val. nozīmē “ragana”)? Bellonči literārajā salonā biežs viesis un liels kultūras cienītājs bija Benevento uzņēmējs Guido Alberti, kuram piederēja liķiera Liquore Strega ražotne (nosaukums esot izvēlēts saistībā ar nostāstiem un leģendām par Benevento raganām). Pateicoties Alberti ieguldījumam literārās prēmijas izveidē, tai tika piešķirts viņa liķiera vārds. Starp citu, šis koši dzeltenais liķieris (kam gan nav nekādas saistības ar tikpat dzelteno limoncello) savulaik Itālijā bija ļoti populārs un iecienīts. Vidējās un vecākās paaudzes itāļi bez minstināšanās joprojām atceras slaveno reklāmas saukli: Il primo sorso affascina, il secondo strega! Noskaties arī šo reklāmas video!Italiani - mammoni*!?
Teksts - Ieva Smiļģe
Visā pasaulē ir izplatīts stereotips par itāļu vīriešiem, kuri pārāk daudz un pārāk ilgi pieķērušies savām mammām un ļauj, lai tās savus dēlus apčubina, paēdina un apģērbj pat ilgus gadus pēc tam, kad bērnības dienas sen jau pagājušas. Pat norvēģi savās reklāmās apsmej šādus itāļu vīriešus. Taču, tāpat kā daudzi citi stereotipi, arī šis pilnībā neatbilst patiesībai.
Nevaru noliegt, ka Itālijā mammas savus pieaugušos dēļu aprupē daudz vairāk nekā Latvijā, taču, manuprāt, tā nav dēlu izvēle: man šķiet, ka nevis dēli ir pieķērušies savām mammām, bet tās mammas ir pārāk pieķērušās saviem dēliem! Īpaši vecākajās paaudzēs joprojām valda uzskats, ka bez sievietes klātbūtnes vīrietis pats par sevi parūpēties nav spējīgs. Ēst gatavot neprot, māju iztīrīt nevar, par kreklu gludināšanu nemaz nerunājot. Tāpēc, balstoties uz šo pieņēmumu, mammas joprojām brauc pie saviem 40gadīgajiem dēliem, lai iztīrītu viņiem māju, izgludinātu bikses un kārtīgi paēdinātu; un, dodoties prom, atstāj ledusskapi pilnu ar pašas mīcītu pastu, tomātu mērci, dārzeņiem un visu citu, ko pieaugušais dēls noteikti pats nemāk pagatavot. Lieki piebilst, ka meitām šāda aprūpe netiek veltīta, jo viņas kā sievietes to spēj izdarīt pašas.
Šāds uzskats, iespējams, bija patiess iepriekšējās paaudzēs, kur dzimumu lomas ģimenē bija stingri sadalītas (par to liecina itāļu vecākā paaudze: sieva rūpējās par māju un bērniem, kamēr vīrs pelnīja naudu ģimenei), taču mūsdienās tas ir gluži aplams. Pat ja kreklu gludināšana īpaši nepadodas, itāļu vīrieši neapšaubāmi ir lieliski pavāri!
Tāpat nav noliedzams fakts, ka itāļi daudz ilgāk paliek dzīvot pie vecākiem nekā, piemēram, mēs, latvieši. Taču šis fakts tikai daļēji var tikt saistīts ar dēlu pieķeršanos mammām. Galvenokārt, tā ir negatīvā ekonomiskā situācija, kas piespiež jauniešus ilgstoši palikt dzīvot pie vecākiem, pat ilgi pēc universitātes beigšanas un darba gaitu uzsākšanas. Šī brīža Itālijas ekonomiskā situācija nav pārāk labvēlīga jauniešiem, kuru vidū valda augsts bezdarba līmenis (2016.gada janvārī 39% jauniešu bija bezdarbnieki), un tas piespiež itāļus ilgāk palikt vecāku aizgādībā.
Valdošo stereotipu pastiprina arī fakts, ka, salīdzinot ar latviešiem, itāļi precas un ģimenes veido daudz vēlāk. Vidējais precību vecums Itālijā ir 34 gadi vīriešiem un 31 gads sievietēm (2014.gada dati), tikmēr Latvijā vidējais precību vecums ir 31 gads vīriešiem un 28 gadi sievietēm (2013.gada dati). Manā itāļu paziņu vidū par kāzām bērniem sāk domāt ne agrāk kā 35 gadu vecumā. Un par draudzeni, kurai pirmais bērns piedzima 30 gadu vecumā, visi itāļu draugi teica: redz, kā viņa pasteigusies!
Arī šajā gadījumā noteikti ir kāda saistība ar valsts ekonomisko situāciju. Turklāt man nezināmu iemeslu dēļ (relaksētais un diezgan bezrūpīgais dzīvesveids?!) itāļiem ir tendence visu darīt vēlāk, piemēram, universitātē arvien biežāk ir ~ 30 gadus veci studenti, līdz ar to arī darba gaitu uzsākšana, ģimenes veidošana un vecāku ligzdas pamešana notiek aizvien vēlāk.
Taču jāsaka, ka savā ziņā itāļi var to atļauties (diemžēl ne ekonomiski): 2014.gada dati liecina, ka itāļi vidēji dzīvo par gandrīz 10 gadiem ilgāk nekā mēs (vidējais mūža ilgums Latvijā - 74 gadi, Itālijā - 83), tāpēc var atļauties pagarināt savas bezrūpīgās jaunības dienas!
* Būtu muļķīgi visai itāļu tautai piedēvēt šo novecojošo stereotipu, bet, tāpat kā jebkurā citā kultūrā, arī Itālijā “memmes dēliņi” ir atrodami. Itāļu valodā šādi cilvēki tiek dēvēti par i mammoni:
→ MAMMONE: īpašības vārds ar negatīvu, pat aizvainojošu nozīmi, lai apzīmētu tādu cilvēku (gan bērnu, gan pieaugušo), kurš ir pārāk pieķēries savai mammai.
Visā pasaulē ir izplatīts stereotips par itāļu vīriešiem, kuri pārāk daudz un pārāk ilgi pieķērušies savām mammām un ļauj, lai tās savus dēlus apčubina, paēdina un apģērbj pat ilgus gadus pēc tam, kad bērnības dienas sen jau pagājušas. Pat norvēģi savās reklāmās apsmej šādus itāļu vīriešus. Taču, tāpat kā daudzi citi stereotipi, arī šis pilnībā neatbilst patiesībai.
Nevaru noliegt, ka Itālijā mammas savus pieaugušos dēļu aprupē daudz vairāk nekā Latvijā, taču, manuprāt, tā nav dēlu izvēle: man šķiet, ka nevis dēli ir pieķērušies savām mammām, bet tās mammas ir pārāk pieķērušās saviem dēliem! Īpaši vecākajās paaudzēs joprojām valda uzskats, ka bez sievietes klātbūtnes vīrietis pats par sevi parūpēties nav spējīgs. Ēst gatavot neprot, māju iztīrīt nevar, par kreklu gludināšanu nemaz nerunājot. Tāpēc, balstoties uz šo pieņēmumu, mammas joprojām brauc pie saviem 40gadīgajiem dēliem, lai iztīrītu viņiem māju, izgludinātu bikses un kārtīgi paēdinātu; un, dodoties prom, atstāj ledusskapi pilnu ar pašas mīcītu pastu, tomātu mērci, dārzeņiem un visu citu, ko pieaugušais dēls noteikti pats nemāk pagatavot. Lieki piebilst, ka meitām šāda aprūpe netiek veltīta, jo viņas kā sievietes to spēj izdarīt pašas.
Nevaru noliegt, ka Itālijā mammas savus pieaugušos dēļu aprupē daudz vairāk nekā Latvijā, taču, manuprāt, tā nav dēlu izvēle: man šķiet, ka nevis dēli ir pieķērušies savām mammām, bet tās mammas ir pārāk pieķērušās saviem dēliem! Īpaši vecākajās paaudzēs joprojām valda uzskats, ka bez sievietes klātbūtnes vīrietis pats par sevi parūpēties nav spējīgs. Ēst gatavot neprot, māju iztīrīt nevar, par kreklu gludināšanu nemaz nerunājot. Tāpēc, balstoties uz šo pieņēmumu, mammas joprojām brauc pie saviem 40gadīgajiem dēliem, lai iztīrītu viņiem māju, izgludinātu bikses un kārtīgi paēdinātu; un, dodoties prom, atstāj ledusskapi pilnu ar pašas mīcītu pastu, tomātu mērci, dārzeņiem un visu citu, ko pieaugušais dēls noteikti pats nemāk pagatavot. Lieki piebilst, ka meitām šāda aprūpe netiek veltīta, jo viņas kā sievietes to spēj izdarīt pašas.
Šāds uzskats, iespējams, bija patiess iepriekšējās paaudzēs, kur dzimumu lomas ģimenē bija stingri sadalītas (par to liecina itāļu vecākā paaudze: sieva rūpējās par māju un bērniem, kamēr vīrs pelnīja naudu ģimenei), taču mūsdienās tas ir gluži aplams. Pat ja kreklu gludināšana īpaši nepadodas, itāļu vīrieši neapšaubāmi ir lieliski pavāri!
Tāpat nav noliedzams fakts, ka itāļi daudz ilgāk paliek dzīvot pie vecākiem nekā, piemēram, mēs, latvieši. Taču šis fakts tikai daļēji var tikt saistīts ar dēlu pieķeršanos mammām. Galvenokārt, tā ir negatīvā ekonomiskā situācija, kas piespiež jauniešus ilgstoši palikt dzīvot pie vecākiem, pat ilgi pēc universitātes beigšanas un darba gaitu uzsākšanas. Šī brīža Itālijas ekonomiskā situācija nav pārāk labvēlīga jauniešiem, kuru vidū valda augsts bezdarba līmenis (2016.gada janvārī 39% jauniešu bija bezdarbnieki), un tas piespiež itāļus ilgāk palikt vecāku aizgādībā.
Valdošo stereotipu pastiprina arī fakts, ka, salīdzinot ar latviešiem, itāļi precas un ģimenes veido daudz vēlāk. Vidējais precību vecums Itālijā ir 34 gadi vīriešiem un 31 gads sievietēm (2014.gada dati), tikmēr Latvijā vidējais precību vecums ir 31 gads vīriešiem un 28 gadi sievietēm (2013.gada dati). Manā itāļu paziņu vidū par kāzām bērniem sāk domāt ne agrāk kā 35 gadu vecumā. Un par draudzeni, kurai pirmais bērns piedzima 30 gadu vecumā, visi itāļu draugi teica: redz, kā viņa pasteigusies!
Arī šajā gadījumā noteikti ir kāda saistība ar valsts ekonomisko situāciju. Turklāt man nezināmu iemeslu dēļ (relaksētais un diezgan bezrūpīgais dzīvesveids?!) itāļiem ir tendence visu darīt vēlāk, piemēram, universitātē arvien biežāk ir ~ 30 gadus veci studenti, līdz ar to arī darba gaitu uzsākšana, ģimenes veidošana un vecāku ligzdas pamešana notiek aizvien vēlāk.
Taču jāsaka, ka savā ziņā itāļi var to atļauties (diemžēl ne ekonomiski): 2014.gada dati liecina, ka itāļi vidēji dzīvo par gandrīz 10 gadiem ilgāk nekā mēs (vidējais mūža ilgums Latvijā - 74 gadi, Itālijā - 83), tāpēc var atļauties pagarināt savas bezrūpīgās jaunības dienas!
* Būtu muļķīgi visai itāļu tautai piedēvēt šo novecojošo stereotipu, bet, tāpat kā jebkurā citā kultūrā, arī Itālijā “memmes dēliņi” ir atrodami. Itāļu valodā šādi cilvēki tiek dēvēti par i mammoni:
→ MAMMONE: īpašības vārds ar negatīvu, pat aizvainojošu nozīmi, lai apzīmētu tādu cilvēku (gan bērnu, gan pieaugušo), kurš ir pārāk pieķēries savai mammai.
Visu mīlētāju dienā jābauda visu mīlētāju gardums – Baci Perugina!
1922.gadā Perugina saldumu fabrikas dibinātājai Luīzai Spaņoli (Luisa Spagnoli), kas ir plašāk pazīstama kā savas apģērbu līnijas izveidotāja, radās ideja sajaukt šokolādi ar lazdu riekstu gabaliņiem, kas parasti saldumu gatavošanas procesā tika mesti ātrā. Tā radās jauna, neregulāras formas šokolādes konfekte, kuras romantisko nosaukumu Bacio (skūpsts) izgudroja toreizējais Perugina vadītājs, jo tās sākotnējais nosaukums nebija ne tuvu tik romantisks un skaists – tā kā konfektes forma atgādināja dūri, tā sākotnēji tika nodēvēta par cazzotto (dūres sitiens).
Nostāsti vēsta, ka Luīzai Spaņoli bijis paradums rakstīt mazas mīlestības frāzes savam mīļotajam un nosūtīt tās viņam, aptītas ap šokolādes konfektēm. Šāds konfektes izgudrotājas paradums iedvesmoja ražotājus katrā Bacio konfektes iepakojumā ietvert slavenas mīlestības frāzes vairākās valodās. Sava nosaukuma un mīlestības frāžu dēļ Baci konfektes joprojām ir galvenais Valentīndienas gardums Itālijā.
Nostāsti vēsta, ka Luīzai Spaņoli bijis paradums rakstīt mazas mīlestības frāzes savam mīļotajam un nosūtīt tās viņam, aptītas ap šokolādes konfektēm. Šāds konfektes izgudrotājas paradums iedvesmoja ražotājus katrā Bacio konfektes iepakojumā ietvert slavenas mīlestības frāzes vairākās valodās. Sava nosaukuma un mīlestības frāžu dēļ Baci konfektes joprojām ir galvenais Valentīndienas gardums Itālijā.
Kas ir itāļu iemīļotā večiņa Befana?
Teksts - Ieva Smiļģe
La Befana vien di notte
Con le scarpe tutte rotte
Par svētku laika noslēgumu Itālijā liecina Befanas apciemojums 6.janvāra (Zvaigznes dienas jeb Epifānijas) rītā.
Saskaņā ar kristīgo
tradīciju, Zvaigznes dienā Austrumu gudrie (i
Re Magi) devušies apciemot jaundzimušo Jēzu, un ir notikusi arī Jēzus kristīšana.
Leģenda vēsta, ka pa ceļam trīs gudrie apstājusies pie Befanas, vecas un
salīkušas sieviņas kurai bija garš
deguns un kura tērpās lupatās un saplēstās kurpēs (par to liecina arī itāļu bērnu
pantiņš: la befana vien di notte, con le scarpe tutte rotte), mājiņas, lai pajautātu ceļu
uz Bētlemi. Kad gudrie, saņēmuši
vajadzīgās norādes, jau bija devušies prom, Befana izdomājusi viņiem
piebiedroties. Trīs ceļotājus viņai nav izdevies sastapt, tāpēc labā večiņa
klauvējusi pie visām durvīm, meklējot Jēzus bērniņu, un atstājusi nelielas
veltes tajās mājās, kur dzīvojuši bērni, domādama, ka kāds no tiem varētu būt
mazais Jēzus.
Kopš tā laika, sēdēdama
uz slotas kāta, Befana ik gadu veic to pašu ceļojumu: labajiem bērniem viņa nes
saldumus, bet nepaklausīgajiem tiek ogles! Lai gan Befanas apciemojums liecina
par svētku laika noslēgumu, viņa ar lielu prieku tiek sagaidīta visās Itālijas
malās, turklāt katrā vieta atšķirīgi.
Piemēram, Venēcijā ik gadu notiek REGATA DELLA BEFANA: 15 minūšu ilgas
airēšanas sacensības Venēcijas Lielā kanāla (Canal Grande) centrālajā daļā. Tajā piedalās
senākās Venēcijas airēšanas biedrības Bucintoro
biedri, īpaši izvēlēti airēšanas veterāni, kuri, ģērbušies kā Befanas cenšas
nokļūt pie finiša – zem tilta pakārtas milzu zeķes. Vairāk nekā sacensības,
6.janvāra regata ir satīriska un komiska izrāde, kas šogad jau 40.reizi pulcēs
lielu interesentu pulku (gan vietējos iedzīvotājus, gan tūristus).
Noskaties video ŠEIT.
Jaunā gada tradīcijas Itālijā
Tāpat kā Latvijā, arī Itālijā šodien tiek gaidīts un svinēts Vecgada vakars (la vigilia del Capodanno), un tas tiek atzīmēts ar bagātīgām vakariņām, šampanieša glāzi pusnaktī un iespaidīgu svētku uguņošanu. Itālijā vecgada vakars ir pazīstams arī kā Svētā Silvestra nakts (la notte di San Silvestro), jo 31. decembris itāļu kalendārā ir veltīts tieši Svētajam Silvestram: Silvestrs I bija 4. gadsimta katoļu baznīcas pāvests, kuru kā svēto piemin gan katoļu, gan pareizticīgo baznīca.
Sagaidot Jauno gadu Itālijā, uz svētku galda līdz ar šampanieti noteikti
ir jāliek lēcas (le lenticchie), jo tās nes veiksmi nākamajam gadam!
Lēcas tradicionāli tiek saistītas ar bagātību, jo to forma ir līdzīga
mazām monētam. Agrāk Itālijā pat bija pierasts gada noslēgumā dāvināt ar
lēcām pildītus naudas maciņus! Ievērojot tradīciju, lēcas ir jāēd tieši
pusnaktī, tajā brīdī, kad notiek šampanieša glāžu saskandināšana, un šī
paraža tiek diezgan strikti ievērota, pat ja pirms tam ir baudītas
gardas un varenas vakariņas! Turklāt lēcas esot jāņem ar pirkstiem un
tām nedrīkst pievienot eļļu, jo eļļainas lēcas ir slidenas un tādējādi
var "aizslīdēt" prom visa bagātība.
Il Presepe / Il Presepio
Teksts - Ieva SmiļģeKaut kur “pa ausu galam” noteikti esi dzirdējis, kā itāļi ik gadu pirmssvētku laikā sarosās, lai savās mājās izveidotu presepe. Nezinātājs var samulst un ilgi brīnīties, kas gan ir tas presepe, ko itāļi tik cītīgi gatavo!? Presepe (no latīņu valodas vārda praesaepe, nozīmē “silīte”) ir Jēzus dzimšanas ainas atveidojums Ziemassvētku laikā. Pirmo reizi presepe tiek minēts jau Lūkas un Mateja evanģēlijos. Tradicionālajos presepe tiek atveidota ala, gar kuras malām stāv enģeļi, bet tēlojuma vidū ir Jāzeps un Marija, noliekušies pār Jēzus bērniņu. Gadsimtu gaitā Jēzus dzimšanas aina kļuvusi par iedvesmas avotu neskaitāmiem māksliniekiem, piedāvājot aizvien atšķirīgākus notikuma “skatupunktus” un atviedojot ne tikai Jēzus dzimšanas brīdi kūtiņā, bet visā Bētlemes pilsētā. Šādos presepe varam redzēt visas pilsētiņas dzīvi - gan zemnieku un bagātnieku ikdienas gaitas, gan tradicionālos amatus un nodarbošanās. Presepe atveidojumumam var tikt izmantoti visdažādākie materiāli, sākot ar koku un beidzot ar dzīviem cilvēkiem! Pirmo reizi dzīvs presepe atveidojums tika radīts jau 1223.gadā un šī tradīcija joprojām ir saglabājusies visā Itālijas teritorijā. Īpaši spēcīga presepe veidošanas tradīcija ir Neapolē, Dienviditālijā. Atrodoties pilsētas centrā, noteikti jāpastaigājas pa Via San Gregorio Armeno - plašāk pazīstama kā “Presepe ceļš”, jo gar ielas malām var brīnumu pilnām acīm apskatīt dažādu amatnieku gatavotos aprīnojamos un detaļām bagātos Kristus dzimšanas ainas atveidojumus. Šobrīd presepe ir viena no svarīgākajām itāļu Ziemassvētku sastāvdaļām. Ģimenes iegādājas vai pagatavo savu dzimšanas ainu, novietošanai viesistabā. Un arī daudzos lielveikalu skatlogos uz dažām nedēļām centrālo vietu ieņem nevis jaunākie produkti, bet gan Jēzus bērniņa silīte.
 |
Pirms mēneša biju Neapolē un pati savām acīm apskatīju neskaitāmos presepe. Lai gan tā ir Ziemassvētku tradīcija, jau novembra sākumā ielās ņirbēja dažādu veidu dzimšanas ainas. |
 |
Presepe var tikt atveidota tikai Jēzus silīte, kā arī visa Bētlemes pilsēta. |
 |
Citviet Neapolē atrasts milzu presepe. |
 |
Jēzus dzimšanas aina. |
 |
Dzīvais presepe tiek rādīts gluži kā neliels iestudējums |
Ko itāļi dara ziemā?
Teksts - Ieva Smiļģe
Kad pludmales ir tukšas, vakari kļuvuši auksti un svētki beigušies, mācas virsū ziņkārība, ko gan itāļi dara ziemā?
→ Slēpo
Viena no iecienītākajām ziemas izklaidēm ne tikai itāļiem, bet arī ārzemju viesiem! Slēpošanas aktīvistiem Itālija ir īstā vieta, jo lielāko daļu Itālijas teritorijas veido kalni: ziemeļos dabisko robežu ar citām valstīm veido Alpu kalni un tālu pussalā stiepjas Apenīnu kalni. Arzemēs lielu popularitāti ir ieguvuši Alpu kalnu slēpošanas kūrorti, bet tikpat iespaidīgas slēpošanas un citu ziemas aktivitāšu vietas atrodamas Apenīnu kalnu apvidū Centrālitālijā.
Ziemas tūrismu Itālijā īpaši iecienījušas ģimenes, jo itāļi domā ne tik ļoti par profesionāliem slēpotājiem, bet gan par visiem iespējamiem interesentiem. Lai kādi būtu Tavi iecienītākie ziemas prieki, Itālijā var atrast visu - dažādas grūtības, garuma un augstuma slēpošanas un snovborda trases, slidotavas, iespējas nodarboties ar alpīnismu, braukt ar kamaniņām, kā arī dažādas aktivitātes bērniem. Pat tiem, kam aktīvie ziemas sporti neiet pie sirds, iesaku ziemā doties uz Itālijas kalniem - baudīt karstvīnu un lieliskus skatus ar sniegotām kalnu virsotnēm!
Vienai lietai gan būtu jāpievērš uzmanība - tā kā laikapstākļi kalnos reizēm var būt skarbi un neparedzami, noteikti ir jāseko līdzi laika prognozēm un brīdinājumiem - piemēram, šī gada janvāra sākumā, kad Itāliju pāršalca aukstums un sniega vētras, daudzi Apenīnu kalnu ceļi drošības dēļ tika slēgti.
Nezini, kur doties? Lūk, dažas idejas atrodamas šeit!
→ Iepērkas
Dažas dienas pēc jaunā gada sākuma Itālijas apģērbu un aksesuāru veikalus pārņem iepirkšanās drudzis, jo sākas atlaides (i saldi). Divreiz gadā (janvārī un jūlijā, aptuveni divu mēnešu garumā) Itālijas veikali ar labām atlaidēm pārdod sezonas laikā neiztirgotās preces, un jau kopš fašisma perioda ir ieviesti īpaši likumi, kas nosaka un kontrolē, kad un kā atlaides tiek piedāvātas, tādejādi izvairoties no pārdevēju viltībām un krāpšanas gadījumiem. Katrs reģions patstāvīgi izlemj izpārdošanas sākuma datumu (ziemas izpārdošana parasti sākas pirmajās janvāra dienās, tādejādi Ziemassvētku dāvanas tiek iegādātas par pilno cenu; šogad visos Itālijas reģionos, izņemot Sicīliju, atlaides sākās 5.janvarī); ir aizliegts piemērot atlaides ātrāk (pat uzsākot izpārdošanu dienu pirms noteiktā datuma, veikals var saņemt bargu sodu).
→ Piemin Svēto Antonio (Sant’Antonio Abate)
Svētais Antonio (tiek pieminēts 17.janvārī) bija ēģiptiešu eremīts 4.gadsimtā, viņš bija viens no pirmajiem kristiešu mūkiem, turklāt viņš tiek pieminēts arī kā miesnieku, zemnieku, zvēraudzētaju un pašu mājdzīvnieku aizstāvis, īpašu nozīme tiek pievērsta cūkām, jo Viduslaikos cūkas gaļa tika uzskatīta par ārstniecisku, līdz ar to viduslaiku ciematos tika audzētas cūkas, kuru gaļa tika izsniegta vietējo slimnīcu iemītniekiem, lai tie ātrāk atveseļotos (šī iemesla dēļ Svētais Antonio bieži vien tiek atveidots kopā ar cūku). Bez tam Svētais Antonio tiek uzskatīts par brīnumainu dziednieku, kurš, izmantojot cūku taukus, spējis izārstēt nepatīkamo ādas slimību rozi (itāliski tā tiek dēvēta par Svēta Antonio uguni - il fuoco di Sant’Antonio).
Venēcijā pat ir izplatīta leģenda, kas vēsta, ka 17.janvāra naktī mājdzīvnieki iegūst spēju runāt. Šajā naktī saimniekiem gan jāturas prom no kūts, jo dzirdēt savus dzīvniekus runājam esot slikta zīme.
Lai nu kā, Svētais Antonio dažādās Itālijas vietās, īpaši kalnu ciematos un Dienviditālijā, tiek pieminēts joprojām. Šajā dienā dažos ciematiņos pa mājm staigā muzikanti, kuri izspēlē un izdzied Svētā Antonio dzīvi un brīnumdarbus, tiek ēsti cūkgaļas produkti, un zemnieku ciematos ļoti nozīmīga ir dzīvnieku svētīšana, tai pat tiek veltīti dievkalpojumi. Visā Itālijā ir pieņemts pieminēt Svēto Antonio ar ievērojamiem ugunskuriem (i falò di Sant’Antonio). Šādā veidā tiek paradītas cilvēku ilgas pēc gaismas un dabas atmodas, notiek dabas attīrīšana un gaismas piesaukšana. Zemnieki ugunskuram pievērš īpašu uzmanību - ja liesma tiecas taisni uz debesīm, būšot auglīgs un ražens gads! Ugunskuri tiek iedegti daudzās Itālijas vietās, taču slavenākais no tiem (un Vidusjūras reģiona lielākais ugunskurs!) 16.janvāra vakarā tiks iedegts Novoli, Apūlijas reģionā (la focara di Novoli), kur ugunskura iekārtošana sākas jau decembra vidū un tiek gaidīti vairāk nekā 100 tūkstoši apmeklētāju!
→ Bauda ēdienus!
Aukstums, mitrums un tumsa = lielisks iegansts, lai pavadītu laiku ar ģimeni un draugiem, baudot gardas ziemas maltītes! Viens no iecienītākajiem ziemas ēdieniem ir la polenta jeb kukurūzas putra, kura nāk no Ziemeļitālijas (tur tas reiz bijis iedzīvotāju pamatēdiens), taču ir iecienīta visā Itālijas teritorijā, īpaši kalnu apvidū. Polenta visbiežāk tiek gatavota no kukurūzas miltiem, tāpec tai ir raksturīga koši dzeltena krāsa, taču agrāk (pirms Kolumbs atklāja Ameriku un atveda kukurūzu uz Eiropu) tā tikusi gatavota arī no rudziem, cietajiem kviešiem vai pat griķiem.
Polenta tradicionāli ir nabadzīgs ēdiens, jo tā pagatavošanai nepieciešami tikai milti un ūdens; pagatavošana nav sarežģīta, taču tā ir laikietilpīga - tradicionāli vara katlā tiek uzvārīts sālsūdens, tam tiek pievienoti kukurūzas vai citu graudaugu milti, un šāda masa, nepārtraukti maisot ar koka karoti, tiek vārīta vismaz stundu, līdz tā kļuvusi stingra. Putras konsistence dažādās ēdiena variācijās var būt atšķirīga - tā var būt tik stingra, ka jāgriež (polentu pieņemts griezt ar kokvilnas diegu, nevis ar nazi), vai tik mīksta kā mannā putra, arī piedevas var būt ļoti atšķirīgas - gaļas, sēņu vai pat vienkārša tomātu mērce, tāpat polentu var ēst ar sviestu, ar dažādiem sieriem vai dārzeņiem.
Lai atvieglotu ēdiena gatavošanu, mūsdienu Itālijā ir nopērkami speciāli polentas katli (tajos masa ik pa brīdim tiek automātiski samaisīta), bet pieredzējušas saimnieces tos ne redzēt negrib un uzskata, ka pašu maisīta polenta ir vislabākā (arī miltus ir pieradušas pašas samalt, taču veikalos ir iespējams iegādāties polentas miltus).
Olīveļļa Itālijā
Teksts - Ieva Smiļģe
Kamēr Latviju jau pārklāj sniega sega, Itālijā vēl turpinās rudens ražas novākšana. Vīnogas gan jau ir novāktas un jaunais vīns jau nolikts nogatavināties, taču novembra sākumā Itālijas centrālajā un dienvidu daļā joprojām notiek aktīva olīvu vākšana. Tas nozīmē, kas šajā laikā uz itāļu virtuves galdiem sāk parādīties svaigi spiesta olīveļļa - koši zaļa un patīkami rūgtena!
Olīveļļa = Vidusjūras diētas pamatprodukts
Olīveļļa ir itāļu virtuves pamatu pamats, jo neviens ēdiens bez tās netiek gatavots: kaut arī tās būtu vien pāris piles, taču, kā esmu novērojusi, olīveļļa tiek pievienota it visam, kas tiek celts galdā. Šī iemesla dēļ olīveļļa neapšaubāmi ir viens no Vidusjūas diētas pamatproduktiem, turklāt pētījumi liecina, ka olīveļļa ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc itāļi noveco lēnāk un dzīvo ilgāk. Ir pierādīts, ka olīveļļa ir ne tikai garšīga, tā ir arī ārkārtīgi veselīga: olīveļļa satur nepiesātinātās taukskābes, kas palīdz neitralizēt piesātinātās taukskābes un samazināt sliktā holesterīna līmeni asinīs, turklāt tajā esošie antioksidanti samazina sirds slimību risku.
Lūk, visu šo iemeslu dēļ itāļi tik ļoti pievērš uzmanību šī produkta kvalitātei - olīveļļa nedrīkst būt ne viduvēja, ne laba, tai ir jābūt izcilai!
Kā olīveļļa tiek iegūta?
Olīveļļa = Vidusjūras diētas pamatprodukts
Olīveļļa ir itāļu virtuves pamatu pamats, jo neviens ēdiens bez tās netiek gatavots: kaut arī tās būtu vien pāris piles, taču, kā esmu novērojusi, olīveļļa tiek pievienota it visam, kas tiek celts galdā. Šī iemesla dēļ olīveļļa neapšaubāmi ir viens no Vidusjūas diētas pamatproduktiem, turklāt pētījumi liecina, ka olīveļļa ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc itāļi noveco lēnāk un dzīvo ilgāk. Ir pierādīts, ka olīveļļa ir ne tikai garšīga, tā ir arī ārkārtīgi veselīga: olīveļļa satur nepiesātinātās taukskābes, kas palīdz neitralizēt piesātinātās taukskābes un samazināt sliktā holesterīna līmeni asinīs, turklāt tajā esošie antioksidanti samazina sirds slimību risku.
Lūk, visu šo iemeslu dēļ itāļi tik ļoti pievērš uzmanību šī produkta kvalitātei - olīveļļa nedrīkst būt ne viduvēja, ne laba, tai ir jābūt izcilai!
Kā olīveļļa tiek iegūta?
Olīveļļa gluži vienkārši ir olīvu sula, kas tiek iegūta, sasmalcinot olīvas un izspiežot iegūto masu. Itālijā vien ir sastopami vairāk nekā 500 olīvu šķirnes, taču ne visas ir piemērotas eļļas gatavošanai - ēšanai paredzētās šķirnes ir atšķirīgas no eļļai paredzētajām. Lai gan process ir salīdzinoši vienkāršs, eļļas spiešana Itālijā nenotiek mājas apstākļos, tai ir nepieciešamas liela izmēra speciālās iekārtas. Turklāt olīvu audzēšana un eļļas spiešana bieži vien ir savstarpēji nesaistītas nodarbošanās: olīvu audzētāji parasti paši nenodarbojas ar eļļas spiešanu, un eļļas spiedējiem parasti nav pašiem savu olīvdārzu. Olīvu audzētāji savu ražu var vienkārši pārdot vai arī par attiecīgu samaksu var izspiest eļļu citiem piederošajās spiestuvēs, gala produktu paturot paši sev.
Pirms dažiem gadiem uzzināju, ka daudzas eļļas spiestuves rīko “atvērto durvju dienas” un ļauj interesentiem (bez maksas!) ielūkoties eļļas spiešanas procesā, un detalizēti izstāsta visu olīvu audzēšanas un eļļas spiešanas procesu. Šādas atvērto durvju dienas eļļas ražotājiem ir laba pašreklāma, un apmeklētājiem tā ir lieliska iespēja iegādāties svaigi spiestu eļļu tieši no ražotāja: potenciālais pircējs pats savām acīm var redzēt, kā olīvas dažos mirkļos pārtop koši zaļā sulā un kā šī sula tiek iepildīta pudelē un nodota pircēja rokās.
→ Ja Tev rodas iespēja oktobra beigās, novembra sākumā apmeklēt Itālijas vidieni vai dienviddaļu, painteresējies par iespēju klātienē iepazīt olīveļļas ražošanu!
Kā izvēlēties vislabāko olīveļļu?
Noteikti ir jāizvēlas extra vergine olīveļļa, jo tā bez šaubām ir kvalitatīvāka par citām olĪveļļām. Eiropas Savienības (ES) normatīvas nosaka, ka olīveļļai ir jāatbilst noteiktām prasībām (eļļas spiešanas temperatūra nedrīkst pārsniegt 28 grādus, eļļas skābums nedrīkst būt augstāks par 0,8%), lai to varētu dēvēt par extra vergine. Tomēr viss nav tik vienkārši: visas extra vergine olīveļļas nav vienlīdz labas, jo olīveļļas ražotāju vidū (visā pasaulē, ne tikai Itālijā) netrūkst vērienīgu krāpšanās un viltojumu gadījumi (piemēram, no ārzemēm iepirkta eļļa tiek iepakota Itālijā un nodēvēta par Itālijas olīveļļu, vai arī extra vergine olīveļļa tiek atšķaidīta ar zemākas kvalitātes eļļām). Tas diemžēl nozīmē, ka, iegādājoties olīveļļu lielveikalā, nav iespējams būt pilnīgi pārliecinātam par eļļas izcelsmi un kvalitāti. Šī iemesla dēļ ir jāuzticas labu slavu ieguvušiem ražotājiem. Lai būtu pilnīgi dorši par olīvu un eļļas kvalitāti, itāļi iespēju robežās parasti izvēlas iegādāties olīveļļu no zināmiem, vietējiem ražotājiem vai arī tieši no eļļas spiestuvēm.
→ Ja Tev rodas iespēja oktobra beigās, novembra sākumā apmeklēt Itālijas vidieni vai dienviddaļu, painteresējies par iespēju klātienē iepazīt olīveļļas ražošanu!
Kā izvēlēties vislabāko olīveļļu?
Noteikti ir jāizvēlas extra vergine olīveļļa, jo tā bez šaubām ir kvalitatīvāka par citām olĪveļļām. Eiropas Savienības (ES) normatīvas nosaka, ka olīveļļai ir jāatbilst noteiktām prasībām (eļļas spiešanas temperatūra nedrīkst pārsniegt 28 grādus, eļļas skābums nedrīkst būt augstāks par 0,8%), lai to varētu dēvēt par extra vergine. Tomēr viss nav tik vienkārši: visas extra vergine olīveļļas nav vienlīdz labas, jo olīveļļas ražotāju vidū (visā pasaulē, ne tikai Itālijā) netrūkst vērienīgu krāpšanās un viltojumu gadījumi (piemēram, no ārzemēm iepirkta eļļa tiek iepakota Itālijā un nodēvēta par Itālijas olīveļļu, vai arī extra vergine olīveļļa tiek atšķaidīta ar zemākas kvalitātes eļļām). Tas diemžēl nozīmē, ka, iegādājoties olīveļļu lielveikalā, nav iespējams būt pilnīgi pārliecinātam par eļļas izcelsmi un kvalitāti. Šī iemesla dēļ ir jāuzticas labu slavu ieguvušiem ražotājiem. Lai būtu pilnīgi dorši par olīvu un eļļas kvalitāti, itāļi iespēju robežās parasti izvēlas iegādāties olīveļļu no zināmiem, vietējiem ražotājiem vai arī tieši no eļļas spiestuvēm.
Latvijā gan šādas iespējas nav, bet arī latviešu pircēji, būdami uzmanīgi, var atrast labu olīveļļu:
1. Ir jāizvēlas extra vergine olīveļļa.
2. Ir jālasa etiķete: labāk dot priekšroku tādiem produktiem, kur gan olīvas, gan eļļa ir ražotas ES ietvaros, citādāk var gadīties olīveļļas, kuras spiestas no Tunisijas vai Ēģiptes olīvām.
3. Nevajag uzticēties lētām olīveļļam, jo pat Itālijā, kur piedāvājums un pieprasījums ir daudz plašāks nekā Latvijā, cenas ir augstas.
Latvijas lielveikalos noteikti ir pamanīta di sansa (angliski - pomace) olīveļļa: tā ir olīveļļa, kas tiek izspiesta no olīvu kauliņiem un pārpalikumiem pēc extra vergine olīveļļas izspiešanas, un tās pagatavošanai tiek izmantoti arī ķīmiski piejaukumi, lai šo eļļu padarītu atbilstošu lietošanai uzturā. Šāda eļļa ir daudz lētāka par extra vergine olīveļļu, bet arī kvalitātes ziņā tā nestāv ne tuvu, tāpēc itāļu mājās di sansa olīveļļu būtu neiespējami atrast!
Kā garšo laba olīveļļa un kā to pareizi baudīt?
Kad svaigi spiestas eļļas pudele ir rokā, to atliek vien nobaudīt, jo eļļa uzreiz ir gatava lietošanai. Zinātāji saka, ka eļļa, ja pareizi uzglabāta (tumšā vietā, noslēgtā traukā, istabas temperatūrā), saglabā savu augsto kvalitāti pat 2 gadus, taču tā arī pēc tam ir uzturā lietojama!
Eļļas ražotāji visi vienbalsīgi saka, ka labai olīveļļai ir divas izteiktas īpatnības: koši zaļa krāsa un rūgtena garša! Un, ja eļļa kņudina rīkli, tā esot ļoti laba zīme, jo tikai apstiprina eļļas augsto kvalitāti!
Esmu pamanījusi, ka tieši olīvu ražas laikā Itālijā īpaši iecienīta kļūst tāda vienkārša uzkoda kā ar olīveļļu aplieta balmaizes šķēle (pane e olio). Nezinātājam varbūt tas neizklausās pārāk garšīgi, bet ar labu olīveļļu šāda uzkoda ir nepārspējama! Katrā ziņā, tikko spiesta augstas kvalitātes olīveļļa tiek baudīta uz maizes, salātos, ar dārzeņiem un citos ēdienos svaigā veidā, jo, kā saka itāļi, būtu grēks to izmantot cepšanai, tādejādi izniekojot un sabojājot šo augstvērtīgo produktu.
Lielā uzmanība, kas tiek pievērsta šim produktam, apliecina, ka olīveļļa Itālijā ir kas vairāk nekā tikai piedeva ēdieniem, tā ir svarīga sastāvdaļa, bez kuras mūsu iecienītā itāļu virtuve nemaz nevarētu pastāvēt!
La colazione all'italiana!
Teksts - Ieva Smiļģe
Brokastis tiek uzskatītas par svarīgāko ēdienreizi, taču Itālijā, kur cilvēkiem ļoti patīk ēst un runāt par ēdienu, šai maltītei netiek pievērsta pārāk liela uzmanība. Atliek vien ievērot trīs vienkāršus itāļu brokastu noteikumus: ātri, maz un saldi!
Ātri: Tas īpaši attiecas uz darbadienu rītiem, kad nav laika ilgām brokastīm. Ikdienā nenotiek ilga sēdēšana pie brokastu galda un lēna kafijas baudīšana. Pat ja darba dienās brokastis tiek baudītas kafejnīcā, tas notiek stāvot kājās pie bāra letes.
Maz: Nav noslēpums, ka itāļiem patīk ēst labi un daudz, un ēdienreižu laiki tiek ļoti precīzi ievēroti. Iespējams, tieši tāpēc itāļu brokastis ir minimālas - kārtīga ēšana notiek pusdienās, kas tiek baudītas jau sākot ar plkst.12.30. Protams, ja brokastis tiek ēstas ļoti agri no rīta, pusdienlaiku ir grūti sagaidīt, šādos gadījumos, kad rīts ir pusē (ap vienpadsimtiem), itāļi mēdz baudīt otrās brokastis (vai arī vismaz otro rīta kafiju), kas ir ir tikpat minimālas kā pirmās.
Saldi: Pagājušā gadsimta pirmajā pusē itāļu brokastis bija ļoti līdzīgas mūsējām - tika ēstas sāļas maizītes un citi produkti, kas palikuši pāri no iepriekšējās dienas vakariņām. Taču 20.gs. 60.gadu ekonomiskā uzplaukuma laikā Itālijā parādījās plaša cepumu, kruasānu un kūku izvēle, un 1964.gada tika radīta Nutella, līdz ar to itāļu brokastis kļuva arvien saldākas. Tagad omlete, maizītes ar sieru un prosciutto Itālijā ir tikai un vienīgi vakariņu ēdieni, brokastīs tiek baudīta kafija (espresso, cappuccino, caffè latte) vai cits siltais dzēriens (tēja, miežu kafija, silts piens) un cepumi, kruasāns, maizīte ar Nutellu vai ievārījumu, vai arī kāds cits salds konditorejas izstrādājums. Var šķist, ka šādas brokastis nav pārāk veselīgas, taču paši itāļi apgalvo, ka šādas brokastis ir vislabākās, jo cukurs no rīta palīdz “ieslēgt” smadzenes. Turklāt pētījumi liecina, ka itāļu brokastis ir visveselīgākās, jo satur maz tauku, daudz kalcija, kā arī atbilstošu kaloriju un ogļhidrātu daudzumu.
Colazione al bar!
Brīvdienu rīti ir laba iespēja baudīt lēnas un laiskas brokastis bārā (ieskaties zemāk, lai uzzinātu, kāds ir tipisks itāļu bārs). Ja jāsteidzas, brokastis tiek baudītas pie bāra letes, taču brīvdienās var mierīgi apsēsties un brokastis baudīt, piemēram, lasot rīta avīzi.
Ātri: Tas īpaši attiecas uz darbadienu rītiem, kad nav laika ilgām brokastīm. Ikdienā nenotiek ilga sēdēšana pie brokastu galda un lēna kafijas baudīšana. Pat ja darba dienās brokastis tiek baudītas kafejnīcā, tas notiek stāvot kājās pie bāra letes.
Maz: Nav noslēpums, ka itāļiem patīk ēst labi un daudz, un ēdienreižu laiki tiek ļoti precīzi ievēroti. Iespējams, tieši tāpēc itāļu brokastis ir minimālas - kārtīga ēšana notiek pusdienās, kas tiek baudītas jau sākot ar plkst.12.30. Protams, ja brokastis tiek ēstas ļoti agri no rīta, pusdienlaiku ir grūti sagaidīt, šādos gadījumos, kad rīts ir pusē (ap vienpadsimtiem), itāļi mēdz baudīt otrās brokastis (vai arī vismaz otro rīta kafiju), kas ir ir tikpat minimālas kā pirmās.
Saldi: Pagājušā gadsimta pirmajā pusē itāļu brokastis bija ļoti līdzīgas mūsējām - tika ēstas sāļas maizītes un citi produkti, kas palikuši pāri no iepriekšējās dienas vakariņām. Taču 20.gs. 60.gadu ekonomiskā uzplaukuma laikā Itālijā parādījās plaša cepumu, kruasānu un kūku izvēle, un 1964.gada tika radīta Nutella, līdz ar to itāļu brokastis kļuva arvien saldākas. Tagad omlete, maizītes ar sieru un prosciutto Itālijā ir tikai un vienīgi vakariņu ēdieni, brokastīs tiek baudīta kafija (espresso, cappuccino, caffè latte) vai cits siltais dzēriens (tēja, miežu kafija, silts piens) un cepumi, kruasāns, maizīte ar Nutellu vai ievārījumu, vai arī kāds cits salds konditorejas izstrādājums. Var šķist, ka šādas brokastis nav pārāk veselīgas, taču paši itāļi apgalvo, ka šādas brokastis ir vislabākās, jo cukurs no rīta palīdz “ieslēgt” smadzenes. Turklāt pētījumi liecina, ka itāļu brokastis ir visveselīgākās, jo satur maz tauku, daudz kalcija, kā arī atbilstošu kaloriju un ogļhidrātu daudzumu.
Colazione al bar!
Brīvdienu rīti ir laba iespēja baudīt lēnas un laiskas brokastis bārā (ieskaties zemāk, lai uzzinātu, kāds ir tipisks itāļu bārs). Ja jāsteidzas, brokastis tiek baudītas pie bāra letes, taču brīvdienās var mierīgi apsēsties un brokastis baudīt, piemēram, lasot rīta avīzi.
Lūk, tipiskas brokastis itāļu bārā:
 |
| IL CAFFÈ + IL CORNETTO (ar krēmu, ar Nutellu, ar ievārījumu vai tukšs) + IL GIORNALE! |
NB!
Atceries, ka tādi kafijas dzērieni kā cappuccino un caffè latte ir baudāmi tikai brokastīs. Tā kā šie dzērieni nav ātri un vienkārši pagatavojami ikdienā, šos dzērienus itāļi labprāt bauda bārā kopā ar kādu gardu kruasānu (arī kruasāni ikdienā parasti nav atrodami uz brokastu galda itāļu mājās).
Atceries, ka tādi kafijas dzērieni kā cappuccino un caffè latte ir baudāmi tikai brokastīs. Tā kā šie dzērieni nav ātri un vienkārši pagatavojami ikdienā, šos dzērienus itāļi labprāt bauda bārā kopā ar kādu gardu kruasānu (arī kruasāni ikdienā parasti nav atrodami uz brokastu galda itāļu mājās).
Nevaru spriest, cik izplatīts ir šāds paradums, taču esmu redzējusi itāļus, kas brokastīs bauda pavisam neparastu ēdienu - pane e olio jeb baltmaizi ar extra virgin olīveļļu. Visbiežāk šādas brokastis tiek baudītas rudenī, kad ir pieejama svaigi spiesta augstākās kvalitātes olīveļļa. Sākotnēji šāda kombinācija var šķist neparasta, bet tā ir patiešām garšīga un tiek uzskatīta arī par ļoti veselīgu!Il bar all'italiana
Teksts - Ieva Smiļģe
Cik
man zināms, Itālija ir vienīgā valsts pasaulē, kur cilvēki jau no agra
rīta dodas uz bāru. Taču Itālijas bāriem nav nekādas saistības ar to
ainu, ar kuru mēs parasti saistām šo vārdu. Alkoholisku dzērienu vietā
Itālijas bāros galveno lomu ieņem cita veida dzērieni - kafija!
Tipiskas itāļu brokastis - il caffè (vai cappuccino), il cornetto un il giornale!
Bārs
itāļu kultūrā ir neaizstājams. Studentiem vai steidzīgiem darba ļaudīm
tā ir lieliska vieta ātrām brokastīm (kafija un kruasāns), kā arī vieta,
kur darba pārtraukumā/starp lekcijām atgūt spēkus ar krūzīti espresso
vai ar kādu uzkodu (panini, tramezzini u.tml.). Turpretim
pensionāriem (galvenokārt nelielās pilsētiņās) bārs kļūst par sociālās
dzīves centru: tur var ne tikai brokastot, bet arī palasīt dienas avīzes
(kas parasti ir noliktas uz galdiņiem un ir brīvi pieejamas lasīšanai),
spēlēt kārtis un/vai skatīties sporta pārraides. Piemēram, pirms pāris
gadiem, kad norisinājās pasaules čempionāts futbolā, visi pilsētas bāri
bija cilvēku pilni un uz ekrāniem pilnā skaļumā tika raidītas futbola
spēles visas dienas garumā. Arī jauniešiem bāra sociālā funkcija ir
svarīga, tā ir vieta, kur satikties, parunāties un atpūsties no dienas
gaitām. Par to liecina fakts, ka bāri ir atrodami pat Itālijas
universitāšu iekštelpās (burtiski blakus lekciju telpām), turpretim
universitātes ēdnīca gan parasti ir 10 minūšu gājiena attālumā. Arī manā
universitātē kādreiz bija bārs, tagad tas ir pazudis, taču pretī
universitātes ēkai visas ielas garumā ir bārs aiz bāra (kuros, starp
citu, sēž vairāk studentu nekā lekciju telpās).
Il caffè al bar - nozīmīgs mirklis ne tikai itāļu ikdienā, bet arī filmās!
Svarīgākais cilvēks itāļu bārā ir il barista.
Burtiski tulkojot, tas ir bāra īpašnieks vai vienkārši par apkalpošanu
atbildīgā persona. Viņa galvenais uzdevums ir kafijas pagatavošana.
Kārtīgam itāļu barista jāprot pagatavot garšīga kafija (pārzinot visus
neskaitāmos kafijas veidus un to pagatavošanas nianses*), jāspēj tā
grezni pasniegt (caffè macchiato vai cappuccino gadījumā
tiek izveidots neliels zīmējums piena putās) un tas viss ir jādara ātri!
Pasaules rekords ātrumā pieder kādam Lombardijas barista Gianni Cocco -
viņš spēj pagatavot 623 kafijas tasītes stundas laikā, tas nozīmē, ka
viena tasītes kafijas tiek pagatavota sešu sekunžu laikā! Turklāt viņš
paspēj tās arī izgreznot! Kā strādā šis barista, noskaties šeit.
Reizēm kafija ir ne tikai jāpagatavo, tā ir arī jāpiegādā (kā esmu
novērojusi, šāds pakalpojums pieejams vien uzņēmumu/biroju
darbiniekiem). Gandrīz ik rītu pilsētas ielās ir redzami i barista, kas skrien no bāra uz tuvējo biroju ēku, balansējot vienā rokā paplāti ar mazām espresso krūzītēm.
Protams,
Itālijas bāros ir pieejami arī alkoholiskie dzērieni. Vakarpusē bāri
kļūst par vietu, kur tikties uz aperitivo, taču itāļu ikdienas gaitās tā
galvenokārt ir vieta, kur “uzlādēties” (ar kafiju!). Lai baudītu
tradiconālo bāru atmosfēru (alkoholiski dzērieni, mūzika u.tml.) Itālijā
jāmeklē tādas vietas kā i pub vai i locali.
Ļoti bieži bāri ir apvienoti ar tabaccheria -
kiosks, kur var nopirkt cigaretes, pastmarkas, autobusa biļetes u.tml.
ikdienas sīkumus. Ja, ceļojot Itālijā, meklē sabiedriskā transporta
biļetes, nelielas uzkodas vai kafiju - meklē šādu lielu T burtu!
Lai atklātu, kāda ir Itālijas bāru realitāte, noskaties filmu “Bar Sport” (2011)
Filma
uzņemta pēc itāļu rakstnieka Stefano Benni darba “Bar Sport” motīviem.
Grāmata ir humora pilns un uzjautrinošs skats uz Itālijas bāru ikdienu
nelielā pilsētiņā. Lai gan grāmata izdota jau 1976.gadā, daudzas no
atveidotajām situācijām joprojām ir aktuālas!
NB! Aizvien biežāk tradicionālā nosaukuma “il bar” vietā atrodami tādi apzīmējumi kā la caffetteria (burtiski - kafejnīca) vai vienkārši il caffè.
Iespējams, tas tiek darīts, lai neradītu apjukumu starp bāriem, kur
pasniedz kafiju, un bāriem, kur pasniedz alkoholu. Šajā gadījumā jau pēc
nosaukuma ir noprotams, ka la caffetteria/il caffè pasniedz galvenokārt kafijas dzērienus.
* Kāda veida kafijas Itālijā ir sastopamas? Noskaties šo video:
Cik man zināms, Itālija ir vienīgā valsts pasaulē, kur cilvēki jau no agra rīta dodas uz bāru. Taču Itālijas bāriem nav nekādas saistības ar to ainu, ar kuru mēs parasti saistām šo vārdu. Alkoholisku dzērienu vietā Itālijas bāros galveno lomu ieņem cita veida dzērieni - kafija!
 |
| Tipiskas itāļu brokastis - il caffè (vai cappuccino), il cornetto un il giornale! |
 |
Il caffè al bar - nozīmīgs mirklis ne tikai itāļu ikdienā, bet arī filmās!
|
Protams, Itālijas bāros ir pieejami arī alkoholiskie dzērieni. Vakarpusē bāri kļūst par vietu, kur tikties uz aperitivo, taču itāļu ikdienas gaitās tā galvenokārt ir vieta, kur “uzlādēties” (ar kafiju!). Lai baudītu tradiconālo bāru atmosfēru (alkoholiski dzērieni, mūzika u.tml.) Itālijā jāmeklē tādas vietas kā i pub vai i locali.
Ļoti bieži bāri ir apvienoti ar tabaccheria - kiosks, kur var nopirkt cigaretes, pastmarkas, autobusa biļetes u.tml. ikdienas sīkumus. Ja, ceļojot Itālijā, meklē sabiedriskā transporta biļetes, nelielas uzkodas vai kafiju - meklē šādu lielu T burtu!
Filma uzņemta pēc itāļu rakstnieka Stefano Benni darba “Bar Sport” motīviem. Grāmata ir humora pilns un uzjautrinošs skats uz Itālijas bāru ikdienu nelielā pilsētiņā. Lai gan grāmata izdota jau 1976.gadā, daudzas no atveidotajām situācijām joprojām ir aktuālas!
NB! Aizvien biežāk tradicionālā nosaukuma “il bar” vietā atrodami tādi apzīmējumi kā la caffetteria (burtiski - kafejnīca) vai vienkārši il caffè. Iespējams, tas tiek darīts, lai neradītu apjukumu starp bāriem, kur pasniedz kafiju, un bāriem, kur pasniedz alkoholu. Šajā gadījumā jau pēc nosaukuma ir noprotams, ka la caffetteria/il caffè pasniedz galvenokārt kafijas dzērienus.
* Kāda veida kafijas Itālijā ir sastopamas? Noskaties šo video:
Kā dzert kafiju Itālijā?
Teksts - Ieva Smiļģe
Visa pasaule jau zina, cik svarīga itāļiem ir ēšana un ēst
gatavošana, taču tikpat liela nozīme Itālijā ir tam, kas nāk pēc ēšanas -
kafijai! Un lai cik vienkārša mums liktos kafijas gatavošana, ir vairākas
lietas, kas jāņem vērā pirms gatavot vai pasūtīt kafiju Itālijā.
1. Itālijā būtu grūti atrast kādu, kas atļautos būt tik
“barbarisks”, lai uzlietu karstu ūdeni kafijas biezumiem! Tā taču neesot
kafija! Īsta kafija (tas ir, espresso) Itālijā tiek gatavota īpašā kafijas
kanniņā Moka, kas dažādos lielumos atrodama katra itāļa mājās. Pirmā Moka tika
radīta 1933. gadā un to patentēja inženieris Alfonso Bialetti. Bialetti
kafijkanniņas tiek ražotas joprojām un tiek uzskatītas par vislabākajām.
2. Ja Tev kāds Itālijā piedāvā kafiju, tad zini, ka kafija itāļiem
ir tas pats espresso. Domājot par kafijas pauzi, Tev varbūt nāk prātā liela
karstas kafijas krūze un šķīvis ar cepumiem, bet itālim tā ir maziņa krūzīte ar
traki stipru kafiju, kas tiek izdzerta vienā paņēmienā. Ja par espresso neesi
sajūsmā un vēlies kādu citu kafijas veidu, to vajag precizēt!
3. Itālijā ir daudzveidīga un plaša kafijas izvēle, katrs
var atrast savai gaumei tīkamo, tomēr ir daži “viltīgi” kafijas veidi, kuru dēļ
visbiežāk tiek pieļautas kļūdas. Cappuccino un caffe latte Itālijā tiek
uzskatīti par brokastu dzērieniem! Ja kādā bārā vai restorānā pēcpusdienā
mēģināsiet pasūtīt cappuccino, visdrīzāk saņemsiet smīnu no viesmīļa, bet var
gadīties, ka pasūtījums tiek atteikts, jo pēc brokastīm šis dzēriens vienkārši
vairs netiek piedāvāts. Ja tomēr “prasās” kafija ar pienu arī pēcpusdienā,
pareizā izvēle ir caffe macchiato.
4. Itālijā kafiju dzer daudz, patiešām daudz! Pat 5 reizes dienā! Pirmā kafija tiek dzerta brokastīs, nākamā - ap 11.00 no rīta, kafija ir obligāts rituāls pēc pusdienām, ļoti bieži kafija tiek dzerta arī ap 16.00, 17.00 pēcpusdienā un, protams, arī pēc vakariņām! Kafijas rituālam Itālijā piemīt īpaša maģija - pat cilvēks, kurš visu mūžu izticis bez kafijas, Itālijā pilnīgi mierīgi var sākt dzert espresso 3 reizes dienā! To es apgalvoju no personīgas pieredzes!
5. Itālijas bāros un kafejnīcās kafija parasti tiek dzerta,
stāvot kājās pie letes. Kafijas baudīšana pie galdiņa var maksāt pat četras
reizes dārgāk!
6. Paši itāļi stāsta, ka kafijas baudīšanā tiek ievērots 3K princips - kafiju dzer karstu, komfortabli un kompānijā (3C - caldo, comodi, in compagnia). Lai nākamā kafijas pauze Jums ir tieši tāda!
Lai neapjuktu dažādu kafijas veidu itāliskajos nosaukumos, lūk, daži no tiem!
Caffe americano (jeb lungo) - vājāks espresso ar lielāku daudzumu ūdens, tiek pasniegts lielā krūzē.
Caffe corretto - kafija, kas tiek papildināta ar kādu
alkoholisku dzērienu, piemēram, konjaku.
Caffe stretto - espresso ar mazāku ūdens daudzumu, līdz ar
to vēl stiprāka par espresso.
Caffe macchiato - espresso ar nelielu daudzumu vārīta piena
pa virsu (pienā tiek veidots ornaments). Līdzīgs cappuccino, tikai mazāks
daudzums.
Cappuccino - espresso ar vārītu pienu un piena putām (visas
sastāvdaļas vienādā daudzumā).
Caffe latte - espresso ar vairāk piena, bet ar mazāku
daudzumu putu kā cappuccino.
L'aperitivo all'italiana
Teksts - Ieva Smiļģe
Viens no skaistākajiem brīžiem Itālijā ir vakara aperitivo!
Kad dienas darbi padarīti (vai atlikti uz nākamo dienu) un pirms
došanās uz mājām, satiekam draugus, lai kopīgi baudītu glāzi vīna.
Tīri praktiski, aperitivo
jeb aperitīvs ir kāds alkoholisks vai arī bezalkoholisks dzēriens, kas
tiek malkots pirms vakariņām, lai stimulētu apetīti. Nav stingru
nosaucījumu, kādus dzērienus drīkst vai nedrīkst baudīt kā aperitīvus,
tomēr, tā kā pēc aperitīva seko vakariņas, parasti tiek izvēlēti ne
pārāk stipri un sausi dzērieni. Tradicionāli Itālijas aperitīvi ir
viegls vīns, alus, kā arī dažādi kokteiļi, piemēram, īpaši vasarā
iecienītais campari e prosecco. Itālijā parasti dzēriena malkošana tiek
papildināta ar dažādām uzkodām: vissliktākajā gadījumā tie būs tikai
čipsi, labākajā gadījumā - bagātīga uzkodu izvēle, ar kurām pat var
aizvietot vakariņas!
Vēsture
liecina, ka alkoholiski dzērieni apetītes veicināšanai pirms maltītes
tika dzerti jau Senajā Romā, kur iecienīts dzēriens pirms pusdienām
bijis il mulsum, kas gatavots no vīna un medus. Mūsdienu
aperitīvu tradīcija radusies Turīnā (Ziemeļitālijā) 1786.gadā, kad tur
tika radīts vermuts - baltvīna dzēriens, kas bagātināts ar 30 dažādiem
augiem un garšvielām. Aperitīvu tradīcija joprojām tiek saistīta ar Ziemeļitāliju, jo tieši tur ir dzimuši plaši pazīstamie dzērienu ražotāji, kā “Martini”, “Campari”, “Cinzano”, un tādās Ziemeļitālijas pilsētās kā Milāna, Turīna, Dženova aperitīvu kultūra ir tiešām bagāta (liela vietu, dzērienu, uzkodu izvēle).
Ieskaties Turīnas aperitīvu kultūrā šeit!
Noskaties šo video, kā “Campari” atspoguļo aperitīvus Itālijā!
Tomēr aperitīvi ir ļoti iecienīti arī visā pārējā Itālijas teritorijā. Es dzīvoju salīdzinoši nelielā centrālItālijas pilsētā (Peskārā), arī šeit netrūkst bāru, kas piedāvā visdažādākos aperitīvus. Turklāt, atšķirībā no lielākajām un dārgākajām Ziemeļitālijas pilsētām, aperitīvu cenas ir tiešām draudzīgas. “Nabadzīgākie” aperitīvi (glāze dzēriena + čipši) maksā tikai 3-5 eiro, bet kārtīgi aperitīvi, kur glāze dzēriena tiek papildināta ar dažādām uzkodām (maizītes, siers, prosciutto, sāļie cepumi, dārzeņi vai pat pica), maksā 5-10 eiro. Nereti tieši cenas dēļ itāļi izvēlas draugu lokā baudīt aperitīvu, nevis dodies vakariņās uz kādu restorānu. Turklāt, aperitīvs ir laikietilpīgāks pasākums, kas ilgst 1-2 stundas, turpretim vakariņas var ilgt līdz pat vēlai naktij!
Daudzviet Itālijā izplatās jauna aperitīvu tradīcija - aperitivo cenato (ir pat sastopams termins apericena), tas nozīmē, ka par nedaudz lielāku samaksu (nelielās pilsētās - ap 10 eiro, Milānā un citur Ziemeļitālijā - dārgāk) kopā ar izvēlēto dzērienu tiek pasniegtas nelielas vakariņas - maizītes, picas, nelielas porcijas ar pastu vai rīsiem, dažādi pagatavoti dārzeņi un citi dažādi ēdieni un uzkodas.
Aperitīvs nav tikai veids, kā tīri fiziski sagatavoties vakariņām (t.i., stimulētu apetīti), Itālijā tā ir svarīga sociālās dzīves sastāvdaļa - patīkams dienas noslēgums, kad parunāties ar draugiem, satikt paziņas un atpūsties no ikdienas darbiem! īpaši patīkami aperitīvi ir vasarā, kad dzērienu baudīšana notiek pilsētas ielās, galvenajā laukumā (in piazza) vai pie jūras, lai atveldzētos pēc dienas svelmes. Pilsētas ielās ņirb cilvēki, skan priecīgas čalas un, vismaz pēc manas pieredzes, tas ir viens no retajiem brīžiem, kad itāļi izjūt īstu vienotību savā starpā, jo uz dzērienu baudīšanu piebiedrojas nejauši satikti draugi, sen neredzētas paziņas, vai draugu draugi, par kuriem agrāk biji vien dzirdējis stāstus. No privāta pasākuma tas gluži dabiski pārvēršas par kopistisku notikumu!
IL DIGESTIVO
Tradicionālā
vakara programma paredz, ka pēc aperitīva seko vakariņas ar pirmajiem,
otrajiem ēdieniem, piedevām un desertiem. Laikietilpīgs un ēdienu ziņā
tiešām ražens pasākums, tāpēc vakariņu noslēgumā var gadīties, ka jums
tiek piedāvāts digestivo (vai arī nereti tas tiek saukts vienkārši par amaro),
t.i. neliela glāze stiprāka alkohola (dažādi liķieri, brendijs u.c.),
lai stimulētu gremošanu. Klasisks itāļu diģestīvs ir mums pazīstamais limoncello,
bet liķieru izvēle dažādos Itālijas reģionos ir atšķirīga, jo nereti
tiek piedāvāti vietējie ražojumi, kas citur nemaz nav pazīstami
(piemēram, Abruzzo reģionā iecienīts diģestīvs ir la genziana).
Starp citu, mūsu pašu balzāms arī lieliski noder kā diģestīvs, un,
balstoties uz savu pieredzi, varu apgalvot - itāļiem arī garšo!L'8 marzo - la festa della donna
Teksts - Ieva Smiļģe
Ko vēlas itāļu sieviete 8.martā? Dzeltenas mimozas un atpūtu no vīriešiem!
Dzeltenu mimozu dāvināšana savām īpašajā sievietēm ir galvenais (un vienīgais!) itāļu vīrieša uzdevums 8.martā. Tā stāsta paši itāļi - kad “uzdevums” veikts, vīriešiem esot jānozūd un jāļauj savām dāmām atpūsties! Ironiski, ka pasaulē, vismaz Latvijā, sievietes 8.martā gaida ziedus, dāvanas, komplimentus un pārsteigumus no vīriešiem, taču itāļu dāmas šajā dienā dodas izklaidēties meiteņu bariņā, kungus atstājot mājās!
Paši itāļu vīrieši, kad viņiem to jautājām, bravurīgi stāsta - “mums 8.marts nav vajadzīgs, jo mēs savas sievietes novērtējam katru dienu”!
Svētku pirmsākumi meklējami ASV, kur tie pirmo reizi tika atzīmēti 1909.gadā. Pēc kāda laika - 1922.gadā - šie svētki bija nokļuvuši arī Itālijā. Taču tikai 1946.gadā svinību ietvaros pirmo reizi tika izmantotas un dāvinātas mimozas - puķes, kas zied tieši marta pirmajās dienās. Šī tradīcija ir saglabājusies līdz pat mūsdienām, un tieši dzeltenās mimozas ir kļuvušas par sieviešu dienas simbolu Itālijā!
L’ITALII sūta sveicienus visām lasītājām! Ceram, ka arī pie Jums 8.marts atnāks ar dzeltenām mimozām!
Ko vēlas itāļu sieviete 8.martā? Dzeltenas mimozas un atpūtu no vīriešiem!
Dzeltenu mimozu dāvināšana savām īpašajā sievietēm ir galvenais (un vienīgais!) itāļu vīrieša uzdevums 8.martā. Tā stāsta paši itāļi - kad “uzdevums” veikts, vīriešiem esot jānozūd un jāļauj savām dāmām atpūsties! Ironiski, ka pasaulē, vismaz Latvijā, sievietes 8.martā gaida ziedus, dāvanas, komplimentus un pārsteigumus no vīriešiem, taču itāļu dāmas šajā dienā dodas izklaidēties meiteņu bariņā, kungus atstājot mājās!
Paši itāļu vīrieši, kad viņiem to jautājām, bravurīgi stāsta - “mums 8.marts nav vajadzīgs, jo mēs savas sievietes novērtējam katru dienu”!
Svētku pirmsākumi meklējami ASV, kur tie pirmo reizi tika atzīmēti 1909.gadā. Pēc kāda laika - 1922.gadā - šie svētki bija nokļuvuši arī Itālijā. Taču tikai 1946.gadā svinību ietvaros pirmo reizi tika izmantotas un dāvinātas mimozas - puķes, kas zied tieši marta pirmajās dienās. Šī tradīcija ir saglabājusies līdz pat mūsdienām, un tieši dzeltenās mimozas ir kļuvušas par sieviešu dienas simbolu Itālijā!
L’ITALII sūta sveicienus visām lasītājām! Ceram, ka arī pie Jums 8.marts atnāks ar dzeltenām mimozām!
Tanti auguri a te..
Teksts - Ieva Smiļģe
Sagaidot L’ITALII 3 gadu jubileju, atbildam uz jautājumu, vai ir iespējams atrast itālisku veidu, kā svinēt dzimšanas dienu?! Pēc ilgstošas uzturēšanās Itālijā, kur esmu gan apmeklējusi dzimšanas dienas svinības, gan pati sagaidījusi dzimšanas dienu, ir jāsecina, ka nemaz nav tāda “itāliskā veida”, kā svinēt dzimšanas dienas. Patiesībā šie svētki Itālijā tiek atzīmēti gluži tāpat kā jebkurā citur Rietumu pasaulē - jubilāram tiek sarūpētas dāvanas, svētku maltītes beigās tiek pasniegta kūka ar iedegtām svecītēm, kuras jubilārs, iedomājoties vēlēšanos, nopūš, kamēr sanākušie velta jubilāram dzimšanas dienas dziesmu. Gluži kā pie mums, ne?
Šāda dzimšanas dienas svinēšana ir ļoti mūsdienīga, jo radusies tikai 19.gs. Rietumu civilizācijas aristokrātu aprindās. Toties senākos laikos, piemēram, Senajā Romā, tika atzīmēti tādi svētki kā il dies natalis, lai godinātu imperatorus vai svarīgākas dievības viņu dzimšanas dienās (arī šajā gadījumā tika sarūpētas dāsnas dāvanas jubilāriem). Vēlāk, izplatoties kristīgajai reliģijai, dzimšanas dienas vairs netika atzīmētas, jo tā tika uzskatīta par pagānu tradīciju. Pēdējos gadsimtos tradīcija ir atdzimusi, taču kļuvusi diezgan vienveidīga Rietumu pasaulē.
Lai gan Itālijai nav savas unikālās dzimšanas dienu tradīcijas, tai toties ir savas dziesmas, kas šādos svētkos tiek skandinātas. Patiesību sakot, tās ir tās pašas angliski dziedamās dziesmas (“Happy Birthday to You” un “For He's a Jolly Good Fellow”), kurām ir piemeklēts atbilstošs teksts itāļu valodā. Šo itāļu tekstu autori nav zināmi, taču šīs dziesmas kļuvušas gandrīz par itāļu tautas dziesmām, vismaz viena no tām tiek izdziedāta jebkurā jubilejas svinēšanā!
1. “Tanti auguri a te” (noklausies šeit)
Tanti auguri a te,
tanti auguri a te,
tanti auguri a (jubilāra vārds),
tanti auguri a te!
2. “Perché è un bravo ragazzo” (noklausies melodiju šeit)
Perché è un bravo ragazzo,
perché è un bravo ragazzo…
perché è un bravo ragazzo…
nessuno lo può negar!
Bez tradicionālajām dzimšanas dienām, kas tiek atzīmētas ģimenes locekļiem, draugiem un varbūt arī mājdzīvniekiem, Itālijā tiek atzīmētas arī citas īpašas jubilejas:
● 17.marts - Itālijas dzimšanas diena. 1861.gada 17.marts ir vēsturiskais datums, kad tika proklamēta apvienotā Itālijas Karaliste (Regno d’Italia), pirms tam Itālijas pussala bija sadalīta daudzās mazās valstiņās un tikai pirms 155 gadiem tās tika apvienotas vienotā valstī.
Lai gan 17.marts Itālijā nav oficiāla brīvdiena, tā ir atzīta piemiņas diena, un apaļās jubilejas tiek plaši svinētas. Piemēram, 2011.gadā visā Itālijā un pasaulē tika atzīmēti 150 gadi kopš Itālijas apvienošanas (ieskaties šeit).
● 2.jūnijs - Itālijas Republikas dzimšanas diena. 1861.gada dzima Itālijas karaliste, bet tikai 1946.gadā tika izveidota Itālijas Republika. Tieši 1946.gada 2.jūnija notika vēsturiskais referendums, kurā tauta (tai skaitā sievietes, kurām pirmo reizi tika piešķirtas balsojuma tiesības) izvēlējās pārvaldes formu. Šī dzimšanas diena gan tiek atzīmēta ik gadu, un tā ir oficiāla valsts brīvdiena. Turklāt šogad tiks atzīmēta apaļa, 70 gadu, jubileja!
● 21.aprīlis - Romas dzimšanas diena. Natalis Romae tika atzīmēta jau Senās Romas laikos, jo vēsturiski tiek uzskatīts, ka Romuls nodibināja Romas pilsētu 753.g. p.m.ē tieši 21.aprīlī. Itālijas galvaspilsētas dzimšanas diena ik gadu tiek atzīmēta joprojām. Ieskaties šeit, kas notiek Romā 21.aprīlī!
NB!
Apgūsti (vai atkārto) noderīgus, ar dzimšanas dienām saistītus vārdiņus itāļu valodā!
Sagaidot L’ITALII 3 gadu jubileju, atbildam uz jautājumu, vai ir iespējams atrast itālisku veidu, kā svinēt dzimšanas dienu?! Pēc ilgstošas uzturēšanās Itālijā, kur esmu gan apmeklējusi dzimšanas dienas svinības, gan pati sagaidījusi dzimšanas dienu, ir jāsecina, ka nemaz nav tāda “itāliskā veida”, kā svinēt dzimšanas dienas. Patiesībā šie svētki Itālijā tiek atzīmēti gluži tāpat kā jebkurā citur Rietumu pasaulē - jubilāram tiek sarūpētas dāvanas, svētku maltītes beigās tiek pasniegta kūka ar iedegtām svecītēm, kuras jubilārs, iedomājoties vēlēšanos, nopūš, kamēr sanākušie velta jubilāram dzimšanas dienas dziesmu. Gluži kā pie mums, ne?
Šāda dzimšanas dienas svinēšana ir ļoti mūsdienīga, jo radusies tikai 19.gs. Rietumu civilizācijas aristokrātu aprindās. Toties senākos laikos, piemēram, Senajā Romā, tika atzīmēti tādi svētki kā il dies natalis, lai godinātu imperatorus vai svarīgākas dievības viņu dzimšanas dienās (arī šajā gadījumā tika sarūpētas dāsnas dāvanas jubilāriem). Vēlāk, izplatoties kristīgajai reliģijai, dzimšanas dienas vairs netika atzīmētas, jo tā tika uzskatīta par pagānu tradīciju. Pēdējos gadsimtos tradīcija ir atdzimusi, taču kļuvusi diezgan vienveidīga Rietumu pasaulē.
Lai gan Itālijai nav savas unikālās dzimšanas dienu tradīcijas, tai toties ir savas dziesmas, kas šādos svētkos tiek skandinātas. Patiesību sakot, tās ir tās pašas angliski dziedamās dziesmas (“Happy Birthday to You” un “For He's a Jolly Good Fellow”), kurām ir piemeklēts atbilstošs teksts itāļu valodā. Šo itāļu tekstu autori nav zināmi, taču šīs dziesmas kļuvušas gandrīz par itāļu tautas dziesmām, vismaz viena no tām tiek izdziedāta jebkurā jubilejas svinēšanā!
1. “Tanti auguri a te” (noklausies šeit)
Tanti auguri a te,
tanti auguri a te,
tanti auguri a (jubilāra vārds),
tanti auguri a te!
tanti auguri a te,
tanti auguri a (jubilāra vārds),
tanti auguri a te!
2. “Perché è un bravo ragazzo” (noklausies melodiju šeit)
Perché è un bravo ragazzo,
perché è un bravo ragazzo…
perché è un bravo ragazzo…
nessuno lo può negar!
Bez tradicionālajām dzimšanas dienām, kas tiek atzīmētas ģimenes locekļiem, draugiem un varbūt arī mājdzīvniekiem, Itālijā tiek atzīmētas arī citas īpašas jubilejas:
● 17.marts - Itālijas dzimšanas diena. 1861.gada 17.marts ir vēsturiskais datums, kad tika proklamēta apvienotā Itālijas Karaliste (Regno d’Italia), pirms tam Itālijas pussala bija sadalīta daudzās mazās valstiņās un tikai pirms 155 gadiem tās tika apvienotas vienotā valstī.
Lai gan 17.marts Itālijā nav oficiāla brīvdiena, tā ir atzīta piemiņas diena, un apaļās jubilejas tiek plaši svinētas. Piemēram, 2011.gadā visā Itālijā un pasaulē tika atzīmēti 150 gadi kopš Itālijas apvienošanas (ieskaties šeit).
● 2.jūnijs - Itālijas Republikas dzimšanas diena. 1861.gada dzima Itālijas karaliste, bet tikai 1946.gadā tika izveidota Itālijas Republika. Tieši 1946.gada 2.jūnija notika vēsturiskais referendums, kurā tauta (tai skaitā sievietes, kurām pirmo reizi tika piešķirtas balsojuma tiesības) izvēlējās pārvaldes formu. Šī dzimšanas diena gan tiek atzīmēta ik gadu, un tā ir oficiāla valsts brīvdiena. Turklāt šogad tiks atzīmēta apaļa, 70 gadu, jubileja!
NB!
Apgūsti (vai atkārto) noderīgus, ar dzimšanas dienām saistītus vārdiņus itāļu valodā!
Itāļu sagras
Teksts - Ieva Smiļģe
Sagras, tāpat kā liela daļa citu itāļu tradīciju, ir reliģiskas
izcelsmes svētki. Uz to norāda pat vārda izcelsme, tas nāk no latīņu
valodas vārda sacrum ar nozīmi “svēts”. Tradicionāli sagras tika rīkotas
par godu reģiona/pilsētas/ciemata svētajam aizstāvim (katram Itālijas
reģionam un pilsētai ir savs aizstāvis) - tas tiek cildināts un tiek
izteikta pateicība par auglīgo sezonu un dabas veltēm. Papildus
reliģiskajām aktivitātēm svētku laikā tika organizēti dažādi amatnieku
un vietējo gardumu tirdziņi, kā arī citi izklaides pasākumi. Laika gaitā
termins ieguvis plašāku nozīmi (zaudējot reliģisko nozīmi), jo itāļu
sagrās galveno lomu ir ieņēmuši gastronomiskie labumi, parasti tā ir
kāda vietējā delikatese, reģiona īpašais produkts vai vienkārši sezonas
nozīmīgākā velte. Visa gada garumā sagras tiek rīkotas visos Itālijas
reģionos, lielākoties mazos ciematiņos, kur saglabājušas vietējās
tradīcijas. Svētkiem par godu tiek izrotātas galvenās ielas un
centrālais laukums, kur parasti tiek izvietoti vietējo amatnieku
darinājumi un vietējo ražotāju produkti, kas tiek piedāvāti gan
nogaršošanai, gan pirkšanai. Katrai sagrai tiek izvēlēts “galvenais
varonis” - visbiežāk vīns, pastas vai gaļas izstrādājumi, vai jebkāds
cits produkts, kas attiecīgajā vietā un gadalaikā ir aktuāls. Šo
produktu tad nu sagrās ir iespējams nobaudīt visdažādākajos veidos un
ēdienos. Papildus tam, var nobaudīt citus vietējos labumus, kurus citos
reģionos vai lielveikalos nav iespējams atrast. Turklāt, sagras tiek
papildinātas ar vietējo, tradicionālo mūziku un citiem izklaides
pasākumiem (piemēram, izstāžu un muzeju apmeklējumi, tradicionālās
dejas, kā arī izglītojošas nodarbības gan bērniem, gan pieaugušajiem).
Sagras
vilina ar savu patīkamo atmosfēru - ielas izrotātas, apkārt staigā
vietējos tautastērpos ģērbti cilvēki, skan senā mūzika un gaisā virmo
reibinoša smaržu bagātība. Sagras ir īpašas ar to, ka baudāmie ēdieni
tiek gatavoti apmeklētāju acu priekšā, ielu malās vai pilsētiņas
laukumos. Arī ēdienu baudīšana notiek turpat, pie plašiem kopējiem
galdiem, no vienkāršiem plastmasas traukiem (un tieši tāpēc cenas ir
diezgan demokrātiskas, zemākas nekā restorānos). Šādā veidā tiek
stiprināta svētku sajūta un var tiešām izbaudīt, ka tie ir kopīgi svētki
gan vietējiem iedzīvotājiem, gan iebraucējiem!
Lūk, piemēram, ņokiem (gnocchi) veltīta sagra.
Visplašākais
sagru piedāvājums, protams, ir vasarā, kad patīkamie laikapstākļi ļauj
bezrūpīgi izbaudīt svētkus brīvā dabā, kad no mītnes zemēm lielā pulkā
ir atgriezušies itāļu emigranti un kad Itālijā ir lielākais tūristu
pieplūdums. Tomēr man personīgi vismīļākās ir rudens sagras. Gan tāpēc,
ka rudens ar savu krāšņumu un smaržu ir mans mīļākais gadalaiks, gan
tāpēc, ka rudens sagru godinātie produkti ir visgardākie - tikko
darinātais vīns (vino novello), svaigi spiestā eļļa un cepti kastaņi!
Jāsaka godīgi, neviena pica un neviena pasta negaršo tik labi, kā cepti
kastaņi kopā ar nesen darināto vīnu! Tieši pagājušajā nedēļas nogalē
apmeklēju rudens sagru (Abruco reģionā), kurā tika piedāvāti gan cepti
kastaņi, gan citi kastaņu produkti (pat panettone ar kastaņiem!). Tāpat
bija iespējams apskatīt kāda vietējā mākslinieka gleznu izstādi,
piedalīties vīnu un eļļas degustācijā, kā arī nobaudīt tādus vietējos
ēdienus, kuru lielveikalos un restorānos nemaz nevar atrast (šadā veidā
iepazinos ar gardajām pallotte cace e ove - olu un siera bumbiņām, kuras
pasniedz tomātu mērcē).
Manuprāt, sagras ir lielisks veids, kā
iepazīt kāda reģiona/provinces tradicionālo kultūru, kura lielajās
pilsētās vairs neeksistē. Katrā Itālijas reģionā, pat katrā ciematiņā ir
savas tradīcijas un labumi, kurus vislabāk izbaudīt tieši šajā svētku
gaisotnē. Turklāt, dažkārt var gadīties “uztrāpīt” uz patiešām
neparastiem gardumiem - ir gan vardēm veltītas sagras (sagra del
ranocchio), gan sagras, kur var nogaršot ēzeļa gaļu (sagra dell’asino).
Ja atrodies Itālijā vai plāno turp doties, izpēti, kādas sagras gaidāmas
attiecīgajā reģionā - ŠEIT!
La passeggiata
Teksts - Ieva Smiļģe |
| Emanuele Cappello, La Passeggiata, Olio |
Vedere e farsi vedere.
“Redzēt un tikt redzētam” - nostāsti liecina, kā tieši tāds sākotnēji bijis passeggiata mērķis. Ģimene, īpaši jaunas meitenes un puiši, saģērbās pavisam eleganti, lai dotos cilvēkos izrādīties, galvenokārt, izrādīt jaunas meitas precību gados un noskatīt potenciālos līgavaiņus. Mūsdienās šādā veidā preciniekus gan vairs neizvēlas, toties tradīcija uzpucēties, lai radītu cilvēkos labu iespaidu, ir saglabājusies.
In piazza, sul corso, sul lungomare!
“Andiamo a fare una passeggiata*!”, “Facciamo due passi**!” - ik vakaru viens otram saka itāļi. Passeggiata ir gluži kā rituāls, kurš ne dienu netiek izlaists; pēc darbos pavadītas dienas, passeggiata ir iespēja bezrūpīgā noskaņojumā satikt draugus, kolēģus vai paziņas. Pavisam nelielās pilsētiņās vai ciematiņos šī passeggiata nereti ir galvenais sabiedriskais pasākums, tāpēc tā iegūst jo lielāku vērtību vietējo iedzīvotāju dienas kārtībā. Piejūras pilsētās pastaigai tiek atvēlēta lungomare - promenāde pie jūras. Turpretim mazajās Itālijas pilsētiņās passeggiata noris centrālajā laukumā la piazza vai uz pilsētiņas galvenās gājēju ielas il corso, kur sastopas visi vietējie iedzīvotāji.
Parlare, parlare, parlare…
Patiesi, vairāk nekā pastaigai, passeggiata tiek atvēlēta sarunām, jo uz corso ir neiespējami nesatikt draugus un sen neredzētus paziņas, ar kuriem vienmēr ir, par ko parunāt. Šo tradīciju esmu apguvusi arī es - pastaigājoties ar vietējiem draugiem pa corso Sulmonā, nelielā pilsētiņā Itālijas vidienē, divu stundu laikā knapi pagūstam aiziet no viena corso gala līdz otram, jo pēc katriem desmit soļiem nākas sastapties ar citu paziņu un uzsākt jaunu sarunu. Turklāt, pavadot Itālijā karstas augusta dienas, jāatzīst, ka vien doma par pastaigu gar jūru pēc vakariņām, atspirdzina.
Runas gan parasti ir vienas un tās pašas - par ģimeni, vakariņām, vietējajām tenkām, politiku, ekonomiku vai sportu; bet ir skaidrs, ka itāļiem galvenais ir passeggiata process, ne rezultāts. Jo svarīgākais ir tā kopības sajūta, ko lielpilsētas burzmā būs grūti atrast. Lai sajustu, kāda ir īsta passeggiata gaisotne, ir skaisti jāuzpošas un jādodas pastaigāties pa nelielas Itālijas pilsētiņas galveno ieliņu siltā vasaras vakarā. Vēlams, ar gelato!
*Ejam pastaigāties!” - no it.val.
**Burtiski “ejam divus soļus” ( no it.val.) nozīmē “ejam pastaigāties”.
MARGHERITA - zieds, karaliene un pica!
Teksts - Ieva Smiļģe
Kāds ir viens no garšīgākajiem itāļu ēdieniem? La pizza!
Un kura itāļu pica ir visslavenākā? La pizza Margherita!
Lielākā daļa Itālijas fanu ilgi nedomādami var pareizi atbildēt uz šiem jautājumiem, bet ne visi zina teikt, kāpēc šai slavenajai picai dots tieši Margaritas vārds!?
Populāra itāļu leģenda vēsta, ka 1889.gadā Itālijas karaliene Savojas Margarita (Margherita di Savoia) viesojusies Neapolē, un šim notikumam par godu kādas vietējās picērijas pavārs Raffaele Esposito ir pagatavojis īpaši karalienei veltītu picu Itālijas karoga krāsās - zaļā (baziliks), baltā (mozzarella) un sarkanā (tomāti). Tā kā karalienei šī pica ļoti gājusi pie sirds, tai dots pašas karalienes vārds! Starp citu, šī vēsturiskā picērija, kurā dzimusi pica Margherita, Neapolē pastāv joprojām - http://www.brandi.it/italiano/index3.html!
Tomēr pēdējos gados šī skaistā leģenda tiek apstrīdēta, jo pētījumi atklājuši, ka pica, kuras galvenās sastāvdaļas ir tomāti, mozzarella un baziliks, Neapolē pastāvējusi jau ilgi pirms karalienes dzimšanas. Vēsturiski patiesāka versija liek domāt, ka šīs picas vārds nāk no tāda paša nosaukuma zieda - no mums labi pazīstamās margrietiņas. Izrādās, ka ar tomātu mērci noklātās picas virspusē plānās šķēlēs sagrieztā mozzarella parasti tika kārtota margrietiņas zieda formā. Pievienojot zaļās bazilika lapiņas, pica tiešām atgādinājusi skaistu ziedu, tāpēc sākotnēji tā nodēvēta par fior di margherita jeb par margrietiņas ziedu.
Lai kāda nu būtu šīs picas vēsture, nav šaubu par tās popularitāti šodien. Jebkurā Itālijas picērijā tā joprojām ir vispieprasītākā (un vislētākā) no visām picām. Jāatzīst, nereti arī visgaršīgākā!
Tarantella
Teksts - Liene VeitnereBrīdī, kad novembra svētku starojums aiz muguras, bet tumsa arvien vēl stiepjas garumā, vairāk dejas, mūzikas un krāsu nevienam nenāktu par ļaunu. Un te nu var noderēt arī Dienviditālijā izauklētais dārgums – senā tautas deja Tarantella, kas tomēr ir vairāk nekā deja...Izziņas literatūrā lasām, ka Tarantella ir ātra, ugunīga itāļu tautas deja, ko raksturo straujš ritms trīsdaļīgā taktsmērā. Taču diez vai mēs pie rakstītā ilgāk pakavētos, ja nesekotu piebilde, ka ar Tarantellas palīdzību tika ārstētas dažādas depresijas un histērijas formas, ka tai ir tieša ietekme uz cilvēka endokrīno sistēmu, to pēta visdažādāko nozaru speciālisti. Tai tiek veltīti kongresi, zinātniskas konferences un mūsdienu Itālijā tā atkal kļūst arvien populārāka.
Kādēļ gan? Laikam jau tādēļ, ka Tarantella nav vien pagātne vai mīts, bet tradīcijā balstīta terapijas prakse ar gadsimtiem senām tradīcijām, kas izcelta no aizmirstības putekļiem, nu atkal tiek saulē celta.
Šīs dejas aizsākumi ir meklējami Senajā Grieķijā kur tā bijusi kāda reliģiska rituāla sastāvdaļa. Ap 8.gs. pr. Kr., kad grieķi veidoja savas ārpus Grieķijas kolonijas, deja nonāca Dienviditālijā – Taranto apgabalā. Tā nu sagadījās, ka šo teritoriju bija iecienījuši arī tarantuli un deja tik cieši saauga ar krāšņu leģendu par indīgajiem zirnekļiem, ka pateicoties tai, ieguva savu nosaukumu – Tarantella.
Seni mīti vēstī par sirēnām, kas vēlēdamās savaldzināt Odiseju, lūgušas grācijām iemācīt tām deju, bet tās, sazvērējušās un sirēnām iemācījušas Tarantellu, zinot, ka sirēnas ar zivs astēm kāju vietā to nespēs izdejot. Taču Tarantellu iemācījušās Sorento meitenes! Vēlāk tā parādījās antīko dzejnieku darbos, bet kopš 14.gs. par Tarantellu rakstīja arī baznīcas avoti. Jau viduslaikos sāka pārspriest šīs dejas medicīnisko iedarbību, kā arī mūzikas, dejas un krāsas saistību tajā. Raksti – vēl slepeni, nonāca Itālijas akadēmijās, kur iedvesmoja gleznotājus un citus radošos prātus.
Visos avotos liela nozīme ir piešķirta arī dejas instrumentācijai. Arī ikonogrāfijā redzama liela pavadošo instrumentu daudzveidība: tamburello, lira calabrese, chitarra battente, lirone, tammora vai colacione un zampogna, jeb dūdas. Tarantella izplatījās visā Dienviditālijā un katrā vietā ieguva atšķirīgas iezīmes. Tās izpaudās gan pamatsolī, dažādos instrumentu paveidos, gan pašā nosaukumā: ja Kampānijā to dēvēja par Tammuriata, Salento par Pizzica, tad Kalabrijā to pazina kā Sonu a Ballu. Visur nemainīgs paliek Tarantellu raksturojošais basa ostinato virkne un trīsdaļīgais taktsmērs.
Pizzica tarantella
Senākie pierakstītie Tarantellas paraugi mūzikas vēsturē ir no 16.gs. un tās ir tieši Pizzica tarantella melodijas. Tās ir saistītas ar nesatricināmo pārliecību tautā, ka zirnekļa tarantula kodiens izraisa histērisku stāvokli – tarantismu un šī deja ir vienīgais līdzeklis pret tā kodumu. 17.gs. traktātos ir plaši skaidrots: ja iekodis brūnais – “skumju” tarantuls un pats upuris ir melanholiķis, viņš kļūst bēdīgs, apātisks un tik miegains, ka nespēs ne runāt, ne ēst. Bet, ja iekodis sarkanais – “holeriskais” zirneklis, cilvēku mocīs bezmiegs, viņš kļūst uzbudināts, nikns, agresīvs, to var pārņemt tieksme slepkavot un žņaugt. Sākot no miegainības un bezsamaņas līdz trakošanai, nepārvaramai tieksmei ārdīties, histēriskiem smiekliem, raudāšanai, drudzim vai vemšanai... zirnekļa indes iedarbība var mainīties no stundas stundā: pie kam šāds slimības stāvoklis var ilgt 40-50 gadus (1). Un te nu līdzēt var tikai vienas zāles – Tarantella pizzica!
Apbrīnojami, ka tikpat daudzveidīgas un dažādas kā slimības simptomi, ir arī Tarantellas melodijas: no lēnām, stieptām, melanholiski minorīgām līdz ugunīgi karstām. Tikai jāprot atrast īstā! Un tas notiek empīriskā ceļā: "Mūziķi sāk spēlēt vienu, otru, trešo, līdz cilvēka ķermenis reaģē un kādai atsaucas. Īstā ir tikai tā, kurai skanot, gribas kustēties! Tad to jāturpina spēlēt daudzas stundas."Slimais kļūst par “melno” sauli vai šo zirnekli, kuru ietver planētas – mūziķi un cilvēki, kas pavada dziedināšanas ceļā. Klausoties un dejojot, sirdzēji nonāk zināmā transā, kas izdzen, caur ritmisku kustību izvelk no ķermeņa un prāta mokošo nelīdzsvarotību un atjauno salauzto, izjaukto harmoniju. Tādēļ arī tik liela nozīme ir ritmam un izpildījuma kāpinājumam; tajā vēlams klausīties stundām, dienām, pat nedēļām ilgi.
Nostāsti, viduslaiku traktāti un dažviet laukos joprojām dzīvā tradīcija rosināja etnomuzikologus XX gs. 50.gados pievērst pastiprinātu uzmanību Tarantellas ietekmei uz cilvēku un ārstēšanai no tarantisma. Izpētot tuvāk, viņi secināja, ka dīvainā slimība visbiežāk piemeklējusi nabadzīgākajos novados dzīvojošās sievietes, kuras bija agri apprecējušās un, sūri, grūti strādādamas, audzināja prāvu bērnu pulciņu. Deja un mūzika viņām palīdzējusi uzturēt možu garu cīņā ar nebeidzamajām dzīves grūtībām. Izrādījās arī, ka Tarantuls, lai arī liels, matains un indīgs (viņš guļ smiltīs un gaida brīdi, kad uzbrukt kādam kukainim un iekost tieši nervu centros), tomēr nespēj atstāt iespaidu uz visu cilvēku ķermeni, kur nu vēl izraisīt nāvi. Mūziķe, ansambļa “L'Arpeggiata” vadītāja un baroka mūzikas pētniece Kristīne Pluhara stāsta: “Iespējams, tarantuls nav vainojams sasirgšanā, taču tas nenozīmē, ka pati slimība neeksistē! Jāteic gan, ka mūsdienās šo slimību sauc citādi – par depresiju." (2). Viņa, iedziļinājusies vēstures, mūzikas, un horeogrāfijas avotos, ierakstījusi albumu ar Tarantellas melodijām (3), cenšoties atklāt gan tās skanējumu, gan šīs mūzikas garu. Klausoties to, mēs katrs varam izbaudīt un novērtēt dažādo melodiju ietekmi uz noskaņojumu. Kura būs mūsējā: apcerīgā La Caprinese? Dzirkstošā La Calabrese? Bet varbūt pilnīgi trakulīgā Pizzicarella mia?
Pizzica scherma
Itālijas Dienvidos ir pazīstama arī tāda savdabīga Tarantellas forma kā Pizzica scherma (danza dei coltelli). Jo īpaši tā raksturīga Lečē – Torrepaduli ciemā, kur to izpildīja reizi gadā – naktī no 15. uz 16. augustu svētā Roko svētkos. Tā līdzinājās spriedzes pilnam duēlim, kas turpinājās stundām ilgi un ko izpildīja vīrieši ar nažiem vai dunčiem rokās. Šī deja sasaucas ar Pjemontē sastopamajām zobenu dejām un senatnē ar tās palīdzību tika izšķirti strīdi un hierarhijas problēmas. Līdzko kāds tika ievainots, viņa vietā apļa vidū stājās cits. Katra kustība, žests, mīmika un poza tajā atbilda noteiktam goda kodeksam un lieki piebilst, ka strīdā uzvarēja veiklākais un izturīgākais. Jāpiezīmē, ka, lai noturētu ritmu un vajadzīgo emocionālo kāpinājumu, pavadījuma spēlēšanai derēja vien paši labākie tamburello spēlētāji. Mūsdienās šī asiņainā deja, protams, nekādu sociālu funkciju vairs nepilda; tā ir kā tradicionāls uzvedums sagrās, kurā gan tiek simulēta bruņota cīņa, bet naži tiek imitēti ar pirkstiem vai visu plaukstu.
Pizzica de core
Taču vispopulārākais un izplatītākais Tarantellas veids ir – Pizzica de core (della gioia). To var dejot gan pārī, gan divās rindās vai kā kadriļu. Ja to izpilda divi vīrieši, tad tā pauž sāncensību, kurā jāparāda veiklība, iznesība un radošums. Sievietes, to dejojot, izrāda savu skaistumu un sievišķību, tādēļ var izmantot garus svārkus, lakatus, šalles vai kabataslakatu. Agrāk tas bija neatņemams pizzicas atribūts, ar ko pamāja, kādu uzlūdzot, tad mūsdienās šim aksesuāram vairs nav nekādas simboliskas nozīmes, ar to vienkārši atdzīvina deju. Pizzica de core var izpildīt arī tuvi radinieki: māsa ar brāli vai vecvecāki ar mazbērniem – tad tā ir jautra izklaide un iespēja jau no mazotnes apgūt dejas soļus: daudzveidīgos kāju piesitienus, straujos, virpuļojošos grizienus ap sevi, tūres ar attālināšanos, negaidītu satuvināšanos un dejas ceļu krustošanos. Jāteic, ka vēl pirms divām paaudzēm šī deja bija veids, kā paust savas simpātijas, kaisli, kā aplidot izredzēto un izdzīvot savu cerēšanos. Tagad šī tradicionālajā zemkopju sabiedrībā tik nozīmīgā dejas loma vairs nav aktuāla, taču to joprojām dejo: tautas svētkos, kāzās, kristībās, dažādās ģimenes svinībās. Dejo visur un ikviens!
Tieši ar Pizzica de core ir saistīta Itālijā arvien pieaugošā Neotarantismo kustība. Šis kultūras fenomens pauž jaunu un ne tik jaunu cilvēku alkas pēc cita veida mūzikas, pēc kopā būšanas un savstarpējas saskarsmes, pēc vēlmes caur šo mūziku un kustību atbrīvoties no ikdienas rūpēm un emocionālās nospiestības. Tad nu cilvēki pulcējas ielās, laukumos, klubos – visur, kur tiek spēlēta tautas mūzika, lai aktīvi pavadītu laiku un izbaudītu mirkli dejas... Tarantellas valdzinošais ritms joprojām aizrauj gan tās instrumentālos izpildītājus, gan klausītājus, bet visvairāk jau pašus dejotājus. To apliecina pēdējo gadu laikā tik ļoti pieprasītās Tarantellas meistarklases, kursi un citas dejas apgūšanas iespējas. Taču, lai dejotu Tarantellu, nav tik būtiski apgūt tehniku vai dejas soļus. Kā stāsta Pizzicas skolotājs: “Svarīgi ir sajust dejas raksturu un stilu, ieiet tās kultūrā un tradīcijā” (4).
Mīti, leģendas, alķīmiķi, dzejnieki, arī mūslaiku Dienviditālijas iedzīvotāji – katrs piedāvā savu Tarantellas pieredzējumu. Mēs varam veidot savējo. Skaidrs, ka mūzikas spēks dziedina, apbur, valdzina un atmodina gan emocionālas, gan fiziskas izmaiņas. Nav nepieciešams īpašs tērps vai atribūti. Ir vajadzīga vēlme kustēties, atvērties kam jaunam un ļauties šai senajai, savdabīgajai dejai, kas dzimusi no sirds, no dzīvesprieka un no mīlestības!
(1) Antoine Furetière, Dictionnaire universal, 1690
(2) Inese Lūsiņa, Dziednieks, vārdā tarantella / Diena, 2007. gada 27. februāris
(3) CD Tarantella – Antidotum Tarantulae, “L'Arpeggiata”, 2001
(4) https://www.youtube.com/watch?v=5r6nVKxtMmQ
Kā ceļot Itālijā?
Teksts - Ieva Smiļģe
Manuprāt, uz Itāliju nevar doties tikai vienreiz. Esmu tur bijusi vairākas reizes un katru reizi, pat atgriežos jau iepriekš apskatītās vietās, atklāju kaut ko jaunu. Jaunu kultūras aspektu, jaunu vietējo tradīciju, jaunu vārdu vai kādu jaunu ēdienu.. Un tieši tāpēc Itālija tik ļoti piesaista un nekad neapnīk! Katrā reģionā, pilsētā un pat ciematiņā vietējo dzīve, ieražas un mentalitāte atšķiras no tās, kas valdīja 30 kilometru attālajā ciemā. Pat valoda atšķiras - Itālijā valda dialekti! Ko es ieteiktu Itālijā apmeklēt? Galvenais Itālijā būtu atrast, pamanīt un novērtēt dažādību! Pasaule ir skaista tapēc, ka tā ir tik dažāda, vai ne? Itālijā šo krāsainību var baudīt atliku likām!
5 lietas, kas jāņem vērā, ceļojot uz Itāliju:
5 lietas, kas jāņem vērā, ceļojot uz Itāliju:
- Kafija pie galdiņa maksā dārgāk nekā pie bāra letes;
- Ārpus lielajām pilsētām Itālijā tiek stingri ievērota siesta, dienišķā atpūta no ~13 līdz ~16; arī veikali un kafejnīcas tajā laikā noteikti “guļ”;
- Itālijā tiek stingri ievēroti ēšanas laiki - ja atrodies mazā pilsētiņā, būs grūti atrast vietu pusdienām, piemēram, ap 16 vai ap 18;
- Šabiedriskais transports ne vienmēr apstājas visās pieturās; ja grib tikt autobusā, Tev tas būs jāsignalizē vadītājam;
- Lai kur Tu dotos, neaizmirsti nobaudīt vietējās delikateses un īpašos ēdienus; Itālijas virtuve nesastāv tikai no picām un pastām!
Pirms dodies uz Itāliju, noskaties šo:
Noderīgas frāzes, dodoties uz Itāliju!
Labdien! Buongiorno! /bondžorno/
Uz redzēšanos! Arrivederci! /arivederči/
Lūdzu! Per favore! /per favore/
Paldies! Grazie! /gracie/
Atvainojiet! Mi scusi! /mi skūzi/
Jā! Si! /sī/
Nē! No! /no/
Viesnīca Albergo /albergo/
Lidosta Aereoporto /aieroporto/
Autobuss Autobus /autobus/
Vilciens Treno /trēno/
Mašīna Macchina /makina/
Es esmu no Latvijas. Io vengo dalla Lettonia. /io vengo dalla Letonija/
Es dodos uz … Io vado a … /io vado a/
Kur ir…? Dove si trova ...? /dove si trova/
Kā es varētu nokļūt ….? Come potrei arrivare…? /kome potrei arivāre/
Cik tas maksā? Quanto costa? /kuanto kosta/
Vai Jūs man varētu palīdzēt? Potrebbe aiutarmi? /potrebe ajutarmi/
Il tempo all'italiana
Teksts - Ieva Smiļģe
Ko
līdz šim anekdotes un plaši izplatīti aizspriedumi mums ir iemācījuši
par itāļiem? Viņi ēd tikai picas un pastas, daudz plātās ar rokām, dzied
serenādes un skaļi runā. Un, protams, vienmēr kavē.
Kā
jau lielākā daļa stereotipu, arī šis ir diezgan greizs. Pirmkārt,
runājot par Itāliju, it neko nedrīkst vispārināt, tā var iekulties
riktīgā ķezā, jo katram reģionam, un pat katram ciemam ir sava kultūra
un mentalitāte. Otrkārt, Itālijā esmu bieži satikusi ļoti akurātus un
pat pedantiskus cilvēkus, tāpat kā Latvijā pazīstu neskaitāmus mūžīgos
kavētājus. Tomēr, pat ja itāļus nekādā gadījumā nedrīkstētu pavirši
saukt par kavētāju tautu (bet, salīdzinājumā ar Latviju, tendence uz to
viņiem noteikti ir daudz lielāka), viens gan ir jāatzīst - laika izjūta
un nozīmē šajā skaistajā Vidusjūras zemē ir pavisam citādāka.
Darbs vai siesta?
Vispirms atpūta un tad, ja pietiek laika, var izdarīt darbus! Mums Latvijā var likties pagalam jocīgi, ka veikali vai valsts iestādes plkst.13.00 slēdz durvis ciet un dodas baudīt siestu, bet Itālijā tā ir realitāte. Siestas pamatā ir pavisam praktiska ideja - pusdienlaika svelmē, 40 grādos Vidusjūras mitrajā klimatā, strādāt birojā ir diezgan mokoši, un daudz vieglāk būtu darboties pēcpusdienā, pēc 16.00, kaut līdz astoņiem vakarā! Bet nu siesta kļuvusi par Itālijas kultūras sastāvdaļu un tiek ievērota ne tikai 40 grādu karstumā, bet arī brāzmainās janvāra dienās. Tādās lielpilsētās kā Roma vai Milāna to pamanīt ir grūti, jo tur dominē tūristiem pielāgots dzīvesveids, bet mazākās pilsētās gan - no 13 līdz 16 viva la siesta!
Vairāk
par to domājot, es esmu sapratusi, ka itāļi vienkārši spēj novērtēt
atpūtas nozīmi. Ne jau visi itāļi siestas laikā patiešām guļ, bet viņi
zina, cik svarīgi ir doties nopelnītā (ne vienmēr!) atpūtā - atceries Il Dolce Far Niente!?
Es ļoti labi apzinos šis kulturālās atšķirības, tomēr man kā latvietei
ir smieklīgi, kad itālis sūdzas par pārāk aizņemtu dienu un “tūkstošiem
dažādu darbu”, taču siestas laikā nez kāpēc nevienu no tiem darbiem
nesteidzās veikt.
E’ l’ora di mangiare!
Par to jau esmu runājusi iepriekš, bet tā ir akmenī iekalta patiesība - itāļiem piemīt pārsteidzoša precizitāte ēdienreizēs. Pilsētas dzīve burtiski apstājas laikā no 13 līdz 14, ka visi pusdieno. Esmu pat piedzīvojusi situāciju, kad lekcija universitātē tiek apturēta, lai visi varētu doties pusdienās. Lekcijas ilgums bija tikai 2 stundas, nedomāju, ka kāds būtu mocījies badā, ja pagaidītu lekcijas beigas! Jāatzīst, ka itāļiem ir taisnība - regulāra ēšana ir veselīga un svarīga, bet mani uzjautrina fakts, ka par to domā tāda haotiska un vieglprātīga tauta kā itāļi.
Ci vediamo domani!
Ja
man Latvijā kāds saka “Tiksimies rīt!”, man tas patiešām nozīmē -
tiksimies rīt. Un es šo tikšanos gaidu, un, ja gadījumā nevaru
ierasties, jūtu atbildību par to brīdināt. Taču tā tas nenotiek Itālijā.
“Ci vediamo domani” nozīmē aptuveni to pašu, ko “nu, tad atā!”, it kā
ar nozīmi “man nebūtu iebildumu Tevi rīt atkal satikt, bet nebūs nekas
traks, ja arī tas nenotiks”. Draudzīgs atvadu žests. Atceros, ka ar
tikko Itālijā iepazītiem cilvēkiem sarunājām, ka “tiksimies rīt”, bet
tas nekad nebija “rīt”. Un beigās es biju vienīgā, kas dienām ilgi
mocījās pārmetumos, ka mani, lūk, visi gaidīja, bet es neierados. Nekā
tamlīdzīga! Latvijā tāda pazīšanās jau sen būtu aizvainojumā beigusies,
Itālijā - satikāmies pēc nedēļas un visi bijām priecīgi!Dažādas pasaules… mēs te “stresojam”, lai nenokavētu tikšanās, un tāpēc reizēm aizmirstam par pusdienām, bet Itālijā visas tikšanas un svarīgie pienākumi vienkārši izkūp gaisā tad, kad pulkstenis ziņo par pusdienām un nopelnītās siestas iestāšanos!
Varētu jau pārmest, ka daļa Itālijas problēmu nāk no šāda dzīvesveida, taču, tajā pašā laikā, ir arī kāds iemesls tam, ka viņi tik ilgi un skaisti dzīvo, vai ne!? :)
Gatavojamies svētkiem / Prepariamoci alle feste
Teksts - Ieva Smiļģe
Pavisam klusām un nemanot, līdz mums atkal ir atbridis decembris un skaistais Ziemassvētku gaidīšanas laiks! Par spīti daudziem dažādiem kārdinājumiem, šis gaidīšanas prieks paliek nepārspēts. Īpaši šogad, kad L'ITALII ir kopā ar Tevi! Esam izveidojuši unikālu L'ITALII Ziemassvētku kalendāru, kas Tev palīdzēs gan laicīgi ieplānot darāmos darbus, gan atcerēties dažādus pirmsvētku sīkumus, kā arī ļaus pavadīt svētkus īsti itāliskā garā! Gaidi turpmākos L'ITALII stāstus par svarīgākajām itāļu svētku tradīcijām, kuras vēlāk varēsi izmēģināt arī savās mājās! Lai skaists un mierīgs pirmsvētku laiks!
Pavisam klusām un nemanot, līdz mums atkal ir atbridis decembris un skaistais Ziemassvētku gaidīšanas laiks! Par spīti daudziem dažādiem kārdinājumiem, šis gaidīšanas prieks paliek nepārspēts. Īpaši šogad, kad L'ITALII ir kopā ar Tevi! Esam izveidojuši unikālu L'ITALII Ziemassvētku kalendāru, kas Tev palīdzēs gan laicīgi ieplānot darāmos darbus, gan atcerēties dažādus pirmsvētku sīkumus, kā arī ļaus pavadīt svētkus īsti itāliskā garā! Gaidi turpmākos L'ITALII stāstus par svarīgākajām itāļu svētku tradīcijām, kuras vēlāk varēsi izmēģināt arī savās mājās! Lai skaists un mierīgs pirmsvētku laiks!
Pian piano e di nascosto da noi e' arrivato dicembre ed il bel periodo
natalizio! Nonostante tutti gli altri pensieri, l’attesa di Natale e'
sempre piu' bella! Soprattutto quest’anno, perche' L’ITALII e' insieme a
te! Proprio per te abbiamo creato un calendario speciale che ti
aiutera' ad organizzare le tue vacanze di Natale ed a ricordare i
piccoli dettagli neccessari per passare una bella festa! Inoltre ti
invitiamo di organizzare un vero Natale all’Italiana! Nelle prossime
settimane L’ITALII ti offrira' delle belle descrizioni sulle tradizioni
natalizie piu' importanti in Italia! Falle entrare anche nella casa tua!
Buona preparazione!
Kā ģērbjas itāļi?
Teksts - Ieva Smiļģe
16. gadsimtā Eiropā valdīja krāšņais Renesanses
laikmets, kuram raksturīgo kulturālo un māksliniecisko atdzimšanu Eiropa
pārņēma tieši no Itālijas. Jau toreiz itāļi parādīja visai pasaulei, kas ir
daudzveidība, radošie meklējumi un patiess skaistums. Tāpēc nemaz nepārsteidz,
ka, pateicoties viņiem, mēs šodien zinām, kas ir mode - varenākie un
ietekmīgākie modes zīmoli taču nāk tieši no Itālijas! Tāpat kā ēšanas tradīcijām, arī modes likumiem ir
liela nozīme itāļu ikdienā.
Pirmkārt, apģērbs tiek izvēlēts, ievērojot
gadalaiku sadalījumu. Itāļi nekad nejauc ziemas un vasaras sezonas apģērbus un
neizvēlas tādus dīvainus pretstatus kā džinsu šortus ar zābakiem vai sandales
ar vilnas auduma svārkiem.
Otrkārt, itāļiem ir izteikta gaumes izjūta pat
visvienkāršākajās ikdienas situācijās. Tā jau nebūs itāliete, kas mājas tērpā
rādīsies uz ielas! Itāļiem patīk pucēties un iziet sabiedrībā. Svarīga ikdienas
sastāvdaļa ir pastaiga pa pilsētas vai ciemata galveno ielu, vai došanās uz restorānu
sestdienas vakarā. Un tā ir reize, kad viņi pucējas pa īstam! Vīrieši velk
elegantus kreklus un sievietes - skaistas kleitas! Tā vien šķiet, ka itāļiem gaumes un stila izjūta
ir iedzimta un tiek izkopta jau no agras bērnības. Turklāt, par eleganci neliecina
tikai dārgu zīmolu apģērbi! Mūsdienās itāļi mēdz iepirkties arī tirgū un viņiem
tāpat izdotas izskatīties lieliski!
Komplimenti itāļu valodā:
Che bel vestito! – Cik skaista kleita!
Ma come sei elegante! – Cik tu esi elegants/a!
Complimenti per la cravatta! – Burvīga kaklasaite!
Ottimo abbinamento dei colori! – Lielisks krāsu
salikums!
Sei sempre alla moda! – Tev ir lieliska gaumes
izjūta!
Queste scarpe ti stanno proprio benissimo! – Šīs kurpes tev
lieliski piestāv!
Ottima scelta! – Lieliska izvēle!
Questo colore ti dona molto! – Šī krāsa tev lieliski
piestāv!
Al negozio! Veikalā
Teksts - Iveta Bruno
„Laiki mainās, taču vidusmēra itālis vēl joprojām ļoti labi
orientējas sezonas produktu klāstā. Viņš ir ļoti izvēlīgs un subjektīvs; viņam
ir ļoti svarīgs personīgais kontakts ar pārdevēju, kā arī apkalpošanas līmenis.
Reizēm pat svarīgāks nekā produkts, kuru viņš ir sākotnēji vēlējies iegādāties.
Svarīgāks nekā cena! Itālis ir ar mieru maksāt par labu produktu un labu
apkalpošanas līmeni. Viņam ir svarīgi justies īpašam, personībai, patīk
diskutēt par produkta īpašībām, pielietojumu, pagatavošanas veidiem, u.c.
Neapšaubāmi, visplašākais sezonas produktu klāsts ir
pieejams tirgū, kas daudzās pilsētās notiek kādā konkrētā nedēļas dienā. Tad
dažādos stendos ir atrodams vislabākais piedāvājums - dārzeņi, augļi, siers,
gaļa, rieksti, u.c. Svarīgs ir arī pats tirgošanās process - preces
piedāvāšana, skaļi bļaujot un reklamējot to!
Tādas pašas kvalitātes sezonas produkti, bet nedaudz mazākā
izvēlē, ikdienu ir pieejami pie tirgotājiem, kas braukā pa visu pilsētu ar
maziem busiņiem un skaļi bļaujot vai piestājot noteiktās vietās, piedāvā savu
produkciju.
Specializētie veikali, kuros strādā vienas ģimenes locekļi
jau vairākās paaudzēs - konditorejas bodītes, saldējumu tirgotavas, gaļas
veikaliņi, maiznīcas, u.c. Jo mazāka pilsēta, jo ciešāki kontakti (pat
radnieciski) un nerakstīts likums - preci iegādāties tikai pie radiniekiem.
Lielveikali - mūsdienu tendence, kas lēnām sāk mainīt itāļu
iepirkšanās paradumus (atlaides, iespēja visu nepieciešamo iegādāties
vienuviet, u.c.).
Jebkurā gadījumā, pamatprodukciju itāļi pārsvarā iegādājas tirgū, pie vietējiem tirgotājiem
vai specializētos veikaliņos, kur neiztrūkst personīgais kontakts".
Noderīgas frāzes:
Vorrei – es vēlētos
Comprare – pirkt
Un chilo di … – (viens) kilograms..
Un etto di ... – 100 gramu
Quanto costa? – Cik tas maksā?
Due (tre, quattro) euro. – Divi (trīs, četri) eiro.
Un buon prezzo – laba cena
Troppo caro – pārāk dārgs
Economico – lēts, izdevīgs
Lo sconto – atlaide
Il mercato – tirgus
Il supermercato - lielveikals
Posso pagare con la carta di credito? – Vai varu maksāt ar
kredītkarti?
